Kultūra
Kultūrpolitika

Pretēji apgalvojumiem, kultūra joprojām bada maizē 2


Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls.
Induļa Martinsona ilustrācija

Tiešām pārfinansēta?
Pēc Fiskālās disciplīnas padomes priekšēdētāja Jāņa Platā apgalvojumiem, ka medicīnu vajadzētu stutēt uz kultūras rēķina, pēdējās dienās atkal ar jaunu sparu uzvirmojušas runas par itin kā pārfinansēto kultūru – patiesībā Latvijas teju vienīgo pasaulē patiesi konkurētspējīgo nozari, kura gadiem turēta bada maizē un kuras finansējums vēl tagad nav sasniedzis ES līmeni –, un tām vēl papildu netīras darvas karoti pielējis portālā “Kas jauns” publicētais anonīmais raksts par it kā “ģimenes biznesu” Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF), kurā lieli meli mijas ar mazākiem un klajām ačgārnībām. Var vien minēt, vai pie vainas tur anonīmā rakstītāja intelektuālā nepietiekamība, vai arī šī ir apzināti mērķtiecīga kampaņa ar vēlmi diskreditēt kultūras finansēšanas sistēmu. Jāņem vērā, ka jūnija beigās Kultūras ministrija (KM) Ministru kabinetā atkal gatavojas aktualizēt jautājumu par VKKF finansēšanas modeļa maiņu un aicinās arī lemt par līdzekļu palielinājumu fondam.

Pateicoties VKKF atbal­stam, Latvijas kultūrā – gan Rīgā un vēl jo vairāk reģionos – notiek ļoti daudz vērtīga – iznāk grāmatas, tiek atjaunoti kultūras pieminekļi, notiek kultūras pasākumi. VKKF šobrīd Latvijā ir galvenā valstiskā institūcija, kas finansē radošo procesu, tomēr paša fonda maks ir uz pusi plānāks nekā tuvākajos kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā.

Kas VKKF darbībā principiāli varētu mainīties lielāka finansējuma apstākļos, un kādi ieguvumi no tā būtu kultūras profesionāļiem un visai sabiedrībai?Par to “KZ” redakcijā diskutēja kultūras ministre DACE MELBĀRDE, VKKF padomes priekšsēdētāja SIGITA KUŠNERE un padomes locekle, VKKF vizuālās mākslas ekspertu komisijas priekšsēdētāja INGA BRŪVERE, VKKF direktors EDGARS VĒRPE, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS, rakstnieks, pirmais VKKF direktors MĀRIS BĒRZIŅŠ, RSU asociētā profesore un VKKF literatūras nozares eksperte ILVA SKULTE .

Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane.

Galerijas nosaukums

–Vai šobrīd vismaz pašam fondam ir skaidrs, kuros virzienos tā darbība ir bijusi nepietiekama?

Sigita Kušnere: – Šobrīd VKKF atbalsts pa nozarēm ir no 24 līdz 31 procentam no pieprasītā finansējuma apjoma. Līdz ar to jebkurš finansējuma pieaugums šo attiecību noteikti mainītu. Ir zināms, ka samērā mazs procents radošo industriju projektu spētu paši sevi pilnībā nofinansēt bez VKKF atbalsta.

– Vai var apgalvot, ka Latvijā kultūras procesu un pieejamību šobrīd varam nodrošināt uz pusi mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā?

Edgars Vērpe: – Tieši uz pusi mazāk.

Dace Melbārde: – Tomēr jāņem vērā, ka katrai valstij ir ļoti atšķirīgas pieejas, kā finansējums aiziet kultūras resursiem, un tāpēc skaitļu salīdzinājums vien nenozīmē, ka Latvijā tas ir divas reizes mazāks. Piemēram, Latvijā tiek ieguldīts lielāks finansējums kultūras infrastruktūras sakārtošanā nekā Igaunijā, bet tas pārsvarā notiek caur Finanšu ministriju.

Inga Brūvere: – Vizuālajā mākslā vienīgā no budžeta finansētā organizācija, neskaitot izglītības iestādes, ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Lielākoties tās attīstības pamatu veido nevaldības institūcijas – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), RIXC, kim? laikmetīgās mākslas centrs un citi, bet viņi visi, tāpat arī brīvmākslinieki, savā darbībā ir atkarīgi no VKKF.

