Foto – LETA

Laikā, kad Latvijas kultūras kartē jaunu dzīvību sola ienest jaunas kultūras saliņas reģionos – maijā atklātā Austrumlatvijas koncertzāle Rēzeknē, Rotko māk-slas centrs Daugavpilī –, rodas cerība, ka profesionālā kultūra reģionos kļūs arvien pieejamāka.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 382

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 30

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19

Lasīt citas ziņas

Tomēr raisās arī daudz jautājumu par Latvijas reģionu kultūras ainu jau pavisam tuvā nākotnē. Vai profesionālās kultūras pieejamība ārpus galvaspilsētas, tāpat kā līdz šim, lielā mērā tiks atstāta pašvaldību, atsevišķu kultūras namu vadītāju un entuziastu gaumes, radošās enerģijas un rocības ziņā, radot visai nevienmērīgu pieejamības un satura kvalitātes ainavu? Vai tomēr valsts pienākums būtu nodrošināt mehānismus, lai profesionālu kultūras produktu vienlīdz labi un ilglaicīgi saņemtu gan Cēsīs, gan Talsos, gan Zilupē?

Paredzams, ka konkrētu rīcības plānu reģionālās kultūrpolitikas ainavā varētu ieviest pašlaik Kultūras ministrijas paspārnē aktīvi topošais stratēģiskais dokuments “Radošā Latvija” (“RL”) – Nacionālajā attīstības plānā (NAP) balstīta stratēģija kultūras jomā no 2014. līdz 2020. gadam.

“Vienotības” tumšās aizkulises: Kampars mudinājis viltot partijas 2014. gada Saeimas vēlēšanu rezultātus par labu Āboltiņai

Latviju šķērso ciklons. Ceturtdienas gaitā laikapstākļi nemainīsies

Uz laiku pārtraukta latviešu valodā iznākušā “Forbes” žurnāla izdošana

Kāda kultūras pieejamības aina šobrīd ir reģionos un kādu to zīmē “RL”, skaidrojām diskusijā “Kultūrzīmju” redakcijā. Tajā piedalījās kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe, Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja un Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāja Dace Bluķe, Latvijas Kinematogrāfistu savienības filmu izplatīšanas projekta “Kino visiem un visur Latvijā” vadītāja Ieva Pitruka, Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze, biedrības “Culturelab” valdes priekšsēdētāja Ilona Asare un “Culturelab” projektu vadītāja Baiba Tjarve.

Anita Bormane: 
– Daudzviet pasaulē pastāv valsts noteikti standarti, kas attiecas uz profesionālas kultūras pieejamību. Cik tālu šajā ziņā esam pavirzījušies ar “RL”, kurā tā minēta kā viena no prioritātēm? “RL” tekstā, piemēram, minēta kultūras pakalpojumu groza pārdefinēšana. Ko tas varētu nozīmēt praksē?

Ž. Jaunzeme-Grende: –

Mēs bieži runājam, piemēram, par to, kāda slimnīca vajadzīga attiecīgajā reģionā, pilsētā, pagastā vai novadā, bet tieši tāpat jārunā – ja es, piemēram, dzīvoju Valmierā, tad man jābūt skaidram, kas man kā nodokļu maksātājam pieejams no profesionālās mākslas. Kopā ar Vides attīstības un reģionālās attīstības ministriju strādājam pie tā, lai noteiktu, kas tad ir šis minimums.

Esam tikuši jau diezgan tālu. Ir noteikts šo pakalpojumu minimums, ciemata, novada, pilsētas mērogā. Brīnišķīgs projekts NAP ir Kultūras soma, ar kuru skolu jauniešiem piedāvās brīvielūgumus uz koncertiem, muzejiem, teātriem, piedāvājot profesionālo mākslu visaugstākajā līmenī un audzinot viņos latviskās identitātes apziņu.

– Veids, kā pašlaik nodrošināt profesionālās kultūras pieejamību reģionos, ir Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammas. Vai “RL” varētu šeit ienest ko jaunu, kas nodrošinātu šīs pieejamības lielāku ilglaicīgumu?

D. Bluķe: – Principā šādi mehānismi jau ir. VKKF reģionālās mērķprogrammas nozīmē, ka katrā no tām var pretendēt tikai šī reģiona kultūras kopēji. VKKF ir arī mērķprogramma profesionālās mākslas pieejamībai, kurā atbalstīti projekti gan no ļoti mazām Latvijas apdzīvotām vietām, gan mazām un lielām pilsētām. Principā šīm mērķprogrammām pārklājums ir gandrīz visā Latvijā. Protams, profesionālās mākslas pieejamība novados ir cieši saistīta ar finansējumu.

