Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
8. septembris, 2015
Drukāt

Guna Roze: Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, visu vainu varētu uzvelt jaunības kultam (3)

Foto - Jānis BulsFoto - Jānis Buls

Guna Roze

Esmu dzimusi vienā gadā ar Dzejas dienām.

Kopš vidusskolas gadiem, pateicoties literatūras skolotājas neatlaidībai un arī uzstājībai, cītīgi ja ne apmeklēju, tad vismaz sekoju Dzejas dienu aktivitātēm. Nu jau arī organizēju. Ierasts, ka tieši šis gadu skaitlis ir tas, kad jubilāru sumina par veikumiem vai – ja nav ar ko palepoties – novēl gāzt kalnus vismaz līdz simtajai gadadienai.

Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, kuru 50. jubilejā ierastos sveikt dažādu paaudžu literāti, ko viņi sacītu apsveikuma runās? Kādi vārdi un glaimi būtu iepriekš sagatavotajos tekstos, kas uz mēles neformālās sarunās, un ko pēc tam anonīmi sarakstītu interneta komentāros? Mhm, tā gan! Tā mēs uzvedamies, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Lai gan paši sveicēji jau vien būtu tie, kas jubilāri līdz goda krēslam aizstūmuši tieši tādu, kāda tā ir.

Ja Dzejas dienas būtu cilvēks, visu vainu varētu uzvelt jaunības kultam. Sak’, kad šī kundze bija reproduktīvajā vecumā – 18, nu, labi, vēl 23, 27 gadi –, tolaik, kad notika slavenais Rakstnieku kongress un Dziesmotā revolūcija, visi viņu dievināja, acīs lūkojās, ik vārdu no dievietes mutes naktī zem spilvena lika un citātu kladēs rakstīja. Žurnālus “Literatūra un Māksla” un “Avots” abonēja katrs cienīgs latvietis; rakstus aprunāja, pa rokām laida… Toreiz (piekrītiet!) zāle bija acīmredzami zaļāka: mūs, dzejniekus, uz skolām aicināja, uz pasākumiem. Bez dzejnieka uzstāšanās pieklājīgs sarīkojums nebija iedomājams. Tagad, kad kundzei 50, čiks vien ir. Draugi uzgriež muguru, dzejnieki vairs nav modē, publicēt negrib…

Arī es atceros dzejas zelta laikus. Arī es skatījos mutē Ojāram Vācietim, tiekoties ar šo latviešu diždzejnieku vienā no viņa 50. jubilejas sērijas sarīkojumiem un pāris nedēļu vēlāk lejot asaras, ka elka vairs nav. Baidoties pat elpot, kad pie mums skolā viesojās Māris Melgalvs, jo viņš taču bija PATS “Pērkona” dziesmu vārdu autors!!! Arī man, protams, kājas atrāvās no zemes, lasot Ziedoņa “ar naktstaureņiem ieskrien mīlestība logā…”. Tai pašā laikā arī es esmu dzīta pie Raiņa pieminekļa un garlaikojusies, kamēr dzejnieki pie mikrofona tur lasīja savus jaundarbus. Un domājusi: kā gan dzejnieki jūtas, redzot, ka lielajam vairākumam Esplanādē sanākušo dzejas mīļu notiekošais ir kā pīlei ūdens?

Tagad, prātojot, kādām vajadzētu būt Dzejas dienām, lai tās būtu Notikums ne vien dzejniekiem, bet arī tautai – dzejas patērētājiem –, nākas secināt, ka no Notikuma attālināmies tieši tāpēc, ka nekas nav mainījies. Tāpat ir mikrofons un pie tā dzejnieks. Viss. Mainīgas ir tikai lasījumu vietas un nosaukumi (esam šo to mācījušies par reklāmas principiem). Dzirdētas pat leģendas, ka viens otrs pie vārda ticis dzejdaris nešus jānes prom no tribīnes. Un ne jau vienmēr pie vainas ir viduvēja dzeja. Vaina tāda, ka katram jādara savs darbs: dzejniekam jāraksta, aktierim jālasa vai dziedātājam jānodzied (jo arī dziesma taču iesākumā ir bijusi dzeja). Divi vienā ir ārkārtīgi reti sastopams fenomens, trīs vienā – vēl retāk. Daži tādi dzejnieki, kas prot savu dzeju nolasīt un pat nodziedāt, Latvijā tomēr ir, bet ar viņiem nepietiek, lai ikvienā pagastā sarīkotu Dzejas dienas, kas potenciālajiem patērētājiem nav kā pīlei ūdens. Lai cik talantīgs būtu dzejnieks, un, nepārprotiet – tādu mums netrūkst –, ne katram piemīt tāds personības šarms, lai paņemtu un noturētu publikas uzmanību. Tas diemžēl nozīmē arī – lai Dzejas dienu tradīciju saglabātu dzīvotspējīgu; lai Dzejas dienas nekļūtu vien par dzejnieku festivālu. Bet, protams, visvieglāk ir uzstellēt mikrofonu un paaicināt dzejnieku. Jo viņi jau neatsaka.

