Latvijā
Vēsture

“Kulaku kā šķiras likvidācija.” 1949.gada martā deportēja tūkstošiem Baltijas iedzīvotāju3


“Atkulakotās” ukraiņu zemnieku ģimenes padzīšana no mājām 20. gs. 30. gadu sākumā. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Staļina “kulaku kā šķiras likvidācijas” politika un programma gaidīja arī Latvijas zemniekus.
“Atkulakotās” ukraiņu zemnieku ģimenes padzīšana no mājām 20. gs. 30. gadu sākumā. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Staļina “kulaku kā šķiras likvidācijas” politika un programma gaidīja arī Latvijas zemniekus.
Foto no Ukrainas nacionālās piemiņas grāmatas

Padomju Savienībā tika sarīkotas 52 deportāciju kampaņas un 130 deportāciju operācijas, kurām par upuri krita kopumā ap seši miljoni cilvēku. Baltijas iedzīvotāju deportācija 1949. gada martā tika iecerēta un īstenota kā “kulaku kā šķiras likvidācija”, lai paātrinātu kolektivizāciju.

 

“Kulaks sociālismā neieaugs”

Boļševiku vadonis Vladimirs Ļeņins visus Krievijas zemniekus iedalīja trijās sociāli atšķirīgās grupās: trūcīgajos, vidējos zemniekos un kulakos. Kulakiem sociālistiski pārveidotajā padomju lauksaimniecībā vieta nebija paredzēta.

Vēlāk Staļins pasludināja bēdīgi slaveno “kulaku kā šķiras likvidācijas” lozungu.

Pirmajos pēckara gados Latvijā par kulaku saimniecībām uzskatīja tās, kurām zemes reformas laikā bija samazināta platība, kā arī tās, kuras varas noteiktajā laikā un daudzumā neizpildīja tām uzliktos saimnieciskos uzdevumus.

Viens no centīgākajiem kulaku apkarotājiem žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” redaktors J. Bumbers, kritizējot citādi domājošos, kādā uzstāšanās reizē sacīja: “Ir mums tāda rakstniece Brodele, kura raksta, ka kulaks ieaugšot sociālismā, ka esot labais kulaks un sliktais kulaks, un, lūk, labais kulaks ieaugšot sociālismā. Viņa ir atradusi tādu kulaku.” LK(b)P CK sekretārs A. Ņikonovs 1947. gada janvārī zemnieku kongresā norādīja: “Valstij stipri kaitē tie, kas mēģina nomierināt tautas modrību ar runām, ka pie mums kulaku vispār nav vai arī ka kulaks ieaugs sociālismā. (..) Kulaku vajag prast saredzēt, prast atmaskot.”

1947. gada augustā LPSR valdība no Maskavas saņēma PSRS valdības un Finanšu ministrijas prasību arī Latvijā noteikt īpašas kulaku saimniecību pazīmes un sastādīt kulaku sarakstus. Lai to apspriestu, LK(b)P CK sasauca plašu divu dienu apspriedi.

Neviens pret daudzu tūkstošu zemnieku pārvēršanu apkarojamajos kulakos neiebilda.

Oficiāli kulaku saimniecību pazīmes noteica LPSR Ministru padomes 1947. gada 27. augusta lēmums “Par budžu saimniecību pazīmēm un kādā kārtībā tām ir uzliekami nodokļi”. Kulaku saimniecību sarakstus sastādīja pagastu izpildkomitejas un apstiprināja apriņķu izpildkomitejas. Sarakstiem pievienoja katras saimniecības individuālu raksturojumu. Zemniekus tajos ierakstīja arī pēc politiskām pazīmēm: “sveša darba ekspluatators”, “vācu okupantu un latviešu nacionālistu atbalstītājs” un tamlīdzīgi.

1947. gada rudenī kulakos ieskaitīja 10 432 saimniecības. To graušanas galvenais instruments šajā laikā bija milzīgais, grūti nomaksājamais lauksaimniecības nodoklis. 1947. gadā kulaku saimniecībām to noteica divas reizes augstāku nekā pārējām. 1948. gadā nodoklis jau bija piecreiz lielāks. Nespēdamas nomaksāt, daudzas ģimenes pameta mājas un devās uz pilsētām, meklēja darbu mežniecībās. Par nodokļu parādiem daudzus notiesāja ar cietumsodu vai labošanas darbu nometnēm, bet viņu īpašumu konfiscēja un izpārdeva.

Lai gan pirmajos pēckara gados runas par piespiedu kolektivizāciju tika noliegtas, arī tad daudz darīja, lai Latvijā uzsāktu kolhozu organizāciju.

