Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. janvāris, 2014
Drukāt

Kultūras periodika: joprojām žonglējot (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Sākot otro darbības gadu, “Kulturzīmes” redakcijā pulcēja dažādu nozaru Latvijas kultūras profesionāļus, lai apspriestu kultūras periodikas situāciju un to, vai kultūrai veltītie izdevumi ir atguvušies pēc krīzes. Ikdienā strādājot, jūtam, ka mūsu daudzajiem lasītājiem kultūra un tās atspoguļojums drukātos izdevumos ir tiešām vajadzīgi. Tomēr arī mums sajūta reizēm joprojām ir kā virves dejotājiem. Kā panākt, lai stabilitāti šajā ziņā izjustu gan lasitāji, regulāri savās pastkastītēs vai preses tirdzniecības vietās sagaidot iecienītos kultūras preses izdevumus, gan arī mēs, izdevumu veidotāji? Vai pilnīgi viss panākams tikai ar naudu?

Lai apspriestu kultūras periodikas situāciju un to, vai kultūrai veltītie izdevumi ir atguvušies pēc krīzes, “Latvijas Avīzes” pielikuma “Kultūrzīmes” redaktore Anita Bormane uz diskusiju aicināja Kultūras ministrijas speciālisti Līgu Buševicu, žurnāla “Latvju Teksti” redaktori Liānu Langu, žurnāla “Kino Raksti” redaktori Kristīni Matīsu, žurnāla “Mūzikas Saule” galveno redaktoru Orestu Silabriedi, žurnāla “Teātra Vēstnesis” redkolēģijas locekli Ievu Struku, topošā literāri sabiedriskā žurnāla “Tīrraksts” redaktoru Jāni Vādonu, izdevniecības “Lauku Avīze” direktori Eviju Veidi un Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi.

A. Bormane: – Otro gadu iznākot, jūtam, ka “Kultūrzīmes” kļuvušas par daļu no kopējās kultūras periodikas ainas Latvijā, un redzam, ka mūsu vairāk nekā 20 000 abonentu un lasītāju kultūra ir tiešām vajadzīga. Otrs aspekts: kopš krīzes sākuma esam bijuši spiesti šķirties no patiesi vērtīgiem izdevumiem: “Karogs”, “Kentaurs”, “Kultūras Forums” un citiem. Tādēļ laikā, kad valdības līmenī tik aktīvi dzird runājam, ka nu esam krīzei pāri, gribam identificēt, kādā situācijā ir tieši kultūras periodika, iezīmējot arī tālākās attīstības veidus un ceļus. Kā vērtējat: kādā attīstības posmā patlaban atrodas kultūras periodika, vai ir apmierināts pieprasījums gan pēc plaša spektra izdevumiem, gan specializētiem nozaru izdevumiem?


J. Vādons: – Domāju, jānodala kultūras jomā iesaistīto pieprasījums no plašas sabiedrības pieprasījuma. Patlaban visakūtākais jautājums ir par visaptverošu kultūras izdevumu – tā ir joma, kurā aktīvi darbojas arī “Kultūrzīmes”, virzot kultūrpolitikā svarīgus jautājumus. Runājot par literatūru, labi, ka pastāv “Latvju Teksti”, bet citu valstu pieredze liecina, ka viedokļu daudzveidības un diskusijas dēļ derētu plašāks izdevumu spektrs. Tāpēc pats pašlaik piedalos jauna literāra žurnāla “Tīrraksts” veidošanā, kurā līdztekus literatūrai aktīvi pievērsīsimies arī sociālvēsturiskai publicistikai.

L. Langa: – Es teiktu, ka kultūras periodika knapi, knapi atguvusies un sāk aktivizēties pēc krīzes, bet tas ir, pirmkārt, jautājums par kultūras un arī mediju politiku. Tādēļ arī tik svarīgi 
Satversmes preambulā pieminēt kultūru kā ļoti būtisku valsts identitātes elementu, kā to izdarījuši igauņi, jo tad atbildība par kultūru kļūst par valsts daļu.

