Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. oktobris, 2012
Drukāt

Kultūra ir ieguldījums ilgtermiņā


Foto - LETAFoto - LETA

“LA” pirms kāda laika jau pauda bažas par to, ka topošajā Nacionālās attīstības plānā (NAP) kultūras nozare atstāta pabērna lomā (sk. Anitas Bormanes rakstu “Latvijas nākotne – bez kultūras?” “LA” 16.07.). Šobrīd valsts nākotnei nozīmīgā dokumenta izstrāde strauji tuvojas noslēgumam – šodien paredzēts to galīgajā redakcijā skatīt valdībā.

 

Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, ko Latvijas kultūrai sola šis svarīgais dokuments, kas faktiski ir rīcības plāns Latvijas attīstībai turpmākajos septiņos gados.

 

Diskusijā par to “LA” redakcijā piedalījās Kultūras alianses (KA) pārstāvis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis, KA pārstāve, Latvijas laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, Kultūras ministrijas stratēģijas un reģionālās kultūrpolitikas nodaļas vadītāja Dace Ziemele, “Totaldobže” Mākslas centra vadītājs, mākslinieks Kaspars Lielgalvis, Ventspils Augstskolas mācību prorektors, ekonomists Arnis Sauka, kā arī “LA” žurnālistes Marciana Krauze un Anita Bormane.

A. Bormane: – Vai var teikt, ka kultūra NAP tagadējā variantā beidzot ir izkļuvusi no sākotnēji sev atvēlētās otršķirīgās lomas?

D. Ziemele: – Jāatzīst, ka kultūras nozares prioritātes NAP ir iekļautas tikai daļēji.

Mūs satrauc radošo industriju (kultūras pelnošā daļa – kino, mūzikas industrijas, grāmatniecība, dizains u. c. – Red.) attīstībai ieplānotais niecīgais finansējums. Iepriekš iecerēto triju radošo inkubatoru vietā reģionos tas atļaus atvērt tikai vienu – Rīgā.

S. Krese: – Dokumenta izstrāde šobrīd vēl ir procesā, bet redakcija, ar kuru iepazināmies, bija pārsteidzoša negatīvā nozīmē – bija pazudušas virkne visai mūsu nācijai būtisku lietu, piemēram, nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzība, kultūras institūciju modernizēšana, nacionālas nozīmes kultūras būvju celtniecība, atbalsts radošajām industrijām. NAP tapšanas gaitā esam tikušies gan ar tā galvenajiem izstrādātājiem – Pārresoru koordinācijas centru, gan ar Ministru prezidentu, gan deputātiem – un aktīvi mēģinājuši pārliecināt par kultūras milzīgo nozīmi Latvijas attīstībai. Būtu naivi cerēt, ka mūsu valstī pēkšņi notiks industriālais sprādziens un ekonomika piedzīvos strauju kāpumu, bet kultūra un radošās industrijas jau visur citur Eiropā ir sevi pierādījušas kā vienu no lielākajiem attīstības dzinējspēkiem.

– Kuri tad ir lielākie klupšanas akmeņi ceļā uz šo izpratni?

D. Ziemele: – Viens no galvenajiem – sabiedrības uzskats, ka kultūra jādotē un ka tā ir patērētāja, nevis ražotāja. Patiesībā nodokļu maksātāji kultūrā investē, jo šīs nozares netiešā ietekme uz jebkuru citu jomu ir milzīga.

J. Dambis: – Kultūras ietekmi naudas izteiksmē precīzi izmērīt nemaz nav iespējams, piemēram, kultūras mantojums pelna tādējādi, ka cilvēki apskata pieminekli, bet naudu atstāj turpat netālu kafejnīcās, restorānos, transportā. Šī nauda nonāk pašvaldības budžetā. Svarīgi būtu panākt, lai kaut jel kāda daļa no šiem ieņēmumiem tiktu atdota atpakaļ kultūras nozarei.

Ja salīdzinām sevi ar citām Eiropas valstīm, tad Latvijā ieguldījums kultūras mantojuma saglabāšanā ir vismazākais. Tas ir arī vismazākais salīdzinājumā ar citām aktivitātēm kultūras jomā Latvijā.

Taču ieguldījumam vajadzētu būt ne tikai grandiozos restaurācijas darbos galvaspilsētā, bet plašāk – visas Latvijas mērogā. Esam arī vienīgā valsts Eiropā, kurai joprojām nav sava Laikmetīgās mākslas muzeja.