Vajadzēja tikai sagaidīt Maskavas rīkojumu. 1947. gada 15. maijā VK(b)P CK pieņēma lēmumu “Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”.

Latviešu zemnieku vairākums tomēr kolhozos stāties nevēlējās. Līdz 1949. gada janvārim kolektivizēja 23 500 jeb 12% kopējā zemnieku saimniecību skaita. Gausos tempus varasvīri skaidroja ar kulaku pretkolhozu aģitāciju un pretdarbību. Līdzīgs stāvoklis bija Lietuvā un Igaunijā.

 

Nakts apspriede Kremlī

1949. gada 17. janvārī Igaunijas K(b)P CK pirmais sekretārs Nikolajs Karotams nosūtīja Staļinam ziņojumu “Par kolhozu celtniecību Igaunijas PSR”, kurā rakstīja: “Attiecībā pret kulaku mēs līdz šim veicām viņa ierobežošanas un izstumšanas politiku. Ir pienācis laiks izdarīt šajā politikā pavērsienu un Igaunijas PSR likvidēt kulakus kā šķiru, izsūtot kulakus un viņu ģimenes, kā arī vācu okupantu atbalstītāju ģimenes ārpus republikas. Šo izsūtīšanu vajag rūpīgi sagatavot un veikt vēl līdz 1949. gada pavasara sējai. Visai būtiski ir tas, lai šis pasākums tiktu veikts vienlaikus Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR.”

Patiesībā runa bija par to, lai ar kulakiem izrīkotos tā, kā pēc Staļina norādījumiem tas savulaik bija darīts vecajās republikās.

18. janvārī visu triju Baltijas republiku komunistisko partiju CK pirmos sekretārus J. Kalnbērziņu, N. Karotamu un A. Sņečku izsauca uz Kremli pie Staļina. Krievu vēsturnieks V. Volkovs raksta: “Sarunas ar Staļinu (..) kaut kādā veidā atgādināja ticīgo svētceļojumus uz svētajām vietām. Kremļa orākulam bija īpatnējas spējas iedarboties uz saviem sarunu biedriem, mistificējot viņus ar savu uzmanību, vienkāršo uzvešanos, politisko pieredzi. Ir daudz liecību par šīm viņa īpašībām un to iespaidu, kādu viņš radīja uz saviem viesiem. Šī aktiera meistarība uzspieda savu zīmogu uz viņa milzīgo varu, un viņiem dotās instrukcijas viņš prata pasniegt kā padomus, kuri radušies savstarpējās saskarsmes gaitā.” Tā notika arī šoreiz.

1949. gada 19. janvāra naktī, pārnācis no Kremļa Igaunijas PSR Ministru padomes pārstāvniecībā Maskavā, N. Karotams savā galda kalendārā atstāja ierakstu: “Pulksten 21.15 piezvanīja biedrs Suhanovs (VK(b)P CK sekretāra G. Maļenkova palīgs. – aut.) un paziņoja, ka Baltijas CK sekretāriem pulksten 21.45 jābūt pie biedra Poskrebiševa (VK(b)P sevišķā sektora vadītāja, Staļina personīgā sekretāra. – aut.). Mēs (es un Kalnbērziņš) aizbraucām uz turieni. Nakts laikā. (..) 4–5 minūtes vēlāk atnāca biedrs Sņečkus. Tieši 22.05 iegājām Staļina kabinetā.

Pa kreisi no Staļina pie galda sēdēja biedri Molotovs, Kosigins, Maļenkovs, Berija, Mikojans, Vozņesenskis. Paspiedām visiem rokas. Apsēdāmies pie galda.

Biedrs Staļins jautāja: “Nu, kādi jums jautājumi?” Vispirms runāja Kalnbērziņš. Pēc tam es un Sņečkus. (..) No visiem jautājumiem visilgāk pakavējāmies pie jautājuma par kulakiem. Staļins sacīja, ka kolektivizācijas stāvoklis mums esot sarežģīts un ka kulakus likvidēt varbūt esot par agru, varbūt tikai 30–40%. Sarunas laikā viņš vairākas reizes kontrolēja, vai mēs patiešām tā domājam vai runājam vienkārši tāpat. Kā viņš teica – “tikai priekš mums”. Mēs uzsvērām, ka tas ir mūsu viedoklis. Es piebildu, ka tāds ir arī CK viedoklis, ka vispirms jāizsūta visnaidīgākie elementi, taču tas stāvokli neatrisina. Staļins teica, ka viņus tātad izsūtīsim. Bet to vajagot izdarīt steidzīgi, lai laukos ilgi nenervozētu. (..) Sarunas nobeigumā biedrs Staļins uzdeva biedram Maļenkovam atrisināt visus lauksaimniecības jautājumus. Biedram Berijam viņš deva uzdevumu risināt visus ar kulaku izsūtīšanu saistītos jautājumus, sākot ar VDM (Valsts drošības ministriju) un IeM (Iekšlietu ministriju). Apmainījāmies rokas spiedieniem un devāmies prom.” Tieši tad un tādā veidā tika sagatavots politiskais lēmums par lielo marta deportācijas akciju.

