Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. marts, 2015
Drukāt

Kultūras finansēšanas greizo spoguļu valstībā (2)

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto

Pirms nedaudz vairāk kā mēneša atklātībā nākušais Valsts kontroles (VK) atzinums, kurā uzsvērts, ka novērojama dublēšanās Kultūras ministrijas (KM) un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) funkcijās līdzekļu piešķiršanā biedrībām un nodibinājumiem, kas varot novest pie dubultas finansēšanas, kā arī pārmetumi KM, kas pieļauj, ka valsts naudu saņem valstisko iestāžu atbalsta biedrības, pēdējā laikā ir raisījuši satraukumu kultūras sabiedrībā.

Savukārt dažu interneta mediju interpretācijā VK atzinumā paustie fakti skaidroti gandrīz vai kā bezatbildīga līdzekļu šķērdēšana no KM puses. No otras puses, VK atzinums arī objektīvi izgaismo kultūras finansēšanas sistēmas “greizo spoguļu karaļvalsti”, kas radusies gan politiķu “ģeniālu” lēmumu, gan nešpetnās finansējuma “griešanas” dēļ. Atcerēsimies Einaru Repši 2004. gadā piemeklējušo nelaimīgo atklāsmi likvidēt VKKF finansējuma sistēmas piesaisti iezīmētiem nodokļu ieņēmumiem, kā arī to, ka krīzes gados finansējums VKKF saruka par 74%, bet kultūrai kopumā par 43%. Līdz ar to finansējums pat daudzu kultūras valstisko iestāžu, piemēram, muzeju, pamatdarbībai ir nepietiekams un sadrumstalots starp daudziem avotiem. Tikpat absurda ir arī situācija, kad kultūras neatliekamās tehniskās un liela mēroga vajadzības bieži tiek apmierinātas uz VKKF radošo projektu rēķina.

Lai beidzot noskaidrotu, kas īsti notiek kultūras finansēšanā un kā situāciju ietekmēs VK atzinums, kā arī, cik taisnības ir katras puses argumentos, “Kultūrzīmju” redakcijā diezgan spraigi emocionālā diskusijā satikās KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš, VKKF direktors Edgars Vērpe, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietniece Kristīne Kūla, Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” priekšsēdētāja Solveiga Boicova, VK Padomes locekle un Pirmā revīzijas departamenta direktore Laura Graudiņa un VK Padomes locekle un Revīzijas un metodoloģijas departamenta direktore Lelde Dimante. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane.

Strīds par 
64 000 eiro

– Vai un cik lielā mērā Valsts kontrole, sākot revīziju, vadījās no faktiem par Latvijas kultūras reālajiem finansēšanas apstākļiem?

Laura Graudiņa: – Es gribētu uzsvērt, ka revīzija bija par dotācijām biedrībām un nodibinājumiem, un noteikti negribētu to vispārināt uz visu pieejamo finansējumu kultūrai. Mūsu mērķis bija izvērtēt riskus, par kuriem mūs bija brīdinājuši gan biedrību un nodibinājumu pārstāvji, gan arī vairākkārt saņemtās indikācijas no sabiedrības par to, ka, piešķirot dotācijas, iespējama subjektīva izvērtēšana. Jautājums ir par to, kā valstī vispār tiek veidota sistēma budžeta līdzekļu piešķiršanā. Viens no galvenajiem revīzijas secinājumiem bija tas, ka izveidoti divi administratīvie aparāti finansējuma piešķiršanai biedrībām un nodibinājumiem. Mūsu skatījumā 64 000 eiro, kas tādēļ tiek tērēti Kultūras ministrijas administratīvajā aparātā, nav lietderīgi izmantoti. Tomēr, piemēram, attiecībā uz VKKF nav apstiprinājušās sākotnējās aizdomas par subjektīvismu līdzekļu piešķiršanā, jo konstatējām, ka VKKF ir izveidotas ekspertu komisijas, kas izvērtē projektus.

– Tomēr nelietderīgi iztērētie 64 000 eiro, kā atzīmēts arī pašā atzinumā, ir VK pieņēmums, nevis fakts. Kas tad īsti ir ar šo mistisko summu?

