Nevalstiskais sektors kultūrā veic būtisku darbu, kas izkritis no valsts kultūrpolitikas – arī izglītojot nākamos kultūras patērētājus.
Nevalstiskais sektors kultūrā veic būtisku darbu, kas izkritis no valsts kultūrpolitikas – arī izglītojot nākamos kultūras patērētājus.
Foto – Ieva Čīka/LETA

Lai iegūtu sabiedriskā labuma statusu, kultūras NVO jābūt kuslai un nepelnošai? 3

Latvijā runā, ka viens cilvēks nevar ietekmēt sistēmu. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kas ar labiem nodomiem dodas strādāt Saeimā un pēc četriem gadiem konstatē, ka neko nav varējuši izdarīt. Taču ir cilvēki, kas negaužas, bet ķeras pie lietas un var.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Finanšu ministrijā (FM) par sabiedriskā labuma statusa (SLO) piešķiršanu nevalstiskajām organizācijām faktiski visu lemj viens cilvēks, kura uzskatiem par kultūras definīciju ir administratīvs spēks – ja konkrētā organizācija neatbilst šīs personas izpratnei par kultūru, tad SLO statusu tā nevar dabūt. Tātad nevar arī dabūt atlaides ziedotājiem un ziedojumus savas darbības nodrošināšanai.

Sabiedriskā labuma komisija, piestiprināta pie Finanšu ministrijas, ir vēsturiska kļūda. Finanšu ministrija prot rēķināt, bet izpratne par nevalstisko organizāciju (NVO) darbības saturu nav viņu kompetences ietvaros – ne kultūrā, ne labdarībā, ne citos sabiedriskā labuma veidos. FM ar savu darbību diemžēl to pierāda aizvien no jauna. Ja gribat dabūt SLO statusu kultūras nozarē, tad pārliecinieties labi, ka jūsu organizācija nenodarbojas ar profesionālo kultūru un mākslu – jo tas, pēc FM ieskatiem, nav sabiedrības labumam. Sabiedrības labumam ir populārā kultūra, tautas kultūra, amatieru kultūra.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēdējā gada aktualitāte ir sociālās uzņēmējdarbības likums. Iecere, kas pamatā ir svētīga – īpaši atbalstīt uzņēmumus, kas ir sociāli atbildīgi, veic sociāli svarīgu funkciju, iesaista sociāli neaizsargātas sabiedrības grupas. Taču FM izpildījumā tas izvēršas par šobrīd strādājošo biedrību darbības ierobežošanu un apgrūtināšanu. FM (un VID) ir pro­blēmas ar dažām organizācijām, kas biedrības statusā veic uzņēmējdarbību. Tā vietā, lai cīnītos ar šīm organizācijām likumā jau paredzētā regulējuma ietvaros, FM izvēlas piegriezt skrūves visiem citiem desmit tūkstošiem biedrību. Mērķis – aizliegt tām gūt ieņēmumus no saimnieciskās darbības.

Lai pierādītu sava plāna pareizību, FM un VID šobrīd vajā atsevišķas kultūras NVO, kurām saimnieciskās darbības ieņēmumi ir nepareizajā pusē no 50%, kā nu kuro reizi. (Turklāt noteikums par atļautajiem 50% saimnieciskajai darbībai nav vēl likums – tā ir VID pašiniciatīva metodikas līmenī.) Iecere sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā paredz, ka turpmāk biedrībām, kam ir ieņēmumi no saimnieciskās darbības, būs jāveido paralēla struktūra – SIA, kas ieņems un ieņēmumus pārskaitīs biedrībai, kura tos izdos sabiedriskajam labumam.