M. Krauze: – Vēl viens liels klupšanas akmens ir tas, ka Latvijā nav pieejama informācija par to, cik naudas īsti ienāk no kultūras sektora, jo tas nozīmētu apkopot informāciju par pilnīgi visiem šajā jomā nodarbinātajiem, kas šobrīd netiek darīts. Vai par to nebūtu atbildīga Kultūras ministrija?

D. Ziemele: – Šo datu trūkumu patiešām šobrīd izjūtam kā lielu mīnusu. Apzinot kultūras jomas procesus, ir izveidota Latvijas digitālā kultūras karte, kas nodrošina valsts un pašvaldību institūciju statistiku. Problēma ir tā, ka privātajā un nevalstiskajā sektorā nodarbinātajiem šī informācija nav obligāti jāsniedz, lai gan esam aicinājuši to darīt brīvprātīgi. Būtu nepieciešami regulāri pētījumi par radošo industriju un kultūras nozari, jo ar statistiku vien ir par maz.

S. Krese: – Problēma ir tā, ka no nevalstiskajā sektorā strādājošajiem neviens šāda veida informāciju nepieprasa. Savukārt pašiem kultūras darbiniekiem pietrūkst laika un enerģijas izpildīt anketas par savu darbību.

A. Sauka: – Viens no cēloņjautājumiem, par kuru šajā saistībā būtu jārosina diskusija, ir – kurš un kā pašreiz aizstāv Latvijas kultūras nozares intereses Latvijā un arī starptautiskajā arēnā? Nav jau mums daudz tādu kultūras sfēras pārstāvju, kuri paši spēj gan vadīt un plānot, gan nodarboties ar mākslu.

Taču, lai aizstāvētu savas tiesības un īstenotu savus plānus, iekļūtu plānošanas dokumentos, ir nepieciešams prast pārliecināt par savu vajadzību lietderību. Tieši tāpēc kultūras nozarei vajag piesaistīt vairāk finansistu, ekonomistu, uzņēmējdarbības speciālistu, kas varētu palīdzēt izveidot sistēmu nozares iekšienē, arī piesaistot finansējumu.

Pareizi organizējot šādu finansējuma modeli, pelnošā kultūras nozares daļa nodrošinātu nepelnošo, bet tik ļoti vajadzīgo, piemēram, bibliotēkas, ne tikai pastāvēšanas aspektā, bet arī padarītu par iespējamu adekvāti apmaksāt cilvēku darbu.

S. Krese: – No otras puses, gribu nocitēt vienu Nacionālā attīstības plāna šābrīža redakcijas sadaļu, kurā redzams, ka milzu summu plānots tērēt 22 karjeras konsultantu štata vietām profesionālās izglītības kompetences centros konsultantu profesionālajai pilnveidei un viņu pieredzes apmaiņai. Iznāk, ka mēnesī vienam konsultantam tērēs gandrīz piecus tūkstošus latu. Ko tas dos mūsu sabiedrībai? Iespējams, ka pat ar šādu summu pietiktu, lai sagatavotu analīzi par kultūras sektora ekonomisko atdevi un apzinātu kultūru kā vienu no mūsu valsts attīstības lielākajiem potenciāliem.

– Vai radošie kvartāli tiešām ir tik pelnoši, kā par tiem tiek stāstīts?

K. Lielgalvis: – Ja “Totaldobže” Mākslas centrs no Kultūras ministrijas gadā saņemtu četrus piecus tūkstošus latu, tas būtu milzīgs atbalsts. Mūsu darbība līdzšinējo trīs gadu laikā pārsvarā balstās uz Kultūrkapitāla fonda projektu konkursos laiku pa laikam izcīnīto naudu. Dažkārt naudas gan ir tik ļoti maz, ka atnākušie tūlīt arī aiziet projām, jo viņiem ir garlaicīgi. Nav brīnums, ka sabiedrībā valda uzskats: kāpēc atbalstīt kultūru no nodokļu maksātāju naudas, ja pasākumi ir nekvalitatīvi.

Lai intelektuālā kultūra varētu konkurēt ar komerciālo kultūru, kurai Latvijā ir augsta kvalitāte, tā ir jāsubsidē no valsts.