– Vai, rīkojot klasiskās mūzikas festivālus Liepājā, varat droši cerēt, ka vienmēr saņemsiet naudu, vai tomēr paliek šī “dabūšu – nedabūšu” situācija, nezinot, vai nākamgad festivāls notiks?

– Īsti tādas sajūtas nav. Taču viena lieta ir mehānisms – gluži kā šķīvis ar karoti, kas palīdz to “kultūras zupu” apēst. Otra lieta ir izpratne par pašu produktu – šīs “kultūras zupas” saturu, kas bieži vien ir ļoti atšķirīga, un tā ir liela problēma.

Nereti cilvēki ir neizpratnē – kāpēc vietējam ansamblim, kas kultūras namā spēlē balles, “kultūrkapitāls” neiedod naudu, bet dod tiem, kas grib ņemt kādu mākslinieku no Rīgas. No otras puses, gadās arī, ka cilvēki neprot paņemt to naudu, kas pieejama.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Diemžēl pētījums, cik daudz ir tādu kultūras namu, kuri iesniedz projektus, diezgan nepatīkami pārsteidza. No mūsu aptaujātajiem 520 kultūras namiem tikai 30% iesniedz projektus, no tiem 25% līdzekļi piešķirti vismaz vienu reizi. Izeja ir informēšana, apmācība, jo laiki, kad nākotne bija prognozējama, ir beigušies. Uzvar tas, kurš konkurencē ir spēcīgāks. Ceru, ka lielas krīzes kādu laiku nebūs un budžetu varēsim veidot plānveidīgi. Ja izdotos panākt VKKF finansējuma pieaugumu līdz tam līmenim, kāds kultūrai būtu nepieciešams nākamajos trīs, četros, piecos gados, tā, manā skatījumā, jau būtu diezgan liela stabilitāte.

E. Vērpe: – Tomēr tagad situācija salīdzinājumā ar to, kā bija pirms desmit gadiem, ir nesalīdzināmi labāka. Vēl 2001., 2002. gadā no VKKF naudas Rīgā palika 91% – šokējošs skaitlis. Šobrīd proporcija ir gandrīz puse uz pusi. Pašlaik reģionālajā mērķprogrammā tiek apmierināti gandrīz 60% pieprasītā līdzekļu apjoma, un tas ir daudz.

– Taču kultūras centri un nami, kam būtu jābūt starpniekiem profesionālās kultūras pieejamības veicināšanā, bieži norāda uz “šķērēm” starp Rīgas profesionālās mākslas kolektīvu piedāvājumu un lauku auditorijas pieprasījumu. Vai jāpakļaujas šim pieprasījumam vai arī jāaudzina publika ļoti mērķtiecīgi? Ko šeit var paveikt valsts ar savu kultūrpolitiku?

I. Asare: – Es gribētu runāt par “šķērēm” starp augsto mākslu un sociālo kultūru. Pirmā ir vairāk vērsta uz indivīdu un dzīves pamatvērtībām, tās kritēriji – izcilība, kvalitāte. Savukārt sociālajā kultūrā kvalitāte varbūt nav tik svarīga kā savstarpējā sadarbība. Caur to iegūstam priecīgākus, laimīgākus cilvēkus, viņi vairāk sarunājas, dara kaut ko radošu.

Ikvienā novadā, kultūras centrā ir šī dilemma, kā abas šīs lietas samērot. Nekādā ziņā nedrīkst atmest individuālo, garīgo līmeni, taču nevarētu teikt arī, ka sociālā kultūra nebūtu svarīga un tā nebūtu jāfinansē. Tā nu kultūras centri sava ierobežotā budžeta ietvaros meklē šo līdzsvaru – vairākus mēnešus maksāt pulciņa vadītājam vai arī samaksāt honorāru trim mūziķiem, kas atbrauc.

D. Bluķe: – Nevienā skolā jau šobrīd netiek mācīts, kāpēc profesionālā māksla ir vajadzīga. Tāpēc ļoti daudzi itin labi nodzīvo dzīvi bez Brēgeļa, Mocarta vai Ērika Ādamsona. Lai pierādītu, kā šāda izpratne uzlabo dzīvi, ko tā sniedz indivīdam, būtu jāiesaista vesels komplekss, ko veido ģimene, skola, vietējā sabiedrība, vietējā kultūrvide. To nekad nevarēs izdarīt viens kultūras centrs vai skola.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Šī ir tēma, par kuru daudz runājam, gan diskutējot par “RL”, gan NAP. Kultūru ir grūti izmērīt, taču jāatrod argumenti, kāpēc tā nepieciešama. Indivīda līmenī vienīgā konkurētspējas atšķirība pasaulē taču ir – cik daudz kultūras savā dzīvē esi “apēdis”. Tad, kad uz pasaules laipas stāv ķīnietis, latvietis un anglis, atšķirība ir Rainī.

