Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. maijs, 2012
Drukāt

Kultūra un lēsēji. Vai ķibele turpinās?


gramatas2_ts_10

“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā, kā arī par to, kā rīkoties, lai rakstnieku vēlme radīt sakristu ar sabiedrības cerībām lasīt kvalitatīvu un iedvesmojošu oriģinālliteratūru (Māras Svīres rakstu “Grāmatniecība uz budžeta sliekšņa” sk. “LA” 22. maijā). Šoreiz – rakstnieces un tulkotājas Dagnijas Dreikas viedoklis. 


 

Oriģinālliteratūrai un klasikai nepieciešams noteikt īpašu labvēlības statusu

 

Brēkai laiks jau sen

Ieklausoties jezgā, kas ieilgusi ap literatūru, sparīgām autorēm, kuras līdz šim, neraugoties uz krīzi, varējušas baudīt lielākās labvēlības statusu, dažādām apkultūras un apliteratūras personām un Kultūras ministriju, brīnos vien – kāpēc tā izcēlusies tikai tagad? Un kādēļ plašā fronte uzbrūk ministrei, kura literatūrai pagaidām vēl nekādus postījumus nav paguvusi nodarīt? Cik atminos, literatūra allaž bijusi šīs ministrijas nemīlamais pabērns un to nekad nav interesējusi, tāpēc brēku vajadzēja celt jau sen. No ministriem ja nu vienīgi Helēnai Demakovai bija mīļš savējo autoru pulciņš, bet jāteic, ka viņa arī pārējos īpaši neapbižoja, bet tie bija treknie gadi… Bet šai ministrei vēl viss priekšā – varbūt beidzot tieši viņa ķersies pie saknes, nevis grābāsies pa gaisu, šņāpjot nost, kur un kas pagadās? Ja ir šāda iespēja, to derētu izmantot.

Sakne meklējama dziļi, zarojusi ilgi, un pie mums diemžēl šajā jomā jau labu laiku nekas nenorit kā citās Eiropas Savienības valstīs.

 

Kur bija mūsu satracinātie literāti, kad Karinas Pētersones laikā intrigu rezultātā iznīcināja kultūras avīzi “Literatūra un Māksla Latvijā”? Tauta sašuta un vāca parakstus, bet ministre sacīja – gan jau kādreiz kaut kad atkal būs. Taču – nav.

 

Kur bija trača cēlāji, kad ministrs Dālderis pēc paša iniciatīvas “apcirpa” tieši literatūras jomu, atņemot pusi bibliotēku naudas rakstniekiem un tulkotājiem, kuru sarūpētās grāmatas cilvēki lasīja vismaz bibliotēkās, ja nesaprātīga nodokļa labad uzpūsto cenu un krīzes dēļ nespēja nopirkt?

Ko varam secināt? Ka ķibeles valstība ir paradīze politikāņiem, baņķieriem, dažādu sugu ierēdņiem un blēžiem, nevis inteliģentiem un tiem, kas godīgi strādā. Šī – tā dēvētā publiskā patapinājuma nauda – bija atspaids tieši tiem rakstniekiem un tulkotājiem, kuri savā mūžā sarūpējuši daudz grāmatu, nevis pārīti, strādā godīgi un bez lielām pretenzijām. Tieši ministrs Dālderis un nevis tagadējā ministre attapās samazināt atlīdzību no 10 uz 5% no krājumu papildināšanas izdevumiem un obligāto eksemplāru skaita.

 

Mazie cieš vairāk

Ļembasta cēlāji presei stāsta, ka runa esot par principiem, ne par finansējumu. Taču pēdējā laikā parasti, ja sākas intrigas, skandāli un jezga, iemesls – atklāts vai slēpts, alga viena – ir nauda. Krekli mēdz ņemt virsroku pār sirdsapziņām, ķibele uzspiež savu zīmogu agrāk klusinātākām norisēm.

Un tā, no mana un pārējo publiskā patapinājuma naudas saņēmēju viedokļa raugoties, jaunā ministre ir rīkojusies pareizi, atlaizdama gudros padomdevējus, kuri varētu viņai ieteikt ne to vien, ko paši izdālderējuši. Vēl sliktāk ir, ka šāds padomnieks varētu dot līdzīgus padomus premjeram. Operas nodokļu segšana uz pārējo nodokļu maksātāju rēķina varbūt būtu cēls darbs, bet… es labprātāk atbalstītu Operu, nopērkot biļeti.