Protams, Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds daudz darījuši, lai kultūras periodika pastāvētu, un tā tiešām atguvusies, bet vēl ir daudz darāmā. Mēs, bez šaubām, vēlētos, lai, piemēram, “Latvju Teksti” iznāktu katru mēnesi, jo ir tiešām daudz tekstu, ko publicēt, un katrs šāds žurnāls iniciē rakstīšanas procesu. Lai cik augstu jaunieši vērtētu tīmekli, publikācija žurnālā tomēr rada paliekošāku iespaidu.

E. Vērpe: – Mūsu cipari gan liecina, ka krīze varbūt beigusies valdībai, bet kultūrā un VKKF noteikti ne. Ja paskatās, 2008. – 2009. gadā finansējums kultūras periodikai bija tuvu 600 000 latu gadā, tad sekoja kritums līdz 200 000 latu, bet pērn bija 258 000 latu, proti, mazāk nekā puse no tā, kas bija pirms krīzes. Tas drīzāk ir lēns ceļš augšup, aptuveni 2004. gada finansējums. Salīdzinājums ar igauņiem: Guntars Godiņš rakstīja, ka Igaunijā ir 20 žurnāli un neviens pa šo laiku nav likvidēts. Pie mums tā arī turpināsies, ja nenotiks radikālas pārmaiņas, proti, ja VKKF finansējums netiks atkal piesaistīts akcīzes nodoklim.

E. Veide: – No izdevēja viedokļa, protams, periodika ir nozīmīgs starpposms starp brīdi, kad rodas autors, un brīdi, kad viņam iznāk grāmata. Mēs, izdevēji, ļoti sajutām brīdi, kad autoriem saruka iespējas publicēties. Lai lasītājs izjustu uzticēšanos autoram, viņam nepieciešama sava veida iesildīšanās periodikā. Kā lasītājai, kultūras periodikas patērētājai man radies iespaids, ka tās nevienmērība – atsevišķu izdevumu pazušana, citu parādīšanās – kavē pieraduma izveidošanos. Jauna izvēlēšanās atkal prasa iepazīšanās periodu, izdevējam – zināmus mārketinga pasākumus un izdevumus, autoram – laiku, kamēr lasītājs pie viņa pierod. Tā ka situāciju par ideālu atzīt nav iespējams.

I. Struka: – Kaut kādā mērā mēs varētu teikt, ka pieprasījums ir apmierināts, jo esam atradinājuši cilvēkus no kultūras periodikas, īpaši kvalitatīvas. Ja savukārt runājam par piedāvājumu – vai tas ir apmierinošs, tad vismaz nozarēs varētu teikt – jā, ir, ja tikai būtu drošība un stabilitāte. Ja runājam par starpnozarēm, es uzskatu, nav normāli, ka, tikai pateicoties Kultūras ministrijas finansējumam, pastāv pielikumi lielajām dienas avīzēm, bet nav neviena pilnīgi neatkarīga izdevuma ar neatkarīgu redzējumu, konkrētu ideoloģiju. Ja šādu izdevumu pievienotu esošajiem, kuri paši balansē uz izdzīvošanas robežas, varētu runāt par nopietnu piedāvājumu. Bet atkal nonākam pie tā, ka lasītājam nav garantijas, vai izdevums, kuru viņš šobrīd izvēlējies, pastāvēs arī pēc gada vai pat tikai mēneša. Ir jau pierādījies, ka finansējumu iespējams apturēt pat izdošanai sagatavotam žurnālam. Tā pirms trim gadiem notika ar “Teātra Vēstnesi” pat par spīti tam, ka žurnālam bija abonētāji: pēdējais numurs iznāca, tikai pateicoties teātru ziedotai naudai.

L. Buševica: – Ministrija, trīs gadus organizējot konkursu par dienas laikrakstu kultūras pielikumiem, sniedza atbalstu, lai pārvarētu krīzes radīto vakuumu visas kultūras nozares aptveroša kultūras medija jomā. Konkurss ir attīstījies un paplašinājies – sākumā atbalstu ieguva “Kultūras Diena”, tad pievienojās “Kultūrzīmes”, šogad arī interneta žurnāls “Satori”. Patlaban, šķiet, konkurss sasniedzis savu mērķi. Mans uzskats – vajadzētu atrast līdzekļus, lai radītu vienu spēcīgu iknedēļas kultūras izdevumu. Runājot par nozarēm, man šķiet, tās pašas parāda, kāda ir vajadzība pēc izdevumiem. Literatūrā, piemēram, mediji attīstās ļoti strauji, savukārt vizuālā māksla ir čakli strādājusi, piesaistot privātos investorus saviem periodikas resursiem. Atjaunojies arī “Teātra Vēstnesis”, darbojas portāls “Kroders.lv”, daudzas nozares parāda, ka tas ir vajadzīgs.