I. Pitruka: – Pirms pāris gadiem Ventspils Augstskolā jautāju, kurš no studentiem zina Jura Podnieka vārdu. No 103 studentiem – trīs. Kad viņiem bija iespēja noskatīties filmu “Vai viegli būt jaunam”, pietika ar vienu seansu, lai tas izraisītu šajos 103 cilvēkos kultūras apvērsumu. Bet kāpēc viņi par to neko nezināja iepriekš?

Ž. Jaunzeme-Grende: – Atbildēšu. Jo visā pasaulē notiek nežēlīga informācijas konkurence. Mūsu bērni “sēž” internetā, kur globālās informācijas karā tiek piedāvāta ļoti aizraujoša un daudzveidīga informācija, viņi atrodas citas informācijas telpā. Viņi neskatās mūsu filmas, nelasa Jaunsudrabiņu, Raini vai Ziedoni. Pedagogu, amatpersonu, mediju uzdevums ir pašiem celt šīs mūsu nacionālās vērtības, konkurējot ar šo globālo informācijas monstru.

I. Pitruka: – Es tomēr vēlētos, lai arī kultūras cilvēkiem būtu iespēja parādīties šajā informācijas karā – kaut vai sabiedriskajā televīzijā. Citādi viņu viedoklim nav svara. Ja Ziedonim nebūtu bijusi pieeja cilvēkiem, baidos, ka lielākā daļa par viņu nezinātu, līdzīgi kā tagad nezina, piemēram, par Hercu Franku.

– Vai ir apzinātas vietas, kur latviešu kino neredz vispār?

– Ir. Taču diemžēl nav izveidota kino izplatīšanas stratēģija. Esam daudz domājuši par interneta vidi, taču par to var spriest tad, kad kino padarīts pazīstams un vajadzīgs. Tāpēc šobrīd mēs balsojam par dzīvo ceļu, tikšanos ar skatītājiem, jo 20 gadus Latvijas kino ir bijis no viņiem atrauts. Rīgā labākajā gadījumā notika pāris latviešu kino seansu, laukos gandrīz nekā. Ir vietas, kur cilvēki no visas sirds domā, ka “UgunsGrēks” ir profesionālā latviešu kino māksla.

Ž. Jaunzeme-Grende: 
– Esam sākuši nopietnas diskusijas ar Vides aizsardzības 
un reģionālās attīstības ministriju par reģionālo kultūras namu un kinoteātru digitalizāciju, lai katrā kultūras namā būtu iespējams noskatīties jaunās filmas. Milzīgs resurss ir arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas varētu raidīt kultūru uz novadiem.

Vēl būtiski arī aktualizēt šīs vērtības Kultūras kanonā, kam šobrīd ir savs resurss, kā ar tām plašāk iepazīstināt sabiedrību.

– Sniedzes kundze, vai jums Valmieras teātrī ir sajūta, ka esat vesela reģiona vienīgais profesionālais teātris, vajadzīgs arī pārējo vēsturisko novadu ļaudīm?

E. Sniedze: – Mūsu uzstādījums ir būt vadošam teātrim visā valstī, dabūt pie sevis cilvēkus ne tikai no novada, reģiona, bet arī Rīgas. Skaidrs, ka teātris reģionā var eksistēt tikai tad, ja tā repertuārā ir liela daudzveidība – sākot no “Makbeta”, kas ir specifiska izrāde un kādu laiku būs jārāda diezgan tukšā zālē, taču ar to teātrī dabūjam jauniešus. Tajā pašā laikā mūsu repertuārā ir arī “Zojkina kvartira”, kas šajā sezonā nospēlēta 30 reizes pilnā zālē, cilvēki uz to brauc no visiem Latvijas reģioniem. Taču garākos viesizrāžu braucienos šobrīd nevaram doties, jo nav tam paredzētas atbalsta programmas. Dodamies vienas dienas izbraukumos uz Madonu, Gulbeni.

Braucam tikai tur, kur nāk cilvēki. Pateicoties piešķirtajiem līdzekļiem, varam aizbraukt arī uz Ventspili, Liepāju, jo ir sadarbības līgumi. Ir arī vietas, kurp braucam, jo zinām, ka mūs tur ļoti gaida, taču tur nopelnīt nevaram. Tāpēc ir svarīgi, ka Kultūras ministrija dod naudu, lai cilvēki var šīs biļetes nopirkt par pieejamu cenu.

– Vai “RL” varētu tikt iezīmēti kādi ilglaicīgāki finansēšanas mehānismi reģionālajām koncertzālēm? Vai valstij, šajā gadījumā Kultūras ministrijas personā, ir arī kādi nodomi attiecībā uz satura kontroli?