S. Voldiņš: – Cik saprotu, tā aprēķināta, attiecinot vispārējos izdevumus pret kaut kādu dotāciju daļu. Tas nenozīmē, ka kāds darbinieks ir saņēmis atsevišķu atalgojumu par nevalstisko organizāciju projektu vērtēšanu – ministrijas darbinieku pienākumos ir arī izskatīt iesniegumus par finansējuma piešķiršanu. Principā VK pareizi balstās uz pieņēmumu – ja valsts iestādei ir noteikta funkcija, tad valsts arī to dotē. Tomēr saistībā ar dramatiskajiem finansējuma zaudējumiem 2009. un 2010. gadā valsts šobrīd tikai daļēji spēj apmierināt šo funkciju īstenošanu. VK ziņojumā ir pieminēts VKKF piešķīrums Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Atbalsta fondam 2012. gada beigās (Runa ir par VKKF dotāciju 21 343 eiro apjomā mobilās aplikācijas izveidei, kas apmeklētājiem piedāvā iespēju virtuāli izstaigāt muzeju, izplānot maršrutu utt. – Red.). Tomēr jāatgādina, ka tajā laikā muzejs pat nevarēja nodrošināt pilnas slodzes štata darbiniekiem un speciālistu algas bija 240 līdz 250 latu apmērā. Šādos apstākļos nevaram piekrist uzskatam, ka no piešķirtā pamatbudžeta muzejs būtu spējis īstenot šo sabiedrības izglītošanas funkciju. No 2008. līdz 2009. gadam ir novērojama tendence, ka, samazinoties valsts finansējumam, muzeji un vēl jo vairāk teātri, koncertorganizācijas izmisīgi meklē citus finanšu avotus, ar ko nodrošināt pamatdarbību. VK pareizi secina, ka šī kārtība pēc būtības nav pareiza.

L. Graudiņa: – Protams, mēs varētu veidot trīs, četras un piecas institūcijas, kas izsniegtu budžeta dotācijas, un biedrības to tikai atbalstītu, bet no tā finansējuma vairāk nepaliks. Bet – 
vai esam tik bagāti, lai uzturētu vairākus administratīvos aparātus tajā pašā laikā, kad varam šo naudu novirzīt kultūrai? Runājot par Brīvdabas muzeju, problēma tika vērtēta no sistēmiskā viedokļa. Vai tiešām nepieciešams iziet šo lieko un dārgo administratīvo apkārtceļu, kurā netiek ievērots publiskā iepirkuma likums, lai rezultātā Brīvdabas muzejs saņemtu to pašu finansējumu no valsts?

S. Voldiņš: – Vai jums nešķiet, ka, kultūras tirgū pastāvot tik daudziem operatoriem, ir svarīgi, ka projekti iziet zināmu konkurenci?

L. Graudiņa: – Bet vai jums ir šaubas, ka VKKF varētu administrēt visu šo finansējumu? Mēs pārliecinājāmies, ka fonds to varētu izvērtēt visobjektīvāk un visprofesionālāk. Turklāt noteiktās prioritātes valstī ir vienas, un līdz ar to nav svarīgi, vai projektus atbalsta VKKF vai arī trīs vai četras citas institūcijas. Arī jūs savā ziņā piesaistāt ekspertus, kas ir pieejami ministrijas centrālajā aparātā. Jūs teicāt – aprēķinot nelietderīgi izmantotos 64 000 eiro, balstījāmies uz pieņēmumu. Diemžēl, ņemot vērā to, kāds ir atbildības sadalījums Kultūras ministrijas struktūrā, mēs nevarējām nodalīt konkrētus cilvēkus, kuru atalgojumu varētu attiecināt uz šo dubulto funkciju un arī ministrija precīzus datus Valsts kontrolei nevarēja iesniegt. Tāpēc izmantojām datus, kas bija pieejami no VKKF, kur skaidri varēja pateikt, cik naudas iztērēts izvērtējumam.

S. Voldiņš: – Ministrijai nav šaubu par VKKF ekspertu kvalitāti. Bet jūs jau noraidāt pašu sistēmu, pēc kuras šīs biedrības un organizācijas vispār vēršas VKKF!

L. Graudiņa: – Mēs konstatējām gadījumus, kad biedrība vispirms vērsusies VKKF un saņēmusi noraidījumu un pēc tam – ministrijā, kur šo finansējumu ir saņēmusi. Kāda tad ir mūsu stratēģija kultūrā?

S. Voldiņš: – Šeit nevar runāt par masveidību – šādi gadījumi no 2012. līdz 2014. gadam bijuši kādi trīs četri.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Man gan liekas, ka tieši vietā, ir jau arī greizie spoguļi- vajag taču iedziļināties.

  2. Nosaukumu jau nu gan varēja izvēlēties atbilstošāku un ne tik interpretējošu. Parasti tā darbojas tie, kas apvainojušies.

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+