Katrs no radošajiem kvartāliem Rīgā, vai tas būtu Kalnciema kvartāls, VEF teritorija, Spīķeri, Miera iela, Kaņepes kultūras centrs, Ģertrūdes ielas teātris, izauguši, pateicoties konkrētu cilvēku iniciatīvai un pārcilvēcīgam darbam. Tiem pieejamais finansējums ir niecīgs un savstarpējā konkurence, kā arī sāncensība ar komerciālajām iestādēm – milzīga! Rezultāts – inovatīvais kultūras potenciāls netiek izmantots, plaisa starp kultūras darbiniekiem, komerckultūru un patērētājiem palielinās, un daudzi radošie Latviju pamet.

A. Sauka: – Ir, protams, veidi, kā kultūrā apvienot tiešu naudas pelnīšanu ar netiešiem ieguvumiem un pat vairāk – ar bērnu patriotisko audzināšanu, kas Latvijā ir tik aktuāli. Piemēram, Stokholmas centrā ir “Junibachen” – vieta, kur uzcelta neliela “pasaku valstība” bērniem un viņu vecākiem ar zviedru slavenākajiem pasaku tēliem. Pats savām acīm redzēju, kā zviedru bērni tur apjūsmo Astrīdes Lindgrēnas pasaku varoņus, nevis, piemēram, Spaidermanu, Makvinu un citus pasaku tēlus, par ko tā priecājas Latvijas bērni, varbūt ne visai labi zinot, kas tas tāds Sprīdītis. Bērniem šādi tiek mācīta zviedru kultūra. Visticamāk, tas ir arī pelnošs pasākums, jo šajā vietā bija daudz tūristu, lai gan ieejas biļešu cena nav no zemākajām.

A. Bormane: – Savdabīgi, ka atšķirībā no citām nozarēm kultūras cilvēku aktivitāte NAP tapšanā ir bijusi minimāla, jo, izņemot Kultūras alianses darbu, nebija gandrīz neviena individuālā priekšlikuma. Varbūt zināmā mērā paši radošie ir līdzatbildīgi situācijā, kādā šobrīd atrodas nozare?

K. Lielgalvis: – Man, tāpat kā daudziem nozarē strādājošajiem, fiziski tam nebija laika. Lai kaut ko ieteiktu, ir rūpīgi jāiepazīstas ar dokumentu, un šobrīd nevaru atļauties tādu privilēģiju kā apturēt sava centra darbību uz laiku, lai vairākkārt pārlasītu 130 lappušu biezu dokumentu un nāktu klajā ar priekšlikumiem.

– NAP ir sadaļa, kas paredz veicināt Latvijā ražotās kultūras patēriņu. Bet cik Latvijas iedzīvotāji šobrīd ir gatavi ar savu maku balsot par tepat radītu kultūras produktu?

K. Lielgalvis: – Praksē esam novērojuši, ka inovatīvi risinājumi šobrīd ir vienīgais, ko varam likt pretim populārajai kultūrai un alkoholisko dzērienu tirgošanai.

Diemžēl maksātspējīgā auditorijas daļa labprātāk maksā nevis par intelektuālu kultūras produktu, bet par izklaidi un alkoholiskajiem dzērieniem. Šī absurdā situācija arī ir viens no Latvijas pēdējo gadu kultūrpolitikas rezultātiem!

S. Krese: – Viens no bremzējošajiem apstākļiem ir Latvijas sabiedrībā valdošais greizais priekšstats par mākslu. Cilvēki ļoti labi saprot, ka par maizi, apaviem, apģērbu ir jāmaksā. Tai pašā laikā trūkst izpratnes, ka arī kultūras produkts ir balstīts darbā un nav tikai mākslinieka hobijs.

– Kādu saredzat Latvijas kultūras ainu pēc septiņiem gadiem?

D. Ziemele: – Ar pašreizējo redakciju darbs pie NAP nebeigsies, jo te pagaidām ir iezīmēti galvenokārt lielie uzstādījumi. Daudz svarīgāks ir nākamais etaps, kad tiks izstrādāts konkrēts aktivitāšu spektrs mērķu sasniegšanai.

S. Krese: – NAP krasi atšķiras no ilgtermiņa nacionālās attīstības plānošanas dokumenta “Latvija 2030”, kurā kultūra iezīmēta kā viena no prioritātēm. Tagad sevišķi svarīgi visiem kopā cīnīties par kultūras nozares un radošo industriju iespējām pieteikties struktūrfondu līdzekļiem, kas ļautu Latvijai attīstīties kā modernai valstij. Lai pēc septiņiem NAP īstermiņa plānošanas gadiem nebūtu jāattopas pie sasistas siles un jāsāk no nulles.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+