Kukuļus grib daudzi 0
Izlasīju Māras Libekas rakstu “Vienā kamerā – gan pacients, gan ārsts”. Priecājos, ka beidzot tiek kaut kas darīts, lai apturētu nenormālo korumpētību, kāda valda medicīnā.
Nav jau runa par konfekšu kārbu, konjaka pudeli vai ziediem, kurus pacients pasniedz kā pateicību savam dakterim. Domāju, ka par to nevajadzētu sodīt. Runa ir par naudas summām, ko pacients spiests dot savam ārstējošajam ārstam, lai pret viņu izturētos kaut cik ar cieņu. Tā kā pēdējos gadus pirms pensijas strādāju kādas mazpilsētas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, zinu, kāda attieksme bija pret pacientu, kurš iedevis kukuli, kurš ne. Bija pat tādi kuriozi, kad kāda slimniece stāstīja, ka palikusi ārstam parādā, un gaidīja pensijas datumu, lai varētu ar viņu norēķināties.
Kad manam dēlam Gaiļezera slimnīcā taisīja operāciju, ārsts nekautrējās pastiept roku un gaidīt papildu samaksu par operāciju. Tādu gadījumu ir tūkstošiem. Tāpēc man ir nesaprotama Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa nostāja. Neticu, ka viņš un arī veselības ministre Circenes kundze nezina šo situāciju. Paši taču arī ir mediķi. Pacienti nav vainīgi pie tā, ka algas mediķus neapmierina. Kāpēc tieši ārsti ir tā kategorija, kas uzskata, ka ir kaut kas īpašs? Negribu apgalvot, ka visi ārsti gaida naudas kukuļus, bet daudzi gan.