E. Vērpe: – Tomēr uz pusi mazākais finansējums daudz ko nosaka arī attiecībā uz pārklājumu un iespējām atbalstīt iesniegtos projektus, kā arī to, ko iesniedz. Ja tagad VKKF vidējais atbalsta procents ir mazāks par 30%, tad normāli tas būtu ap 50%. Tas, kas noteikti būtu vairāk jāattīsta, ir lielāks atbalsts reģioniem un tajos uz vietas strādājošiem.

Haralds Matulis: – Patiesībā starpība ir dramatiska. Piemēram, kāds kultūras periodiskais izdevums, kuram bija vairāki redaktori, šogad no VKKF saņēma apmēram tikpat, cik pagājušogad, tomēr viens no redaktoriem aizgāja prom strādāt sabiedrisko attiecību firmā, jo nevar atļauties to darīt par 200 eiro mēnesī. Mēs pat nezinām, cik daudz ir cilvēku, kuri izvēlas nenākt strādāt kultūras sektorā vai arī aizbrauc no valsts. Faktiski stāsts ir par to, ka lielākā daļa cilvēku, kas saņem no VKKF naudu, piestrādā.

– Tomēr – kas tad lielākas naudas apstākļos principiāli mainītos?

– Vispirms jau VKKF būtu lielākas iespējas prasīt rezultātu. Otrs – nevajadzētu izplatīt mītu, ja VKKF iedos divas reizes vairāk naudas, tiks finansēts divreiz vairāk projektu. Mums jātiecas uz esošo projektu adekvātāku atalgojumu, līdz ar ko arī augstāku kvalitāti, plašāku izplatīšanu un pieejamību sabiedrībai.

Sigita Kušnere: – Projekti arī tagad ir kvalitatīvi, jautājums ir par dziļumu, izplatīšanu un pieejamību.

D. Melbārde: – Šopavasar VKKF bija stratēģiskās plānošanas sanāksme, kurā arī bija diskusija par prioritātēm un galvenajām aktivitātēm, ko vajadzētu finansēt. Vispirms – kvalitatīvas un daudzveidīgas kultūras pieejamība reģionos. Ja salīdzinām Latviju ar Igauniju un arī Skandināvijas valstīm, piemēram, Somiju, viena no būtiskākajām atšķirībām ir, ka tur kultūru finansējošiem fondiem ir reģionālās filiāles. Otrs – daudz mērķtiecīgāk jāstrādā uz bērnu un jauniešu auditoriju un arī ar pedagogiem un speciālistiem, kuriem šādi projekti jāveido. Kad nesen izsludinājām VKKF mērķprogrammu “Latvijas skolas somai”, nesaņēmām ļoti plašu projektu klāstu, un tas liecina, ka pietrūkst pieredzes un motivācijas strādāt ar šo auditoriju. Trešais – kultūrā nodarbinātās radošās personības un atbalsts viņiem, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mūža stipendiju skaits ir nepietiekams. Mums bija arī plaša diskusija par VKKF kā galveno spēlētāju radošo personu atbalstā. Ceturtais – jautājums par muzeju un bibliotēku iepirkumiem. Tas attiektos arī uz laikmetīgās mākslas darbu iepirkšanu, kļūstot par nozīmīgu atspaidu tās attīstībā.

Kur bijām, tur esam?

– Bērziņa kungs, jūs bijāt pirmais VKKF direktors, šobrīd redzams profesionālis kultūras jomā, un nākamgad fonds svinēs 20. jubileju. Kā vērtējat tā situācijas attīstību šajā posmā?

Māris Bērziņš: – 20 gadu laikā daudz kas ir mainījies, inflācija, dažādi izdevumi ir pieauguši, tādēļ nedomāju, ka attiecībā pret fonda pirmsākumiem tagad būtu labāka situācija. Iespējams, toreiz projektu īstenošanai bija vajadzīgi mazāki ieguldījumi, taču principā – kur bijām, tur arī esam. 2004. gadā, kad ar likumu atteicās no atskaitījumiem no akcīzes un azartspēļu nodokļiem par labu fondam, Finanšu ministrijai pienāca tas laimīgais brīdis, kad varēja sākt kontrolēt, kas nebija iespējams iepriekš. Taču, raugoties kaut vai uz Igauniju, var redzēt, ka 20 gadus var dzīvot arī bez šādas absolūtas un totālas kontroles un arī pati kultūras nozare tad jūtas daudz stabilāk.

E. Vērpe: – Arī toreiz stabilitāte bija nosacīta. Atceries, kā bija sākumā – nodoklis ne jau vienmēr pildījās, kā ieplānots. Toreiz atcēla pat vienu konkursu. Tomēr ar to radošie cilvēki bija daudz vairāk mierā. Fonda finansējums dzīvoja kopā ar to, kā dzīvo valsts.