K. Matīsa: – Taisīdami savu mīļo žurnālu, mēs esam par to ļoti labās domās, bet abonēšanas rādītāji parāda patieso situāciju, un, paskatoties acīs VKKF ekspertiem, es zinu – viņi žurnālu nelasa, jo nav iekšējas vajadzības. Sava veida garīgs kūtrums. Taisnība Ievai, ka lasītāju grūti piesaistīt kvalitatīvam saturam, bet kultūras periodikas uzdevums tieši ir pacelt latiņu. Tā ka par pieprasījumu šajā jomā es gribētu runāt piesardzīgi, daudz svarīgāks, šķiet, ir kvalitatīvs piedāvājums.

O. Silabriedis: – Man šobrīd ir sajūta, ka patlaban ir kā pēc ilgas slimības, kad 
pacients pamazām sāk atveseļoties, bet vēl nepieciešama rūpīga ārsta uzraudzība un atbalsts veselīgas pārtikas un vitamīnu veidā. Kopumā, man šķiet, ideāla situācija būtu, ja nozaru žurnāli iznāktu reizi divos mēnešos, bet starpnozaru izdevums būtu nedēļraksts. Šogad, piemēram, “Mūzikas Saule” izvēlējās iznākt četrreiz gadā, jo vairāk nevaram pacelt ne darba apjoma, ne finanšu ziņā. Piekrītu Kristīnei par pieprasījumu un piedāvājumu – diemžēl daudzi nozares pārstāvji nelasa nozares izdevumu, arī par ekspertiem ne vienmēr esmu drošs. Tas tiešām ir garīgs kūtrums. Vairāk lasītāju – tas nozīmētu arī iespēju precīzāk veidot izdevuma saturu.

– Pirms šīs sarunas lasīju, kā savu situāciju kultūras periodikā raksturo igauņi, un viņi to sauc par klusu stabilitāti pie augoša finansējuma. Cik jauki būtu, ja mēs varētu teikt to pašu. Viņiem arī izdevies daļēji atgriezties pie finansējuma ministrijas budžetā. Vai mūsu Kultūras ministrija izskata šādu variantu par apakšprogrammu?


L. Buševica: – Es domāju, ka ministrija turpinās rūpēties par visas kultūras nozares aptveroša iknedēļas kultūras medija atbalstu, kas apkalpotu visas nozares, bet nozaru izdevumu aprūpēšana ministrijai tikai radītu vēl papildu birokrātijas slogu. VKKF ir ļoti labi izveidotas nozaru ekspertu padomes, kas var kompetenti izvērtēt mediju nepieciešamību un atbalstu katrā jomā, un te jautājums tikai par finansējuma nodalīšanu vai palielināšanu šim mērķim, lai VKKF to varētu nodrošināt.

– Protams, katrai nācijai ir nepieciešama diskusiju telpa, kurā tā apspriež idejas, ko piedāvā kultūra. Taču, runājot par visaptverošu izdevumu – “Kultūras Foruma” un citu projektu pieredze rāda, ka tie ir, maigi sakot, riskanti, ja nav stipra komerciāla pamata un infrastruktūras. Atcerēsimies, ka “KF” tirāža 2010. gadā bija 3000 eksemplāru. Prakse tomēr pierādījusi, ka visplašāko pieejamību kultūras informācijai spēj nodrošināt tieši lielo nacionālo avīžu kultūras pielikumi. 


I. Struka: – Man ir divi priekšlikumi: kultūras izdevumu izdošana jāplāno vismaz triju gadu periodā. Pēc tam, ja neapmierina radošās komandas darbs, varētu sludināt konkursu un nomainīt komandu, nevis zīmolu. Otrs: ja valsts atrisinātu to, lai kultūras periodika nonāk visās skolu un publiskajās bibliotēkās, neviens kultūras izdevums vairs nebūtu apdraudēts. Tad kultūras periodikas pastāvēšanu neizšķirs, vai kādam no tiem ir 500 vai 5000 individuālo lasītāju. Tā arī būtu domāšana par cilvēkiem, kuri dzīvo visā Latvijā un kuriem kultūra nav pie katra pakša. Un vēl: kultūras periodika ir Latvijas kultūras vēsture, mēs dokumentējam radošo procesu. Ja tās nebūs, par šo periodu Latvijas kultūras vēsturē nepaliks nekas!