Uz papīra tas varbūt izskatās skaidri un kārtīgi. Taču reālajā dzīvē tas nozīmēs dubultu administratīvo slogu visām biedrībām. Vai tāds ir FM mērķis? Realitāte diemžēl ir sarežģītāka nekā FM vīzijas uz papīra. Liela daļa kultūras NVO iegūst finansējumu projektu konkursos no valsts, no pašvaldībām. Taču šis finansējums ir nepietiekams projekta īstenošanai, tāpēc līdzfinansējums tiek gūts arī no, piemēram, biļešu tirdzniecības pasākumiem. Turpmāk tā vairs nevarēs. Vai nu dotācija (tad biedrība), vai ieņēmumi (tad SIA). Tāpat nav vēlams, ka biedrībai pieder īpašums, jo tas jau rada aizdomas par saimniecisko darbību. Ko, piemēram, darīt radošajām savienībām, kas vēl no padomju laika saņēmušas mantojumā ēkas, kuru uzturēšana palīdz nodrošināt biedrības mērķu īstenošanu? Latvijas Teātra darbinieku savienības ikgadējais pasākums “Spēlmaņu nakts”, kur žūrija gada garumā skatās un vērtē Latvijas teātru izrādes un kuru Latvijas televīzijā noskatās vairāk nekā 100 tūkstoši skatītāju – tas SLO komisijas ieskatā neatbilst sabiedriskā labuma jēdzienam, tāpēc izdevumi nav attiecināmi un ziedojumus piesaistīt nevar.

Reklāma
Reklāma

FM ieskatā ideāla sabiedriskā labuma organizācija ir neliela, bez īpašumiem, un tās darbiniekiem netiek maksātas algas. Šis ideālistiskais skatījums uz “biedrošanās brīvību”, kas nāk no deviņpadsmitā gadsimta, kad pārtikušās vidusšķiras džentlmeņi vakaros mēdza savākties salonā, lai apspriestu politiskas un zinātniskas aktualitātes, bet dāmas pie adīkļiem un tamborējumiem attīstīja idejas par dzimumu un rasu vienlīdzību, diemžēl neatbilst mūsdienu realitātei. Līdzās sabiedriskajām organizācijām, kas pārstāv noteiktu sabiedrības grupu intereses, liela daļa NVO dara valstij kritiski vajadzīgu darbu, ko pārejā no sociālisma uz kapitālismu jaunā Latvijas valsts izmeta no savām funkcijām, jo pietrūka naudas. Jo šīs NVO būs stiprākas, jo labāk būs Latvijas sabiedrībai un valstij. Vai biedrības var padarīt stiprākas, liedzot tām īpašumus, ieņēmumus no saimnieciskās darbības un atņemot darbiniekiem algas?

Lielās krīzes laikā FM kūrētais valsts funkciju audits iedeva kultūras nozarei vienu no zemākajiem novērtējumiem – principā no kultūras varētu arī atteikties, tā “nav valstij raksturīga funkcija”. Šobrīd atklāti un kuluāros virzītā cīņa, lai liegtu profesionālās kultūras organizācijām sabiedriskā labuma statusu, ierobežotu saimnieciskās darbības iespējas, ir šīs pašas domāšanas recidīvs. UNESCO konvencijā “Par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu” (pieņemta 2005. gada 20. oktobrī) cita starpā teikts: “kultūras daudzveidība pasauli dara bagātu un daudzveidīgu, kas savukārt paplašina izvēles iespējas un bagātina cilvēku spējas un vērtības, un tāpēc tā ir ilgtspējīgas kopienu, tautu un nāciju attīstības virzītājspēks”, kā arī “svarīga loma ir kultūru mijiedarbībai un jaunradei, kas bagātina un atjauno kultūras izpausmes un palielina to cilvēku lomu, kuri piedalās kultūras attīstībā, veicinot sabiedrības progresu kopumā”. Arī – “kultūras norisēm, precēm un pakalpojumiem ir divējāda daba – gan ekonomikas, gan kultūras –, jo tie ir identitātes, vērtību un jēgas izpausme, un tāpēc nevar uzskatīt, ka tiem piemīt vienīgi komerciāla vērtība”.

Domāju, ka UNESCO šīs pašsaprotamās lietas ierakstīja konvencijā, lai aizsargātu minoritāšu kultūru, lai aizsargātu cilvēkus un nacionālo kultūru kara, genocīda un totalitārisma ap­stākļos. Taču Latvijā ar šo konvenciju jāsargā nacionālā kultūra no mūsu pašu finanšu elites. Jo nu nav sabiedrībai no tās nekāda labuma.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.