M. Bērziņš: – Šādā finansējuma modelī ir iekļauta simt gadus veca loģika…

E. Vērpe: – Tā loģika ir no 1921. gada – Latvijas Kultūras fonda laikiem.

M. Bērziņš: – Jā, tieši tā – ka nauda nāk no kaut kā, kas cilvēku degradē, un tiek novirzīta tam, kas viņu ceļ. Literatūrai vispār nav nevienas valstiskās organizācijas, kas nodrošinātu radošo procesu, izņemot VKKF. Jūs mani nosaucāt par profesionāli, bet es jau nepārtieku tikai no tā, ko uzrak­stu. Man varbūt arī ir kāds tukšāks periods, tikko ir iznākusi grāmata, par kuru ienākumi ir diezgan minimāli – katrā ziņā – ne tādi, no kuriem es spētu izdzīvot. Manā gadījumā ir tā, ka es tagad pievērsīšos finanšu tirgiem, lai nopelnītu iztikas līdzekļus un gada beigās varbūt atsākšu radošo darbību. Man ir ekonomista izglītība, un es to varu izdarīt, bet tā piepelnīties nespēj citi literāti.

Mēs – labie, viņi – sliktie?

– Šī nav pirmā reize, kad Kultūras ministrija dosies uz valdību ar VKKF finansējuma modeļa maiņas projektu. Vai problēma ir argumentācijā vai arī atbalsta trūkumā?

D. Melbārde: – Jā, pirmais mēģinājums jau ir bijis – vēl iepriekšējās Saeimas laikā –, un tajā mirklī Kultūras ministrija valdībā reāli palika viena pati. Šajā gadā mēs ar fonda vadību iesim uz valdību ar aktualizēto VKKF stratēģiju, atkal aicinot mainīt fonda finansēšanas modeli un lemt arī par finansējuma palielinājumu. Scenārijs ir atkarīgs no plašāka konteksta – zinām, ka valstī notiek nodokļu politikas reforma, kas gan nepieskaras iezīmēto nodokļu jautājumam. Kad tā tika prezentēta Ministru kabinetā, uzdevu šo jautājumu Finanšu ministrei un atbilde bija tāda, ka viņa atbalsta VKKF finansēšanas modeļa maiņu, bet neko nesolīja par termiņiem, kādos būtu iespējams palielināt budžetu.

Šobrīd var runāt par diviem īstenojamiem soļiem – pirmkārt, ir jāpanāk finansēšanas modeļa maiņa un sasaiste ar iezīmētajiem nodokļiem; otrkārt, jārunā ar valdību par VKKF finansējuma palielināšanu. Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā valstī veiksies ar nodokļu politikas reformu un vai tuvākajos gados fiskālajā telpā būs pieejams vairāk līdzekļu kultūrai, izglītībai, veselībai. Ne mazāk būtisks un lielā mērā izšķirošs faktors ir arī tas, vai lēmumu pieņēmēju vidū un sabiedrībā kopumā ir izpratne par to, vai un kā ir jāfinansē kultūra. Aizvadītā pusotra gada laikā ļoti daudz esmu saskārusies ar apgalvojumiem, ka Latvijā kultūra ir pārfinansēta. Līdz ar to man nav ļoti optimistiskas pārliecības, ka šī izpratne ir pietiekami dziļa.

– Liela nozīme ir arī fonda reputācijai, uz kuras kritusi ne viena vien aizdomu ēna par subjektīviem lēmumiem.

– Tā ir trešā lieta – jautājums par to, kam vispār ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz kultūras projektiem, jo neatkarībai šajā ziņā nāk līdzi arī liela atbildība. Jābūt gatavībai regulāri skaidrot pieņemtos lēmumus un sasniegtos rezultātus, un jāatzīst, ka šeit kopumā neesam bijuši ļoti veiksmīgi.

– Arī šajā kombinētajā variantā nauda tiktu piešķirta valsts budžeta likuma kārtībā. Kāda šajā gadījumā būtu situācija ar fonda neatkarību no politiskiem lēmumiem?