L. Langa: – “Latvju Tekstus” saņem 187 mūzikas skolas un augstskolas, bet ar mecenāta atbalstu – 500 vispārizglītojošo skolu bibliotēkas. Kas attiecas uz publisko bibliotēku abonentiem, skaitlis ir žēlīgs – “LT” abonē tikai 30 no 800 publiskajām bibliotēkām valstī. Turpretī sēnalprese atrodama pašā redzamākajā vietā. Es uzskatu, ka tā ir absolūta valsts atbildība – nodrošināt kultūras preses atrašanos visās Latvijas valsts skolu, ciemu un pilsētu bibliotēkās. Tas ir tik pašsaprotami, ka atliek tikai brīnīties, ka tas vēl aizvien nenotiek.

– Arī “Latvijas Avīze” savu pielikumu “Kultūrzīmes” ir abonējusi Kultūras ministrijas paspārnē esošajām mūzikas un mākslas skolām, bet bibliotēkām varam būt pateicīgi, ka tās nodrošina saviem lasītājiem saikni ar “Kultūrzīmēm”, abonējot “Latvijas Avīzi”.


J. Vādons: – Teiktais, es domāju, pierāda, ka kultūras joma tomēr ir specifiska un pieprasījumu tajā nevaram vērtēt tāpat kā jebkurā citā. Galvenais kritērijs tomēr ir profesionalitāte, vērtīborientācija tādā ideoloģiskā līmenī, ka valsts pasaka: kultūra ir vērtība, un attiecīgi arī rīkojas. Jo sabiedrības pieprasījums īsā laikā noteikti nekļūs tik būtisks, ka visu finansējumu, atbalstu varēs virzīt caur tradicionālāku pieprasījuma prizmu.

– Cik lielu kopējo finansējumu tad kultūras periodikai vajadzētu?


E. Vērpe: – Pieredze mums bijusi diezgan ilga. Ir bijusi mērķprogramma ministrijā ar 200 000 latu finansējumu. Ar to nepietika, turklāt radās daudz papildu jautājumu par savstarpējo konkurenci projektu konkursos, kritērijiem un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka normāli būtu, ja izdevumus finansētu VKKF, izskatot nozares konkursā, bet finansējums tiktu iezīmēts trim gadiem. Tad gan VKKF ir jābūt pārliecībai, ka tā nauda būs, citādi varam iebraukt tādās pašās auzās kā ar mūža stipendijām – bija noteikts, ka tās ir apmēram pieci procenti no kopējā finansējuma, tad sākās krīze, un ko mēs redzam? Mūža stipendijas veidoja 27% budžeta!

K. Matīsa: – Vajadzētu vienoties, ka valstij katrā kultūras nozarē vajadzīga periodika, lai neuzliktu to tikai katrai nozarei par atbildību. Jo cilvēciski un psiholoģiski eksperts saprot – par šo lielo naudu viņš varētu darīt laimīgus ļoti daudzus cilvēkus, kas iesnieguši projektus, bet viņam tā visa jāatdod vienam žurnālam, par kuru vēl nevar zināt, cik daudzi to lasīs. Vēl: nez kādēļ par sabiedrisko pasūtījumu runā tikai elektronisko mediju līmenī, bet ne jau tikai “Panorāma” vajadzīga sabiedrībai, arī kultūras informācija.

O. Silabriedis: – Kam tu to deleģētu?

I. Struka: – Ja valsts līmenī atrisinātu jautājumu par kultūras periodikas abonēšanu bibliotēkās, varētu apiet delikāto tēmu par to, ka šobrīd Latvijā ir tikai viens periodikas izplatītājs, absolūts monopols, un līdz ar to kultūras periodikas veidotāji neiegūst to kaut arī pavisam nelielo peļņu, kas nāktu no pārdotajiem eksemplāriem, jo vismaz 50 procenti paliek izplatītāju rokās. “Latvijas Avīzes” priekšrocība ir, ka tā nonāk pat vistālākajos kioskos, bet, piemēram, “Diena” nav pieejama visās Latvijas pilsētās, kur nu vēl kultūras periodika!