I. Asare: – Reģionālās koncertzāles ir tās, kurām būs iespēja audzināt nākamo auditoriju. Tām būtu nepieciešams šis valsts finansējums – tāpat kā muzejos pieejams muzeju pedagogs, koncertzālēs vajadzētu būt šādam speciālistam, kas sadarbībā ar koncertorganizācijām un mūzikas pedagogiem veidotu izglītojošu koncertprogrammu piedāvājumu, lai bērni no visa reģiona skolām varētu atbraukt mācīties klausīties, iepazīt akadēmisko mūziku.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Šobrīd gan varam runāt tikai par vienu koncertzāli. Rēzeknes koncertzāle kopā ar “Latvijas koncertiem” sagatavos pilotmodeli, kā strādāt nākamajā gadā, lai to pēc tam rādītu nākamajai koncertzālei, kas pievienotos šai sistēmai. Taču īsti nevaru piekrist apgalvojumam, ka jābūt kaut kādiem drošiem, iezīmētiem līdzekļiem. Rēzeknē ir Rēzeknes pilsētas koncertzāle, un valstij ir toleranti jāizturas pret pašvaldības teritoriju un nodomiem. Valsts šajā ziņā nāk ar vēlmi padarīt profesionālo kultūru pieejamu.

Saredzu divus instrumentus, kas šo regularitāti varētu palīdzēt nodrošināt. Viens – Kultūras kanons, kam ir skaidrs finansējums. Otrs – Kultūras soma. Pārējais – radoši, brīvi projekti, kas konkurē Valsts kultūrkapitāla fonda mērķ-programmu konkursos.

– Taču vai mēs vispār zinām, ko īsti cilvēki grib? Piemēram, pēc Liepājā pirms diviem gadiem veiktā pētījuma izrādījās, ka par iecienītāko kultūras pasākumu atzīts Līvas tirgus.

– Man bija liels prieks, ka bažas par to, ka krīzes ietekmē kultūras patēriņš būtu krities, izrādījušās nepamatotas. Pēdējos četros gados daudzu nozaru rādītāji kritušies, taču kultūras patēriņš ģimenēs šobrīd ir ceturtajā vietā. Šobrīd faktiski nopirkt biļeti uz labu teātra izrādi, operu, nav iespējams. Cēsu mākslas festivāla nozīmīgāko un spilgtāko koncertu biļetes ir tikpat kā izpirktas. Tas nozīmē, ka cilvēki pērk un patērē kultūru.

D. Bluķe: – Taču, ja skatīsimies tikai uz to, ko cilvēki grib, tad vairākums televīzijā “100 g kultūras” vietā gribēs “Lauku sētu”. Ja iesim šajā pavadā, beigās mums pietiks tikai ar to, ka ir silti, ka esam paēduši.

B. Tjarve: – Situācijā, kad īsti nav ne atbilstošas politikas, ne kategorisku prasību, izšķirošs var būt cilvēciskais faktors jeb personība/vadītājs, kuram ir svarīgi rakstīt projektus, pieteikumus, meklēt atbalstītājus un organizēt profesionālas mākslas notikumus, kā to dara, piemēram, komponists Uģis Prauliņš Ērmaņu muižā Malienā, rīkojot “Lietus meža dziesmas” vai Bruno Aščuks, rīkojot filmu vakarus Zosēnu kultūras namā.

I. Pitruka: – Es vēlētos pateikt ārkārtīgi lielu paldies lauku kultūras namu vadītājiem, kuri jau četrus gadus ir patiesi atsaucīgi latviešu filmu izplatīšanā. Tieši viņi ir tie, kas veic reālo darbu, balansējot starp publikas vēlmēm, pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem un garīgo pievienoto vērtību.

Vārds “kultūrzīmju” lasītājiem

Aija Neiburga Saulkalnē: “Profesionālās mākslas piedāvājums, ko sniedz mūsu kultūras nams “Rīgava”, ir ļoti augstvērtīgs. “Rīta kafiju” laikā varam tikties ar slaveniem kultūras cilvēkiem – kā nesen ar aktieri Uldi Dumpi un režisoru Jāni Streiču. Tāpat pie mums mēdz viesoties Valmieras un Liepājas teātri. Vienīgi kādreiz mēdz būt transporta problēmas, kas ietekmē nokļūšanu uz pasākumiem.”

Dzidra Fatare Bauskas novada Brunavā: “Tā kā mūsu klubos nav piemērotas skatuves, profesionālie teātri pie mums nebrauc. Notiek pensionāru vakari, kuros bērni padejo, pērnruden bija atbraucis Viktors Lapčenoks, bet profesionālās mākslas piedāvājuma pietrūkst. Arī latviešu kino tikpat kā nerāda – ar to jau problēmas pat Bauskā.”

Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas 2013. gadā