Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. jūnijs, 2012
Drukāt

Kultūra un bagātīgums jeb Par ko grib maksāt latvietis


vadons_km_10

“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā, kā arī par to, kā rīkoties, lai rakstnieku vēlme radīt sakristu ar sabiedrības cerībām lasīt kvalitatīvu un iedvesmojošu oriģinālliteratūru (Māras Svīres un Dagnijas Dreikas rakstus “Grāmatniecība uz budžeta sliekšņa” un “Kultūra un lēsēji. Vai ķibele turpinās?” sk. “LA” 22. un 29. maijā).

 

Šoreiz – dzejnieka Jāņa Vādona viedoklis.

 

Rakstnieki runā ne tikai par literatūru

Kopš rakstnieki ir sacēluši traci par niecīgo valsts atbalstu literatūrai un grāmatniecībai, publiskajā vidē ir izskanējis brangs lērums komentāru, kas apliecina būtisku “īssavienojumu” izpratnē par to, kas ir valsts un nācija un kā tās pastāv.

Protams, viss atjaunotās brīvvalsts laiks ir zem smaga valsts izzagšanas zīmoga. Un cilvēki, padzirdot par naudas prasīšanu no budžeta, uzreiz grimst drūmās aizdomās. Šo rūgtumu var saprast. Grūtāk ir saprast nevēlēšanos ieklausīties kultūras darbinieku teiktajā. Komentāru bezkultūra un saturs liecina, ka saruna par kultūrtelpas nozīmi mūsu ikdienas telpā ir ļoti nepieciešama ne vien šaurā diskusijā par kultūrpolitiku starp kultūras darbiniekiem, Kultūras ministriju un politiķiem, bet ļoti aktīvi un pacietīgi – diskusijā ar visu sabiedrību.

Skaļie trauksmes zvani šogad tika skandināti vairāku objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, lēnīgā atgūšanās no krīzes, kas jo vairāk aktualizē nepieciešamību atgādināt, ka nevienas nozares finansējuma samazinājums nav pat salīdzināms ar graujošo “griezienu” Kultūrkapitāla fonda (KKF) budžetā, kā arī šīgada Kultūrkapitāla fonda līdzekļu sadalījums, literatūrai “izkrītot no ratiem”. Rakstniekiem pārmet emocionālu histēriskumu, tomēr jāatgādina, ka mūsu valstī dīvaini noturīgs ir ugunsgrēku dzēšanas princips – problēmas tiek risinātas tikai tad, ja sadeg cilvēki vai ja kliegšana kļūst tik uzkrītoša un traucējoša, ka politiķiem gribot negribot jārada vismaz darbošanās iespaids. Turklāt rakstnieki runā par visu kultūras jomu, nevis tikai par literatūru.

 

Kaunināšana, ka kultūras darbinieki atļaujas prasīt naudu, neiztur kritiku – nobriedušai mūsdienu sabiedrībai būtu laiks izaugt no gadsimtu garumā noturīgās ciniskās attieksmes, ka labs mākslinieks ir neēdis mākslinieks.

 

Sākotnējo konfliktu ar Kultūras ministriju galvenokārt izraisīja ministrijas nostāšanās dīvainā neitralitātes pozīcijā starp kultūras pārstāvjiem un šķietami atsevišķi esošo sabiedrību, aizstāvot kultūru kā “viņu kultūru”: “rakstnieku kultūru”, “kordiriģentu kultūru”, “mūziķu kultūru”, “mākslinieku kultūru”, kam acīmredzot kādai ārpusē esošai sabiedrībai jāpierāda sava lietderība.