E. Vērpe: – Tādēļ jau arī izšķīrās par lielo laikrakstu pielikumu subsidēšanu, jo saprata, ka neviens atsevišķs izdevums nesasniegs tādu auditoriju.

– Var izjust, ka šo divu gadu laikā mums nākusi klāt jauna auditorija, tieši pateicoties pielikumam. To arī Ieva pieminēja, ka ir svarīga stabilitāte: lai būtu reāla un konkrētās lietās balstīta nākotnes vīzija.


L. Langa: – Piekrītu, ka tas ir valsts attieksmes un finansējuma jautājums. Sacīsim, “Latvju Teksti” pastāv tikai uz entuziasma bāzes, jo simbolisku autoratlīdzību par vienu numuru nevar uzskatīt par adekvātu samaksu. Tā vienkārši ir mūsu vēlme darboties šajā žurnālā, un es to esmu varējusi darīt tikai tāpēc, ka man ir darbs.

O. Silabriedis: – Bet mums jau visiem tā ir: varam strādāt kultūras periodikā tikai tādēļ, ka ir cits darbs, ar kuru spējam nodrošināt ģimenes.

L. Langa: – Taču valsts nedrīkstētu uzskatīt šo darbu tikai par entuziastu aktivitātēm, jo tas attiecas gan uz ideoloģiju, gan mediju kvalitāti, gan kultūrpolitiku, gan valsts nākotni galu galā.

I. Struka: – Te jau arī ir runa par valsts pasūtījumu. Patlaban katrs izdevējs ir pilnīgi privāts, un viņam ir tikpat privāts noņēmējs jeb pasūtītājs, bet, ja ienāktu valsts ar savu pasūtījumu, viss uzreiz mainītos. Kultūras periodikai jābūt pieejamai skolā, jo nekad nezini, kurā klasē aug nākamais Rainis. Ir mainījusies tradīcija, katram indivīdam mājās nav nepieciešams kultūras izdevums, bet svarīgi, lai tiek dota iespēja tam piekļūt.

Viedokļi


Kādu kultūras periodiku jūs lasāt?


Viktors Hausmanis, literatūras un teātra zinātnieks, LZA akadēmiķis: “Tādas jau mums patiesībā ir ārkārtīgi maz. Protams, lasu lielo laikrakstu pielikumus. Pārējie, ja nu ir, tad tādi panīkuši. “Karoga” vairs nav, “Literatūras un Mākslas” – arī, “Teātra Vēstnesis” kādu laiku bija pavisam apsīcis, tagad it kā iznāk, bet neregulāri, šad tad iznāk “Latvju Teksti”. Jāsaka tā – Latvijā ir visai niecīgs kultūrai veltītās periodikas klāsts, kas būtu bagātināms. Īstas specifisku kultūras nozaru periodikas pietrūkst. Kādreiz regulāri parādījās literatūras kritikas un recenzijas, tagad tās īsti nav kur drukāt. Tomēr ļoti priecājos, ka esošie izdevumi šo kultūras gaisotni cenšas uzturēt. “Kultūrzīmes” parasti izlasu no vāka līdz vākam. Īpaši mani interesē viss, kas rakstīts par teātri. Ne katru reizi varu piekrist kritiķu vērtējumam, bet tas nemaz nav tik slikti – tā ir iespēja iepazīties ar dažādiem viedokļiem un interpretācijām. Apsveicama un ērta ir arī iespēja iegādāties “Kultūrzīmes” atsevišķi.”

Māra Larionova, pensionēta skolotāja Strenčos: “Es teju vai medīju kultūras izdevumus un raidījumus. Lasu “Kultūrzīmes”, jo man patīk, ka ceļat gaismā jaunos autorus, priecājos arī par katru Evitas Sniedzes un Armanda Znotiņa rakstu. Vēl interesanti palasīt, ko radošās personības iesaka apskatīt, nobaudīt, izlasīt. “Teātra Vēstnesi” un Mūzikas Sauli” arī labprāt lasītu, bet tie ir grūti pieejami. Tiesa, Latvijā trūkst kārtīga literatūras analīzes periodiskā izdevuma. Jāsaka atklāti – izjūtu zināmu informācijas vakuumu par jaunajiem izdevumiem. Te labi varētu iesaistīties bibliotēkas. Es priecātos par šaurākas nozares periodiskajiem kultūras izdevumiem, kuros iedziļinātos konkrētās lietās un izvērstu kritikas, viedokļus un analīzes.”

