Publicitātes foto

Kultūrā vislielākā nozīme cilvēku kapitālam
 0

Cik pamatots ir viedoklis, ka novadu “gaismas nami” ik pa laikam vairāk nodarbojas ar sociālās spriedzes mazināšanu, nevis ar kultūras funkciju? Vai izeja rodama kultūras centru akreditācijā? Cik augstas skolas izgājušiem vajadzētu būt kultūras centru vadītājiem?


Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šie un daudzi citi jautājumi šodien būs diskusiju krustpunktā forumā “Kultūras centrs radošā Latvijā”, uz kuru no visas valsts pulcējušies novadu kultūras centru, tautas un saieta namu vadītāji.

Patlaban Latvijā darbojas 532 kultūras centri, tautas un saieta nami, klubi ar visdažādāko saturu, kultūras piedāvājuma “grozu” un centra vadītāju izglītības līmeni. Kopumā jautājums par kultūras centru darba kvalitāti ar mainīgām sekmēm tiek cilāts jau desmit gadus. Ar lieliem pūliņiem un ilgi tapusī “Kultūras centru darbības attīstības programma 2009. – 2013. gadam” krīzes radīto finanšu robu dēļ gan tā arī ir palikusi neīstenota guļam atvilktnē. Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra (KNMC) direktore Dace Melbārde šo dokumentu vērtē kā joprojām aktuālu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arī šobrīd tikpat būtiskus un pretrunīgus viedokļus raisošs ir jautājums, vai kultūras centriem līdzīgi kā bibliotēkām un muzejiem ir nepieciešams savs likums? Daudzi kultūras centru vadītāji saka ‒ šādu likumu vajag, bet citi tikpat aktīvi šādu nepieciešamību noraida.

Izšķiroties par šādu atsevišķu likumu, nāksies saskarties ar tādu procesu kā kultūras centru akreditācija, jo, tikko kultūras centra jēdziens tiek iestrādāts likumā, centram jāatbilst noteiktiem kritērijiem, kuru izstrāde paredzama kā viens no būtiskākajiem un sarežģītākajiem uzdevumiem.

Akreditācijas nepieciešamība bija paredzēta arī jau minētajā Ministru kabinetam iesniegtajā programmā, bet priekšlikums kā toreiz, tā tagad saņēma daudzu pašvaldību vadītāju pretestību, kuri šādu akreditāciju uzskata par valsts iejaukšanos viņu kompetencē. Minētajai attieksmei ir savs loģisks pamatojums: tikai un vienīgi pašvaldības gan uztur kultūras centru ēkas, gan maksā algas to vadītājiem un darbiniekiem. Tāpēc var jautāt ‒ kāpēc vajag īpašu likumu? Atstāstīšu kādu neformālu sarunu.

Lielas pašvaldības vadītājs, kurš ļoti atbalsta sava kultūras centra darbu, īpaši ar amatieru kolektīviem, tā vadītājai teicis ‒ vai tev tiešām vajadzīga vēl kāda instrukcija? Taču uzrunātā domā citādi: likums un akreditācija esot vajadzīga, lai centra darbības virzieni nebūtu atkarīgi no subjektīva pašvaldības vadītāja viedokļa: kas notiktu, ja pēc vēlēšanām amatiermākslu atbalstošu pašvaldības vadītāju nomainītu tāds, kurš visus līdzekļus novirzītu, piemēram, tikai lētai izklaidei?

Dace Melbārde, lūgta komentēt šādu viedokli, teic, ka lielākā daļa pašvaldību vadītāju ar lielu izpratni izturas pret sava novada kultūras dzīvi. Jautājums ir par kultūras vērtību izpratni.

Reklāma
Reklāma

 

Vai mazos vērtēs 
kā lielos?

Šobrīd nelāgi, ka jebkurš var nodibināt klubiņu un nosaukt to par kultūras centru. Neviens normatīvais akts to neliedz darīt. Tāpēc būtu svarīgi beidzot vienoties par kultūras centra būtību un tam izvirzāmajām pamatprasībām. Dace Melbārde uzskata, ka to var noteikt tikpat labi centru attīstības programmā, kā likumā un citos normatīvos aktos. Savukārt Durbes pagasta pašvaldības vadītājs Andrejs Radzevičs vaicā: vai tad būtība ir nosaukumā? Dibini klubiņu un sauc kaut par tautas pili. Būtība ir darbības saturā. No svara, kādas veidojas attiecības starp valsts akreditētu jeb atzītu kultūras centru un valsts institūcijām.