 

Īpašumu – kolhoziem

1949. gada 28. janvārī ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Staļina un PSRS Ministru padomes lietu pārvaldnieka J. Čadajeva parakstu tika izdots PSRS Ministru padomes pilnīgi slepenais lēmums “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”.

Pavisam bija paredzēts izsūtīt: no Lietuvas – 8500 ģimeņu (25 000 cilvēku), no Latvijas – 13 000 ģimeņu (39 000 cilvēku), no Igaunijas – 7500 ģimeņu (22 000 cilvēku).

Izsūtīšanas organizēšanu un veikšanu uzdeva PSRS VDM, bet izsūtāmo konvojēšanu un transportēšanu uz nometinājuma vietām – PSRS IeM. Vēl lēmumā bija noteikts: “Kulakus un viņu ģimenes izsūtīt pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Ministru padomju apstiprinātajiem sarakstiem, bet bandītu un nelegālā stāvoklī esošo nacionālistu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimenes, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimenes, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimenes – pēc PSRS VDM Sevišķās apspriedes lēmuma.”

Izsūtāmo sarakstus 1949. gada februārī – martā sastādīja LPSR VDM darbinieki. 1949. gada 17. martā LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs V. Lācis un LPSR Ministru padomes lietu pārvaldnieks I. Bastins parakstīja lēmumu “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”, kurā noteica, ka apstiprināmi apriņķu izpildkomiteju iesniegtie izsūtāmo saraksti un specnometinājumā izsūtāmas 10 000 kulaku ģimenes. 24. martā V. Lācis un I. Bastins parakstīja LPSR Ministru padomes pilnīgi slepenu lēmumu par tālāko rīcību ar izsūtāmo īpašumu.

Tas vispirms bija jāizlieto parādu un saistību dzēšanai attiecībā pret valsti.

Tas, kas palika pāri – dzīvojamās un saimniecības ēkas, lauksaimniecības un amatniecības inventārs lopi – pienācās kolhozam. “Pārējo īpašumu un kartupeļus nodot finanšu orgāniem realizācijai. Pārtikas graudus, lopbarības graudus un tehniskās kultūras nodot valstij,” teikts lēmumā. Konfiscētā īpašuma aprakstīšanu, saglabāšanu un realizāciju uzdeva apriņķu un pagastu izpildkomitejām, kam bija jāizdala nepieciešamais palīgu skaits “no aktīva”. Izsūtīto īpašuma pārņemšanai apriņķos sekoja arī Latvijas PSR Ministru padomes pilnvarotie.

Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, 1949. gada 25.–30. martā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus.

Kā “kulakus” 9115 ģimenes jeb 29030 cilvēkus, bet kā “nacionālistu” ģimenes locekļus – 4133 ģimenes jeb 13 095 cilvēkus. Pēc deportācijas akcijas daudzi zemnieki, baidoties no jaunām represijām, vārda vistiešākā nozīmē sabēga kolhozos, no kuriem daudzi gadiem nīkuļoja, tā arī nespēdami ne sakārtot ražošanu, ne samaksāt par padarīto darbu.

Saistītie raksti

Bet kulaku meklēšana un graušana turpinājās. 1949. gada 16. jūlijā LPSR Ministru padome uzdeva apriņķu izpildu komitejām sameklēt visas vēl Latvijā palikušās saimniecības, kurām bija ar LPSR Ministru padomes 1947. gada lēmumu noteiktās kulaku pazīmes, sastādīt to sarakstus, raksturojumus un aplikt ar paaugstinātiem nodokļiem.

Līdz 1950. gada 1. jūnijam Latvijā oficiāli bija reģistrētas 1227 kulaku saimniecības. Par parādu nenomaksāšanu 849 kulakus notiesāja ar ieslodzījumu no 1 līdz 7 gadiem. Kulaku meklēšana un viņu saimniecību ekonomiskā graušana turpinājās līdz pat 1953. gada rudenim.

LA.lv