– Pārspīlējam, sakot, ka politiķiem ir ietekme uz VKKF darbību. Tās nav, fonds arī ar pašreizējo finansējumu ir “izstieptās rokas principa” institūcija (Šis jēdziens nozīmē, ka fonds lēmumus pieņem neatkarīgi, turot politiķus izstieptas rokas attālumā no iespējas ietekmēt kultūras finansējumu. – A. B.), jo lēmumus pieņem VKKF padome un pirms tam tie ir izdiskutēti ekspertu komisijās. Teikt, ka šobrīd kāds var ietekmēt fonda lēmumus, ir vienkārši nekorekti. Neatkarības jēdziens šajā gadījumā tiek saistīts ar finansēšanas modeli.

E. Vērpe: – Par pilnīgu “izstieptās rokas principu” fonda darbībā šobrīd nekādi nevar runāt, jo lēmumus par tā finansēšanu pieņem politiķi katru gadu. Protams, šis iecerētais modelis nav ideāls. Tajā pašā laikā noteikti varu teikt, ka nav tā, ka politiķi kādreiz būtu zvanījuši un norādījuši, kam naudu dot vai kam nedot. Tiešā veidā fonda darbībā nejaucas, tomēr sarunu līmenī – ja jūs nedarīsit tā, tad nedabūsit naudu –, jā, tādas ik pa laikam ir bijušas.

S. Kušnere: – Man liekas, diezgan riskanta ir pretstatīšana – mēs, labie kultūras cilvēki, un sliktie politiķi. Viņi ir sabiedrības spogulis, un, ja mēs nespējam pietiekami labi izskaidrot par tiešajām un netiešajām kultūras ietekmēm, arī uz biznesa un naudas apriti, tad par to ir jādomā.

I. Skulte: – Kad runājam, ka kultūra ir nācijas izdzīvošanas jautājums, tas ir absolūti kaut kas cits nekā, ja sākam runāt par konkrētiem skaitļiem. Un – vai visi cilvēki, kas Latvijā kaut ko rada, jebkad ir pieteikušies VKKF finansējumam. Domāju, ka noteikti ne, it sevišķi reģionos. Trūkst vēstījuma, kas parādītu tieši šo neviendabību.

Vai kāds var būt vairāk prioritārs?

– 2015. gadā Valsts kontrole pārmeta VKKF nevienlīdzību līdzekļu sadalē starp nozarēm. Pēc tam tika veikts apjomīgs pētījums, kurā arī konstatēts, ka jālīdzsvaro to sadales sistēma – it sevišķi starp nozarēm, kurām tiek lielāks valsts un pašvaldību atbalsts, un tām, kurām tā trūkst – kā literatūra, māk­sla, arhitektūra. Vai šobrīd šajā ziņā ir izdevies izveidot lielāku sabalansētību?

S. Kušnere: – Arī par šo mums ir bijušas dziļas un ilgas diskusijas, taču tīrā matemātika šeit nelīdzēs. Piemēram, literatūras nozares specifika ir tā, ka ļoti lielu finansējuma daļu iegulda paši izdevēji, lai grāmata vispār tiktu izdota. Ja VKKF neiedod vienu, otru reizi, izdevējs varbūt vienojas ar autoru par mazāku honorāru, un grāmata tomēr iznāk. Liela daļa cita veida projektu, ko VKKF nespēj atbalstīt, vispār nenotiek. Un tad parādās tas piestrādāšanas moments.

I. Brūvere: – Nozares tomēr ļoti atšķiras pēc savas struktūras. Vizuālajā māk­slā pamatā darbojas nevaldības organizācijas un māk­slinieki, kas par savu darbu, veidojot izstādes vai projektus, nesaņem autoratlīdzību. Raugoties uz citām Eiropas valstīm, ir tā, ka, ja veido izstādi komerciālā telpā, tad tas ir bizness, kas netiek atbalstīts no nodokļu maksātāju naudas. Par to uzņemas atbildību galerija. Ja izstāde notiek pašvaldības vai valsts izstāžu telpās, kam nav komerciāla rakstura, tad šīs institūcijas meklē veidu, kā atlīdzināt radošiem cilvēkiem. Viens no veidiem – pašvaldība vai valsts institūcija iepērk darbus no izstādes.

I. Skulte: – Šopavasar sākot strādāt VKKF Literatūras nozares ekspertu komisijā, viens no maniem secinājumiem bija, ka būtu jāatjauno starpdisciplināro projektu vērtēšana ar atsevišķu ekspertu komisiju (Šobrīd par šiem projektiem lemj VKKF padome. – A. B.). Jo, vērojot norises laikmetīgajā kultūrā, ļoti bieži ir grūti saprast, kurā plauktiņā iederas katrs projekts.