Piemēram, Preiļu kultūras centra vadītājs Guntis Skrimblis, iestājoties par likumu un akreditāciju, lielāko jēgu saskata tajā, ka valsts beidzot pievērsīsies arī kultūras centriem: “Līdz šim no valsts puses attieksmes ziņā jutāmies aizmirsti un apdalīti…”

Akreditācijai notiekot, būs jāizstrādā prasības, kādām jāatbilst valsts atzītam kultūras centram. Preiļu kultūras centra vadītājs Guntis Skrimblis neslēpj bažas par mazo tautas namu likteni. Arī citviet dzirdētas aizdomas, ka akreditācijas mērķis esot paretināt kultūras centrus tieši uz mazāko rēķina. Saprotams, ļoti grūti salīdzināt reģionālos multifunkcionālos centrus kā, piemēram, Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs ar kādu saieta namu Alojā. Taču arī tam ir noteikta loma vides socializācijā, amatieru mākslā. Dace Melbārde uzskata, ka bažām par vēršanos pret mazajiem tautas namiem nav pamata: “Mazam kultūras centram nav jāizvirza tādas prasības kā multifunkcionālam. Būtu aplam paģērēt, lai katrā mazā tautas namā aicinātu viesizrādēs profesionālu teātri vai orķestri, jo šādā mazā klubiņā, visticamāk, tam nav pat piemērotas skatuves.” “Neuzskatu, ka valsts vispār var iejaukties šādos jautājumos ‒ izlemt, vai kādā apdzīvotā vietā likvidēt tautas saieta namu vai ne, Dievs, pasarg,” piebilst Dace Melbārde. Jebkurā gadījumā tā ir pašvaldības lieta. Tiesa, var veidoties situācija, kad nav jēgas uzturēt saieta namu desmit cilvēkiem, bet labāk izremontēt vienu, kas aptvertu vidi 20 km rādiusā, un domāt, kā cilvēkiem vieglāk nokļūt uz kora vai deju mēģinājumiem. Taču mazajām kultūrsaliņām nav pamata justies apdraudētām. Tomēr Mazsalacas kultūras centra vadītāja Dace Jurka neizslēdz iespēju, ka pēc akreditācijas pati pašvaldība var ieraudzīt, ka vienā apvidū tomēr ir pārāk daudz kultūras centru, un priekšroku dot akreditētajiem: “Mūsu pusē ir viens liels centrs, bet kā būs tur, kur tādi ir vairāki?”

Jautāta par kultūras centriem izvirzāmiem kritērijiem, Dace Melbārde min vairākus: tautas jeb amatieru māksla, profesionālās mākslas pieejamība, izklaide, mūžizglītošana, radoša vide jauniešiem, nevalstisko organizāciju tikšanās vieta.

Viņasprāt, tautas mākslai un tradicionālai kultūrai atvēlamais minimums būtu 30 procenti no centru budžeta, jo tie ir pamatbāze Dziesmu svētku tradīcijai un tradicionālās kultūras saglabāšanai. Pārējā resursu sadale ir pašvaldības rokās un atkarīga no konkrētās situācijas.

 

Spaidu lietas nesokas

Durbes pagasta priekšsēdētājs Andrejs Radzevičs pieder tiem, kuri iestājas par atsevišķu likumu un kultūras centru akreditāciju, taču ar būtiskiem nosacījumiem. Viņaprāt, šādam procesam jābūt absolūti brīvprātīgam, jo “spaidu lietas nekad nav īpaši labi sekmējušās”. Otrkārt, pašvaldībām un kultūras centriem jāredz skaidra akreditācijas jēga un iespējamie bonusi. “Saņemt akreditāciju vajadzētu būt prestiža lietai. Ja reiz kultūras centrs akreditēts, tātad tajā vajadzētu tikt piedāvātām visaugstākā līmeņa norisēm.” Un, lai kultūras centri būtu ieinteresēti akreditācijā, valstij vajadzētu ko piedāvāt no savas puses. Piemēram, finansiālu atbalstu jaunāko tehnoloģiju iegādē, amatierkolektīvu vadītāju atalgojumā, koru un dejotāju kopu koncerttūrēs.

Arī Dace Melbārde piekrīt, ka akreditācijai jābūt brīvprātīgai.

“Eiropas prakse ir tāda, ka vietējie kultūras centri ir pašvaldību atbildībā, un es noteikti negribētu mūsu valstī redzēt, ka atgriežamies pie kaut kādas padomju laiku hierarhijas, kur kaut kāds Rīgas direktors regulētu kultūras centru darbību visā Latvijā,” viņa uzsver.