Tikai un vienīgi lielās brēkas dēļ sarosījās Kultūras ministrija, izveidojot darba grupu, lai sagatavotu literatūras un grāmatniecības stratēģiju, turklāt ne jau atvēzējoties ar “burvju nūjiņu” un piepildot rakstnieku iegribas, bet pamatojoties uz maksimālā minimuma principu, nodrošinot nozares dzīvotspējai nepieciešamo skābekli. Stratēģija balstās uz vairākiem vaļiem: atbalsts radošajam procesam; atbalsts izdevējdarbībai; bibliotēku iepirkuma un publiskā patapinājuma sistēmas attīstīšana; sadarbība izglītības jomā un latviešu valodas un literatūras mācību satura veidošanā; starptautiska latviešu literatūras popularizēšana, tostarp atbalsts tulkojumu sagatavošanai un īpaša izglītības programma ārvalstu entuziastiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu un varētu kļūt par mūsu kultūras sūtņiem citās valstīs.

Tiesa, un tā ir ļoti būtiska atziņa, ar šo stratēģiju nevar ieslīgt maldos, ka jebkurā mākslas jomā ir iespējams izstrādāt nostādnes, kas garantēs ģeniālas mākslas rašanos. Tādu garantiju nav nevienā valstī. Tomēr mākslas sasniegumi valstīs, kurās kultūras finansējums ir nesalīdzināmi lielāks, apliecina, ka tikai dzīvs un aktīvs mākslas process var radīt vidi, kur rasties izcilībām.

 

Karstākās diskusijas – par zemtekstu

Tomēr karstākās diskusijas nebūt nav izvērsušās par stratēģijas saturu un nozares turpmākās attīstības iespējām, bet par fundamentālo zemtekstu, kas nosaka kultūras, tostarp literatūras, nozīmi. Nicinošā attieksme pret nacionālo literatūru, rakstniekiem un mākslu kopumā nebūt nav kāda tumša sala apgaismotā kultūras jūrā, jo, lūk, rakstā par Latvijas Nacionālās operas kora streiku pirmais komentārs ir šāds: “Mums nevajag operu un klaunus koristus.”

 

Patērētājsabiedrības izpratne par to, kas tai ir vajadzīgs un lietderīgs, ir sabiezējusi samiegtā skatienā, pārskaitot grašus savā un kaimiņa makā un ar aizdomām un aizkaitinājumu uzlūkojot visu, kas prasa ieguldījumus, bet kur cilvēks savā tuvredzībā neierauga neko tādu, kas uzreiz un bez liekas piepūles papildinās bankas kontu.

 

Tomēr kultūras neatsveramā nozīme sabiedrības pilnvērtīgā eksistencē nav Latvijā izdomāta, lai gan tai nav vēl skaidrāka apliecinājuma kā mūsu nesenā okupācija, kad ne plāni un virsplāni Latvijā “noturēja” latviskumu un nacionālo pašapziņu, bet spēcīgās kultūras saknes, kam padomju režīma laikā latvieši neļāva nonīkt. Vai tagad mēs iedomājamies, ka Latviju noturēs biznesa plāni, Lemberga un Šķēles “veiksmes” stāsti vai iestāšanās eirozonā? Vai mēs tiešām uzskatām, ka latviešu valoda ir drošībā? Lai gan tikko bijām spiesti piedalīties referendumā, izjūtam agresīvu angļu un krievu valodas ietekmi un zinām, ka latviešu valodas lietotāju skaits turpina samazināties, līdz ar to katrs kvalitatīvs un pilnvērtīgs mūsu valodā tapis teksts iegūst jo lielāku vērtību. Rakstniecības un literatūras nozīme jebkuras valodas pilnvērtīgā pastāvēšanā un attīstībā nav vietējo rakstnieku iedoma. Rakstnieki, protams, nav vienīgie valodas atslēgas glabātāji, tomēr pasaules kultūratmiņa skaidri rāda, ka valodas dzīve ir tieši saistīta ar tās pierakstu.