 

Un tikmēr turpat visi mazie grāmatu apgādi, kas izdod oriģinālliteratūru, nevis bestsellerus, tā dēvētos sieviešu romānus un pārējo komercprodukciju, ir līdz ausīm nodokļu parādos, kurus tiem neviens negrasās atmaksāt.

 

Daži apgādi jau bankrotējuši, daži nīkuļo, jo arī sarežģītā bankrota procedūra tiem šķiet neveicama, pamazām atlaižot redaktorus, korektorus, bet vēl atlikušos vārdzinot par mazām algām vai vispār bez tām, vēl daži meklē kādu citu, uz kura rēķina izdzīvot – un parasti tas ir autors vai tulkotājs, kuram mēģina “iesmērēt” parakstīšanai dīvainus līgumus, kurus apstrīdēt tiesā būtu ilgi un dārgi. Lielajiem izdevējiem pat ienācis prātā nodibināt savu Nacionālo šķīrējtiesu šādām vajadzībām – skan lepni, tiesās, kā gribēs, pēc tam tukšā palicēji varēs meklēt taisnību gadu desmitiem. Bet tieši mazie izdevēji joprojām iznes krīzes smagumu, tā arī netiekot ārā no nodokļu parādiem, un laiž klajā oriģinālliteratūras un klasikas darbu pirmpublicējumus, kamēr lielie pārdrukā vecus izdevumus un tulkojumus, bieži neprasot atļauju ne autoriem, ne tulkotājiem un nesteidzoties maksāt pat par autortiesībām. Manis tulkoto klasiku, piemēram, pārdrukā, kam vien nav slinkums, un cerība kaut ko saņemt par savu darbu ir – tieši izdālderētais publiskais patapinājums. Protams, ja bibliotēkām vispār būs, par ko šīs grāmatas iepirkt. Es arī varētu sacīt – runa ir par principiem, ne par naudu, bet…

 

Oriģinālliteratūrai – īpašu statusu

Joprojām nesaprotu, kas neļāva diferencēt pievienotās vērtības nodokli, uzliekot tā augstāko likmi ārzemju daudzpārdokļiem, neskaitāmajiem sieviešu žurnāliem, dzeltenajai skandālu presei, Ķīnā iespiestām it kā grāmatām (atcerēsimies, ka maziem bērniem domātās pat sacēla lielu traci ar savām indīgajām krāsām – pareizi vien, ka tādas aizliedza, tajās nebija ne sakarīga teksta, ne zīmējumu, tikai bezgaumība), bet oriģinālliteratūrai un klasikai atstāt 4%. Agrāk kaut kas līdzīgs bija. Aizbildināšanās, ka nav tādu ierēdņu, kuri spētu atšķirt, kas ir kas, un attiecīgi administrēt, vairs nav pat smieklīga, bet traģiska. Ministrei ir iespēja labot to, kas “piemēroto” priekšteču sadālderēts. Redzēsim, kā viņa to izmantos.

 

Čaks un Vācietis 
nav prioritāte?

Rēķinveži gan palaikam nesaprot, ka rakstnieka darbs ir aicinājums, ne vaļasprieks, un tā uzdevums nav “pakalpojuma” vai “preces” radīšana. Protams, šis laiks nav labvēlīgs profesionālismam nevienā jomā, literatūrai, garīgumam un kultūrai vispār. Bet – kad būs? Laikā, kad mūsu ekonomika atspirgstot ātrāk nekā pārējās krīzes skartās, literāru izdevumu nav, profesionāļu dzejas grāmatas iznāk maz (ar amatieru sacerējumiem, par kuru izdošanu puķainos vākos tie samaksājuši, grāmatnīcās pilni plaukti), vēl netulkoto pasaules klasiku un latviešu oriģinālliteratūru izdod tikpat maz… Kāds gan brīnums, ka pēdējā ir tāda, kāda ir? Noskaņā dominē depresija, “pseidointelektuālās novirzes” (tas ir mācītāja Brūvera kunga termins), veikalos krājas grēdas ar dārgu, cietos vākos grezni iesietu makulatūru, kuru izvieto labi redzamā vietā, lai pircējs noteikti ierauga, kamēr vērtīgas grāmatas jāmeklē tālā kaktā, kaut kur nobāztas.