Viens no iespējamajiem bonusiem ‒ pieteikt savus projektus reģionālajām vai Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammām varētu atļaut vienīgi akreditētajiem centriem. Nav noslēpums, ka daudzi kultūras centri jau patlaban atbilst iespējamās akreditācijas prasībām. Radoši darbojas Jelgavas kultūras centrs, “Jūras vārti” Ventspilī, Valmierā. Mazsalacas kultūras centrs ir viens no paraugiem, kā mazā novadiņā var strādāt idejām bagāti un daudzveidīgi. Taču, ielūkojoties digitālajā kartē, redzams, ka tikai pusei kultūras centru vadītāju un tur strādājošo speciālistu ir darbam atbilstoša vidējā vai augstākā kultūras izglītība. Dace Melbārde uzskata, ka lielajos novadu centros vadītāju amatā noteikti jābūt cilvēkam ar augstāko humanitāro vai sociālo zinību izglītību. Tas, protams, nenozīmē, ka otrā dienā pēc kritēriju pieņemšanas izglītības ziņā tiem neatbilstošajiem vadītājiem būtu jāpamet darbs, bet gan prasību iziet noteiktu tālākizglītības programmu.

 

Kas atvērs maciņu

Pašvaldību un kultūras centru vadītāji uzskata, ka par centru iespējamo akreditāciju būtu jāmaksā valstij un pašvaldībām. Pēc 2008. gada aprēķiniem, akreditācijas procesa nodrošināšana izmaksātu četrus tūkstošus, bet tālākizglītības kursu ‒ divdesmit tūkstošus latu gadā. Prognozēdama, ka akreditācijas process varētu ilgt trīs vai piecus gadus, Dace Melbārde nebaidās paust arī ļoti subjektīvu viedokli:

“Ja mums ir ierobežoti līdzekļi, varbūt jāizšķiras: ir vērts mesties šajā formālajā procesā ‒ akreditācijā vai prātīgāk tomēr būtu līdzekļus ieguldīt cilvēku attīstībā? Es pati teiktu, ka cilvēkos. Jo kultūrā cilvēku kapitāla nozīme ir ļoti būtiska.”

 

Komentārs

Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes padomniece Ieva Līne: “Ir kultūras centri, kas darbojas izcili. Te tiešām jāpateicas pašvaldību vadītāju un kultūras darbinieku vienotai izpratnei par kultūras vērtībām un procesiem. Taču nereti no kultūras darbinieku puses izskan bažas, ka pēc kārtējām pašvaldību vēlēšanām labi iesāktie darbi var apstāties. Kā vienu no risinājumiem KM te saredz likumdošanas izmaiņas, radot atsevišķu likumu par kultūras centriem. Taču akreditācija nedrīkst būt pašmērķis vai diktāts no augšas, tai noteikti būtu jānotiek vairākos līmeņos, atbilstoši centru statusam. Akreditācijas procesam ir nozīme, ja tā iespaidā ieguvēji būs visi, līdz ar to arī šā procesa nodrošinājumam ir jābūt sabalansētam gan no valsts, gan pašvaldību puses.”

 

“LA” lasītāju viedokļi

Kā vērtējat savai dzīvesvietai tuvo kultūras centru darbību?

Maruta Frišvalde Kocēnu novadā: “Pozitīvu kultūras iespaidu mums tiešām netrūkst, jo atrodamies izdevīgā vietā ‒ starp Kocēnu un Vaidavas kultūras centriem, kuri ļoti čakli strādā. Afišas parādās katru dienu. Mums Rubenē ir arī ļoti laba bibliotēka, kuru aktīvi apmeklēju.”

Aija Neiburga Saulkalnē: “Kultūras daudzveidība ir pietiekama, vienīgi visas aktivitātes notiek Salaspilī, kur man grūtāk aizkļūt. Taču esam gandarīti, ka mums ir pat divi kultūras nami – “Rīgava” un “Enerģētiķis”, kuru kultūras piedāvājumu uzskatu par ļoti daudzveidīgu. Biju aizbraukusi noskatīties Valmieras teātra viesizrādi ‒ Fēliksa Deiča režisēto “No saldenās pudeles”. “Rīgavā” šoruden jau bija tikšanās ar aktrisi Lāsmu Kugrēnu un arī turpmāk visu ziemas sezonu notiks rīta kafijas pasākumi kopā ar kādu aktieri.”