 

Selektīva pieeja

Tiem, kas bramanīgi uzbrūk rakstniekiem, teikdami, ka nekas labs literatūrā netop, ka rakstniekam jāspēj maizi nopelnīt ar savām grāmatām un ka vispār par to būtu vērts runāt tikai tad, ja mums būtu starptautisku dižpārdokļu autori, atkal var vien novēlēt palūkoties nesenā pagātnē, kuru komentāru izteicēji piemin ar dīvaini selektīvu pieeju: atsaucas uz lielo dzejas laikmetu pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, bet piemirst gan tā laika objektīvo kontekstu, gan pašreizējo objektīvo realitāti, gan galu galā arī to, ka visi piesauktie latviešu dižgari savulaik ir saņēmuši ļoti līdzīgu kritiku. Lai izstāstītu visus faktorus, būtu jāraksta bieza grāmata, tomēr pamatlietas ir acīm redzamas: padomju laikos literatūra, it īpaši dzeja, pildīja fundamentāli atšķirīgas funkcijas un kļuva par visas tautas garīgo pamatu, veidojot monolītu pretsparu nacionālās identitātes apspiešanai, savukārt pašlaik kultūrā ir gan nesalīdzināmi lielāka konkurence, gan ir mainījusies informatīvā telpa un izklaides iespējas, gan pati tauta ir nodevusies smuki un ērti iepakotai popkultūrai, kas, tiesa gan, lielākoties parazitē uz augstākajiem mākslas sasniegumiem, tos adaptējot savām vajadzībām vienkāršotā formā un saturā, lai nodrošinātu atbilstību pirkšanas un pārdošanas lineārajām prasībām.

 

Popkultūra mums iedveš pārliecību, ka vienkārša, virspusēja un labi pārdota māksla ir vienīgā lietderīgā mākslas izpausme. Lai gan ienesīgums ne tikai nav, bet arī nedrīkst kļūst par mākslas mērķi. Augsti attīstītas mākslas, tostarp literatūras, sabiedrisko ieguldījumu nevar šauri vērtēt pārdoto gleznu, skaņdarbu vai grāmatu līmenī.

 

Literatūras kvalitātes mērs nav individuāli patīk–nepatīk kritēriji vai iesīkstējuši priekšstati par to, kas esot “īsta” poētika. Māksla nav strīds, kurā tiek meklēta atbilde uz to, kā uzrunāt iespējami plašāku patērētāju loku. Māksla ir uzdrīkstēšanās būt aicinātiem un aicināt citus – piedalīties un sasniegt nākamo pakāpienu. Tā ir brīvība, kas mums nepieciešama gan metafiziska diskursa uzturēšanai, gan bagātīgai dzīvošanai. Bagātīgums un nemiers, kas nepieļauj apstāšanos – manuprāt, tieši tajā slēpjas kultūrpamatu spēks, kas var dot un noteikti dod arī pavisam taustāmu labumu, jo intelektuāli un garīgi attīstītā vidē augstvērtīga raža ienākas arī eksaktajās zinātnēs un biznesā.

Ja kvalitatīvu mākslu izdodas labi pārdot, tā ir veiksme, kas iepriecina, sasniedzot plašāku bagātināšanās rezultātu, bet ienesīgums nekad nav bijis mākslas kvalitātes un nozīmes mērs.

Protams, ka kapitālistiski domājošā prātā sevi attaisno tikai tas, kas spēj nest peļņu. Tāpēc kultūra paliek pēdējais un nozīmīgākais bastions, kas mums atgādina, ka valsti un nāciju uzraksta ne biznesa attīstības vēsture, ne labklājības izaugsmes līknes un pat ne sensacionālas gleznu vai manuskriptu pārdošanas daudzu miljonu apmērā, bet vēsture, kurā katru dienu tiek pierakstīts cilvēka brīvais gars, un māksla ir viena no tā materializācijas izpausmēm. Turklāt šajā dažādu mākslu radītajā pierakstā Latviju skaidri un nesajaucami spēj izcelt tikai tas, kas ir pierakstīts latviešu valodā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+