Ko likt vietā? Pajautājiet jaunajiem! Bet ne jau jaunajiem dzejniekiem, jo tad nekur tālu no mikrofona pilsētas centrālajā laukumā netiksim. Respektējot jaunatnes dzīves tempu un stilu, izrādīsies, ka dzeja viņiem tomēr ir gan vajadzīga! Tikai tā jāgarnē citādi. Te pat derētu vārds – savādāk. Kāpēc ne lasījumi no glāsttālruņa? Kāpēc ne “Dzejo ar dzejnieku”, ja ne TV šovā, tad čatā internetā? Kāpēc (ja ir nauda) neiestudēt vēl kādu “Motociklu” vai neveidot stilīgas filmas dzejā? Vēl labāk – dzejas videoklipus, kas, piesaistot acis, atver arī ausis un sirdis. Kāpēc ne lasījumi un dzejas autobusi, kuros nav neviena dzejnieka? Mēs taču vairs nedzīvojam 80. gados, kad dzejnieks bija mītiska būtne, ko var ieraudzīt vien neskaidrā fotogrāfijā avīzē vai uz grāmatas vāka. Šodien viņa klātbūtne ir visur – pat feisbukā. Jo galu galā – ir taču DZEJAS, nevis dzejnieku dienas!

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Visu nosaka vēlme un varēšana, Guna. Kā svinēt pie tā paša pieminekļa, pie tā paša pjedestāla, ja agrāk sacīts – fui! Dzejas Notikums ir laba latviešu valoda, labs dzejolis. Tik daudz šogad Raiņa pielūdzēju, izrādās… Kuram taisnība – kad runā vienu, kad citu, un vispār nemīlēsim Raini, mīlēsim nākošajā gadā? Dzejolis ir Notikums, manuprāt. Un autobuss bez dzejniekiem tikai izrāde. Varbūt daudziem bija kauns teikt, ka Rainis tomēr prata labi rakstīt, bet nesaprasts… Vai izrādes aizslēps nedzeju… Vai paliks vienīgi īstā un neīstā dzeja, tas jautājums visiem autoriem. Labāk aizsūtīt nedzeju tālāk no lielajām pieturām un atstāt novadiem.
    Pēc desmit gadiem Dzejas kundzei būs 60. Īstais laiks dzejošanai.

  2. Patiešām labs, pārdomas raisošs raksts. Patiešām – jaunajiem dzeja IR vajadzīga.
    Biju šogad uz jauno dzejnieku dzejas lasījumiem DAD cafe Miera ielā 17.
    Atceroties, ko tur dzirdēju, sakarā ar šo rakstu ir 2 lietas, kas uzreiz ienāk prātā:
    1. Jaunieši lasīja daudzus dzejoļus, kur uzreiz, neatejot no kases, iznāktu labi videoklipi, man pat liekas, ka tos jau redzu.
    2. Kāda pašapzinīga jaunkundze lietoja vārdus “klimaksa literatūra” 🙂 – diez, vai tas bija teikts par raksta autores pieminēto Dzejas kundzi, kas izgājusi no reproduktīvā vecuma vai tomēr akmentiņš, kas uzņem ātrumu tādu kundzīšu, kā es, pieres virzienā? Un varbūt pelnīti.

  3. Iedvesmoji. Sapurināji. Bet ” neatvadīsimies” , tā Klāvs Elsbergs. Un dzejas diena ir aizsargājamais augs, ko atradām un paturam prātā, kad Dzejas autobuss bez neviena dzejnieka. Lūk, tas skan patiešām inovatīvi. Tas būs.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+