– Vai ir izdarīti kādi secinājumi par fonda iekšējām nozaru prioritātēm, piešķirot finansējumu? Vai līdz šim mazāk atbalstītās nozares, kā, piemēram, literatūra un grāmatniecība, nebūtu pelnījušas lielāku apjomu?

S. Kušnere: – No tiem aptuveni 2000 nosaukumiem, kas Latvijā gada laikā iznāk kā pirmizdevumi, liela daļa neparādās ne grāmatnīcās, ne bibliotēkās. Viens no lielajiem mītiem ir, ka nav jēgas iet uz VKKF, jo tur naudu dod tikai savējiem. Manā pieredzē ir gadījums, kad cilvēks ar šādu argumentāciju to nedarīja, līdz iesniedza vienu reizi, bet saņēma atteikumu, jo projekts bija nekvalitatīvi uzrakstīts, bet otrajā reizē atbalstu saņēma, un šī grāmata kļuva par vienu no vairāk lasītām. Jautājums ir arī par to, kāpēc šie projekti netiek iesniegti.

Lai man piedod Grāmatniecības padome, bet tā ir kusla, pieprasot sev atbalstu – uz stratēģisko sarunu biju lūgusi nozares profesionāļiem, kas ir arī no sabiedriskajām organizācijām, sagatavot materiālus par bērnu literatūru, arī par nepieciešamo finansējumu, un man pateica: šādu datu nav. Tajā pašā laikā atsūta VKKF vēstuli ar lūgumu – dodiet mums vēl, tas nav loģiski.

E. Vērpe: – Nav tā, ka pēc pētījuma nebūtu sekojuši lēmumi. Viens no tiem – noteikts, ka 90% no nozarēm sadalāmā finansējuma triju gadu laikā netiek mainīti, bet pārējie desmit procenti var mainīties uz katru konkursu atkarībā no tā, kāds ir pieprasījums. Tātad finansējums vairs tā “nestaigās”, kā līdz šim, tomēr pēc trim gadiem atkal būs kāda pārspēle jāveic.

– Vai ir kādas izmaiņas attiecībā uz ekspertu darbību, kuru nokomplektēšana līdz šim nereti ir bijusi neiespējamā misija?

– Sapratām, ja vēlamies, lai uz fondu par ekspertiem nāktu kvalitatīvi speciālisti, ir jāpalielina atalgojums, jo viņiem faktiski šajā laikā ir jāatsakās no profesionālās darbības. Šajā konkursā jau mums vairs nebija problēmu ar ekspertu trūkumu kādā nozarē, lai gan neteikšu, ka interesentu kļūtu vairāk.

H. Matulis: – Atbildēt uz to, kā sadalīt naudu starp nozarēm, it kā ir VKKF padomes varā, tomēr problēma ir tā, ka tur vienmēr būs nozaru paritāte. Faktiski stratēģisku lēmumu par to var pieņemt kāds no ārpuses, un es redzu, ka tā varētu būt Kultūras ministrijas atbildība, jo tas ir kultūrpolitikas stratēģijas jautājums.

D. Melbārde: – Mēs taču runājam, cik svarīga ir VKKF neatkarība lēmumu pieņemšanā, bet tajā pašā laikā sakām, ka Kultūras ministrija varētu nākt ar norādījumiem, kā sadalīt finansējumu! Ministrijas būtiskais uzdevums ir rūpēties, lai VKKF finansējums palielinātos.

– Kāpēc tas līdz šim nav izdevies?

– Tas ir daudzu citu faktoru ietekmē, mums nav bijis politiskā atbalsta.

I. Skulte: – Šie jautājumi, par ko runājam, īstenībā pieder pie politiskās kultūras. Protams, nozares darbinieki nenāks ar priekšlikumiem, ja nebūs pārliecināti, ka tie visā šajā sistēmā un komunikācijas ķēdē tiks ņemti vērā.

S. Kušnere: – Vai ir bijuši mēģinājumi, kas rosina neticēt?

I. Skulte: – Problēma drīzāk ir mīti, tēli, tas ir arī izglītības jautājums.

H. Matulis: – Cik nav piemēru, kad jāiet caur sienām. Radošo cilvēku uzklausa, viņš uzraksta stratēģiju, kas jau pēc nedēļām ir aizmir­sta. Tas nogurdina.

S. Kušnere: – Gada laikā tu esi vienīgais bijis padomē ar iniciatīvu, un tā ir atbal­stīta. Kur tad ir visas tās neatbalstītās iniciatīvas?