Rakstnieks pēc aicinājuma vienmēr patur vērā, ka vienīgi profesija ir viņa glābiņš, cits nekas. Es neaizmirstu, no kurienes nāku. Par starptautiskajām godalgām man jāpateicas lieliskai okupētas valsts bezmaksas izglītībai, tas ir, Latvijas Universitātei un savai svešvalodu (tagadējai Moderno valodu) fakultātei, jo bez tur apgūtā es nevarētu līdzvērtīgi konkurēt ar lielo tautu literātiem. Tā kā pati esmu arī ilggadēja tulkotāja un atdzejotāja, protu novērtēt šādas kvalitātes, lai gan pie mums tās netop attīstītas un sekmētas.

 

Valstīs, kurām ir sevi cienoša kultūrpolitika, rīkojas mērķtiecīgi. Piemēram? Pārsteidzošā kārtā Rumānija, kura ir nabadzīgāka valsts par mūsējo, apmaksā savu autoru izdošanu ārzemēs pilnībā (tas ir – ne tikai tulkojumu pieticīgā apmērā kā mēs, ja vispār to darām, bet arī papīru, tipogrāfiju, rediģēšanas izdevumus utt.). To dara Rumāņu kultūras institūts.

 

Franču kultūras institūts savukārt izsludina konkursu mūsu izdevējiem savu autoru autortiesību apmaksai, tādā kārtā atbalstot franču literātus.

Mūsu KKF eksperti turpretī izstrādājuši īpaši apvainojošus formulējumus, ko sūta tiem nedaudzajiem ārzemju tulkotājiem un izdevējiem, kuri vēl par mūsu literatūru interesējas. Piemēram, ļoti cienījamam vācu izdevējam, kura specializācija ir grāmatas trijās valodās – vācu, franču un oriģinālvalodā – aizsūtīja atbildi, ka viņš – citēju – “neesot prioritāte”. Ja būtu rakstījuši, ka trūkst līdzekļu, lai patlaban atbalstītu kādu izdevumu, viņš nebūtu apvainojies. Tagad, visdrīzāk, viņš par latviešu literatūru nekad vairs neinteresēsies. Arī vairākkārtēji paziņojumi, ka Čaks un Vācietis, citēju, “nav aktuāli”, ir ko vērti. Te tiešām būtu vieta reformām, turklāt ar steigu.

Kad saņēmu Slovākijas Kultūras ministrijas stipendiju, lai sastādītu viņu dzejas antoloģiju latviski, katram gadījumam apvaicājos, vai arī viņiem ir aktuālie un neaktuālie autori. Man atbildēja, ka nekādi manu izvēli neietekmēšot – tulkotājs pats zināšot, kuri dzejnieki labāk uzrunās citu tautu svešā valodā.

 

Aktuālie un citi…

Pie mums gan ir pavisam cita aina. Aktuālajiem ir lobiji, tiem citiem nav. Un kritēriji šādos apstākļos arī sāk izplūst. Reizumis vairs nav skaidrs, kas ir dzeja un literatūra, kas nav. Ja vadāmies pēc lēsēju loģikas – tirgus ekonomikas principiem, tad tagad pieprasīta ir lietišķā dzeja (tas ir mans termins pielietojamajiem pantiem, ko skaita jubilejās, kapos, pie galda utt.). Otra galējība – dzeja, kuru nesaprot neviens, pat pats autors.

Vai tas nozīmētu, ka grāmatnieku laikmets ir zudis un prom? Varbūt kādam ļoti vajag, lai tā būtu? Lai tiražētos uzskats – ja nav dzērājs un narkomāns, tad nav nekāds dzejnieks? Rakstnieki un pārējie kultūras intelektuāļi visos laikos šķituši bīstami politiķiem. Sēžot parādos līdz acīm, var izdoties sarīdīt tautu ar savu inteliģenci. Bet valstī, kur kultūra ir lieka, cilvēks un garīgums nav vērtība, nevajag nekādus literārus izdevumus, kuros brīvdomātājiem izpausties. Ja kāds būs, tad tikai savējo pulciņam, kur publicēties vieniem un tiem pašiem pietuvinātajiem. (Par tādu savas pastāvēšanas beigu posmā bija kļuvis “Karogs” – un tieši tāpēc tas nomira dabiskā nāvē, kļuvis lasītājiem nevajadzīgs. Tāpat var notikt ar tiem, kas sekos šim piemēram – pazīmes jau ir.)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+