Dace Bluķe, muzikoloģe, Latvijas Komponistu savienības un Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja: “Lasu “Mūzikas Sauli”, kas man tīri profesionāli ir vistuvākais no kultūras periodikas. Arī avīžu kultūras pielikumus – “Kultūrzīmēs” ļoti novērtēju pievēršanos aktuālajiem kultūrpolitiskajiem jautājumiem, ne vien notikumu apskatiem. Arī interneta portālā informācija tiek operatīvi atjaunota, kas labi papildina drukāto izdevumu. Tā kā dzīvoju Liepājā, tad lasu arī vietējā laikraksta pielikumu “Kultūras Pulss”. Man liekas, katrai kultūras nozarei vajag savu periodisko izdevumu. Jau iepriekšējos gados ir bijušas diskusijas par to, kas tad ir labāk – izdot vienu lielu izdevumu, kurā būtu par visu kultūru, vai tomēr katrai nozarei savu. Esmu par otro variantu, jo katras jomas pārstāvjiem vairāk interesē savs tematiskais loks. Priecājos, ka man tuvajā mūzikas jomā ir pat izdevumi dažādas saprašanas kvalitātēs – uz profesionāļiem orientētā “Mūzikas Saule” un mazliet vieglāka žanra “Figaro”. Kas attiecas uz pieejamību un periodikas izplatīšanu – tā ir mazliet problemātiska. Ne visās preses tirdzniecības vietās iespējams tikt pie kārotā kultūras izdevuma.”

Sagatavojusi MADARA BRIEDE

Atslēgas vārdi



Valstij jāpiedalās kultūras izdevumu stiprināšanā ar ilggadīgu stratēģiju, plānojot to izdošanu ar atsevišķu KM budžeta mērķprogrammu vismaz triju gadu posmam.

Arī uz kultūras periodiku jāattiecina sabiedriskā pasūtījuma jēdziens.

Nepieciešams rūpēties par to, lai kultūras izdevumus abonētu visas Latvijas valsts skolu, ciemu un pilsētu bibliotēkās.

 

2013. gadā atbalstītie kultūras izdevumi un atbalsta summa latos

kulttabs

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Vai vienreiz nepietiks skalot smadzenes? Roka roku mazgā, draudziņš draudziņam izgādā drukas pasūtījumus, gultasbiedriņš /-i savējo publicē, neaizmirstot saslavēt par kvalitātes paraugu… Korupcija un savisms literārajā lauciņā smird jau gadiem, tikai nu beidzot par to sāk runāt skaļi. Vismaz. Jo nekas jau tapat nemainīsies, kamēr pie siles būs… nuja.
    No sirds priecājos par izdevēju Vladi Spāri, kuram pietika prāta ar sūdainu mietu patriekt pašpasludināto dzejas pravieti Vādonu & Co… jeb tā saukto Tīrraksta radošo vāvuļotāju komandu, kuri gaišuma vietā to vien darīja, kā lēja pār citiem samazgas, vienlaikus gan neaizmirstot paspodrināt savas spalviņas – lai taču tauta redz, cik mēs idejiski, labi, pozitīvi un lāčplēsiski, atvainojiet, vādoniski orientēti uz “profesionāli kvalitatīvu” (tas teorētiski), bet absolūti nelasāmu (tas praktiski) t.s. literatūru. Realitātē – uz dīkdieņu mēles kulstīšanu, projektu rakstīšanu un naudas izspiešanu no fondiem… Interesanti, ja šiem plānā galdiņa urbējiem būtu savi tukšie skribelējumi jāpārdod lasītājam, kurš par kvalitāti balso ar savu maku, – cik ātri viņi visi nosprāgtu badā?

  2. Labi, ka “Kultūrzīmes” tik dziļi pievērsušās šai problēmai- mani interesē. Paldies!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+