I. Brūvere: – Līdz šim VKKF finansējums tika sadalīts, balstoties uz nozaru pieprasījumu, un tas būtu jāsaglabā. Ir jāsaprot, ka VKKF ir vienīgais fonds valstī, kas atbalsta radošo procesu, un ir ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru – iespēju visām nozarēm attīstīties vienlīdzīgi. Mākslīgi veidojot “prioritātes”, mēs varam aiziet līdz totalitārai valstij.

Apaug ar funkcijām

– Pēdējā laikā notiek aktīva VKKF funkciju paplašināšana – mediju finansēšanā, radošo personu atbalstā. Kā to vērtēt, un vai tā arī nav vērtējama kā KM atteikšanās no savām funkcijām šajos aspektos?

D. Melbārde: – Jauna ir tikai viena funkcija – mediju projektu konkursu menedžēšana. Demarkācijas līnija precīzāk noteikta arī attiecībā uz valsts iestāžu projektu finansēšanu, nospraužot robežšķirtni starp valsts pasūtījumu un viņu jaunradi.

– Mediju sabiedriski nozīmīgo iniciatīvu finansēšana caur VKKF nesen izpelnījās pretrunīgu vērtējumu. Vai ir izvērtēts, kāpēc tā notika?

– Esam izvērtējuši, un situācija ir pietiekami prozaiska. Neviens medijs neatzīs, ka nav bijuši pietiekami kvalitatīvi sagatavoti projekti. Projektus varēja iesniegt piecās kategorijās un sarežģītākajās no tām – mediju kritika, pētnieciskā, konstruktīvā žurnālistika, melu dekonstrukcija – nebija daudz pieteikumu un ne visi bija ļoti kvalitatīvi. Visvairāk bija iesniegts simtgades kategorijā. Ņemot vērā, ka eksperti mēģināja finansējumu sadalīt vairākās kategorijās, tad mediji, kuri bija iesnieguši vairākās kategorijās, bija ieguvēji. Toties tie, kas bija sagatavojuši tikai vienu un iesnieguši simtgades kategorijā, kur bija ļoti liela konkurence un nepietika pat ar vidēji labu projektu, finansējumu nevarēja iegūt. Viena no lietām, par ko nākotnē jādiskutē – vai nav jānosaka kādi griesti, cik liels finansējums vienam medijam šajā konkursā kopumā varētu tikt piešķirts, kā arī par kādiem griestiem projektu ietvaros.

H. Matulis: – Ir jau arī pozitīva attīstība – ja caur VKKF tiks palaists mehānisms radošo personu atbalstam, tas būs gan nozīmīgs simbolisks akts, gan arī reāli atbalsta instrumenti.

– Tomēr neatbildēti paliek daudzi jautājumi – vai šajā gadījumā nepieciešams grozīt Likumu par Valsts kultūrkapitāla fondu, tāpat nav skaidrs, kāds būs radošas personas statusa piešķiršanas mehānisms u. c.

D. Melbārde: – Šobrīd ar šo jautājumu ejam uz priekšu – nepieciešamais finansējums ir iekļauts KM budžeta prioritātēs. Ilgi pavadījām laiku, lai atrastu ilgtspējīgāku modeli, sasaistot atbalsta sniegšanu radošajām personām ar sociālo budžetu, taču Labklājības ministrija mūs neatbalstīja. Līdz ar to esam izstrādājuši alternatīvu piedāvājumu – atsevišķas mērķ­programmas izveidi VKKF, saistot to ar mūža stipendijām un pievienojot klāt arī citus atbalsta veidus. Vienkārši šobrīd ir jāiet uz priekšu ar finansējuma iegūšanu, pārtraucot meklēt kādu vislabāko modeli, bet piemērojoties tam, ko iespējams pietiekami ātri pielāgot reālajai dzīvei.



KAS NOTIKS TĀLĀK

Līdz 30. jūnijam Kultūras ministrija Ministru kabinetā iesniegs VKKF attīstības aktualizēto stratēģiju kontekstā ar finansēšanas modeļa maiņu, aicinot arī lemt par līdzekļu palielinājumu fondam.

Piedāvātais variants paredz pakāpenisku fonda finansējuma pieaugumu ar pāreju līdz 2020. gadam, paredzot finansējumu 3% no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa un 50% no izložu un azartspēļu nodokļa.

KM budžeta prioritātēs ir iekļauta nepieciešamība pēc finansējuma radošo personu sociālajam atbalstam.

LA.lv