Izdoti divi darbi par kultūrvēsturi mums apkārt 0
Šis gads iezīmīgs ar 90 gadu jubileju kopš Latvijas Pieminekļu valdes izveidošanas, tādēļ nav brīnums, ka šoruden ar nelielu atstarpi iznākuši divi kultūras pieminekļu aizsardzībai veltīti darbi – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) izdotais “Pieminekļu valdei 90. Pieminekļu valdes mantojums LNVM krājumā” un LU Vēstures un filozofijas fakultātes sarūpētais “Latvijas materiālā kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas II”. Pirmais vēsta par bijušo, otrais – par esošo situāciju.
Prieks, ka LNVM pēc šīs vasaras ugunsnelaimes tomēr atrada spēku, lai sagatavoto grāmatu novestu līdz tipogrāfijai. “Pieminekļu valdei 90” sanācis tiešām solīds un saturiski interesants. Citādi nemaz nedrīkstētu būt, jo 20. – 30. gados muzejs bija pakļauts Pieminekļu valdei un tās darbinieku ekspedīcijās vāktie arheoloģiskie, etnogrāfiskie un kultūrvēsturiskie priekšmeti, kā arī fotoliecības (vairāk nekā 53 tūkstoši uzņēmumu) mūsdienās veido LNVM krājuma un ekspozīcijas mugurkaulu. Līdz ar to grāmatas veidotājiem bija visas iespējas izmantot izdevumam bagātīgo fotogrāfiju un dokumentu klāstu. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu drukātajam 165 lappušu darbam ir piecas nodaļas: pirmā stāsta par Pieminekļu valdes darbību no izveides līdz 1944. gadam; otra – par arheoloģisko pieminekļu apzināšanu un izpēti pirmskara Latvijā; trešā – par Pieminekļu valdes ekspedīcijām; ceturtā – par valdes līdzdalību muzeja numismātikas krājuma veidošanā, bet pēdējā – par arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļu saglabāšanas sākumiem. Lasītājam šoreiz nav jābaidās, ka grāmata varētu būt pārāk zinātniska. Gluži otrādi, tā ir baudāma arī kā vienkārši interesanta, brīžiem pat ar humoru rakstīta lasāmviela par laikiem, kad priekšstati par to, kas ir kultūras piemineklis, kas glābjams un kas pametams, tikai veidojās.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes un Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēku un jauno pētnieku darbu apkopojums “Latvijas materiālā kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas II” jau uztverams kā akadēmiskāks izdevums. Tā ievadā teikts: “Krājuma nolūks ir atgādināt par tiem kultūras pieminekļiem, kuru aizsardzības pasākumi var liecināt gan par nozares panākumiem, gan par tās problēmām.” 143 lappušu brošūrā ir apkopoti 11 referāti un pētījumi. Tajā skaitā ar piekasīga kritiķa aci vērtēts restauratoru un būvnieku veikums, atjaunojot Veselavas muižu, mecenāta Augusta Dombrovska 1908. gadā celto proģimnāzijas ēku Vecmīlgrāvī, Kuldīgas sinagogu, kā arī vērtētas Kuldīgas ambīcijas iekļūt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Citi raksti stāsta par vikingu apmetnes arheoloģiskā kompleksa izmantošanas perspektīvām pie Grobiņas, Kukšu muižas un Rēzeknes Karaulovu kapličas atjaunošanu, Rīgas vēsturiskā centra un vēsturisko rūpniecisko objektu saglabāšanu un tālākas attīstības izredzēm. Noslēdzošais pētījums skar ievērojamā tēlnieka Kārļa Jansona dzimtas māju Cēsu pievārtes “Siļķēs”, kuru tagadējie dzimtas pārstāvji neliedz kā tūrisma objektu. Grāmatu lasot, nedaudz traucēja sajūta, ka vismaz daļa tajā apkopoto darbu nav gluži pirmā svaiguma, jo kā Kuldīgas mērs joprojām minēts Edgars Zalāns, bet rakstā par Rīgas vēsturiskajām rūpnīcām apgalvots, ka ražošana 1898. gadā celtajā “Livonijas brūzī” Maskavas ielā 231 “aizvien turpinās”. Diemžēl “Livonijas” mantinieces “Vārpas” korpusi šajā adresē jau vairākus gadus stāv bez jumta un palēnām drūp…
