“Kungs, / esmu izslāpusi / iekrist Tavā vagā” Elīnas Līces dzeja 1
Dzejniece un dziesminiece ELĪNA LĪCE (1979) pazīstama gan kā dzejniece, gan dziesminiece. Viņa bijusi arī postfolkloras/pasaules mūzikas grupas “Baobabs” dalībniece un piedalījusies arī Arņa Miltiņa mūzikla “Kaiju kalns” (libreta autore Agita Draguna) koncertuzvedumos, muzicējusi Lāsmai Kugrēnai veltītajā izrādē “Jaucības un nejaucības”. Ir bijušas dzejas publikācijas dažādos izdevumos, tostarp “Domuzīmē”, “Kontekstā”, “Karogā”, “LMM”, “Kultūrzīmēs”, “KDi”,”LTK” u. c. 2009. gadā apgādā “Tapals” kopā ar Andu Līci iznāca kopkrājums “Tik tuvu pie…”.
Šobrīd strādā pie otrā dzejas krājuma un audzina divus dēlus. Elīna īsti neiekļaujas kategorijā “jaunie dzejnieki”, jo savus dzejoļus publicējusi kopš 1999. gada, tomēr viņas dzejas balss ir jauna, jo svaiga, gana asredzīga un, kā viņa pati saka, ar “bataljonu cilvēcības”.
– Kurā brīdī tu jūti – dzejolis ir gatavs?
E. Līce: – Kad ir izjūta, ka viss ir iegūlis savā vietā. Tā ir ļoti pārliecinoša izjūta, taču nevar teikt, ka attiecas uz visiem pabeigtajiem dzejoļiem. Ir tādi, kas atstāj vietu precizējumiem; kuros, pēc ilgāka laika posma uzmetot aci, saredzama liekvārdība.
– Kā tava dzeja ir saistīta ar mūziku?
– Mūzika un dzeja ir tuvu stāvošas parādības, taču, manuprāt, katrai ir sava niša. Mūzikas skanēšana var palīdzēt dzejoli izsaukt vai arī iedvesmot tā tapšanai. Ir dzeja un dziesmu vārdi… un ir dzejoļa satikšanās, “sadraudzēšanās” ar mūziku, topot par vienību. Esmu priecīga, ka mūsu tautai īpašajā datumā, 16. martā, Pļaviņu novada bibliotēkā kopā ar dzejnieci un publicisti Andu Līci varēšu satikties ar klausītājiem gan rakstītajā vārdā, gan mūzikā.
– Kādi ir tie dienas vai nedēļas brīži, kad esi dzejniece?
– Dzejniece esmu tajā brīdī, kad pieklauvē dzejolis. To cenšos nepalaist garām neatkarīgi no vietas vai situācijas, kurā atrodos. Dzejoļa tapšana ir prioritāra, jo laika sprīdis, kurā tas var piepildīties, ir īss.
– Kur tu raksti?
– Visur, kur sajūtu impulsu. Vilcieni ir pateicīga vieta. Tajos varu būt pati ar sevi – ārpus sadzīves un bērnu vajadzībām.
DZEJAS ABC.
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Radīšana, gaisma, pasaule – tās būtu Elīnas Līces dzejas galvenās tēmas, kas savienojas un tad atraujas viena no otras, vibrējot mīļumā un siltumā. Savas zemes, savas piederības apzināšanās un ģimenes vērtība piešķir šai dzejai lasītājam tik gaidīto, labestīgo pēcgaršu, kas neatstāj vienaldzīgu.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem Elīna Līce piedāvā savus jaunākos dzejoļus.
I
Dīvainā leņķī aizripoja saules galva,
to spriežu pēc apšļāktās pamales,
kuras sarkanums negribēja dzēsties,
negribēja iesūkties
koku un ēku satumsušajās pierēs,
kas vecišķi nošķiebjas gļēvulīgā smīnā.
Tādās mēs vietās, tāda mēs tauta,
dīvainā leņķī saule
un pļauja.
II
Un, ja es apskaušu savu bērnu,
Vai tas būs sapnis
Par Latviju?
*
Staigāju pa māju, dzejoļus meklēdama,
katrs kājas piesitiens var kļūt liktenīgs,
izšķiļas vienīgi sapnis par tevi,
kurš rakstāms, tālāk pārradāms.
Staigāju pa māju, ar elpu iezīmēdama
aprišu daudzveidību, varbūt pat daudzgadību.
Es piesaukta esmu
tavam dvēseles traukam,
no kura plūst ilgpilna skaņa
un aubjoto sievu
daudzbalsīgā dziedāšana.
*
Kafija apsnigušos rītos
ir bezgalīgi skaists kontrasts,
mākslinieciska uztriepe,
kur pati kļūstu
par cukura graudu
pasaules viduča tasītē.
*
Pēkšņa ziema, klusējam ilgi,
telefoni pulsē, no sienām pil vientulība,
šai tumsā laužos viena pati,
jo dziļāk, kur pazūd pēdas,
pārskrien eņģelis balts,
sīks kā bērna dūrīte pie stikla.
*
Ap manu bērnu aizmigušajiem augumiem
tumsas papīrs čaukstina stāstus,
kuru driskas dažkārt
skar arī manus bezapziņā mītošos monstrus.
Rītos tas reizēm top gaisa tiltā,
pa kuru viens pie otra nonākam,
līdz dienas veicīgās šķēres
šo saikni veselīgi pārgriež.
Tad dodamies tālāk pa vienam,
sakliegdamies, aizvien nedzirdīgāki,
lai pirms atšķiršanās tumsā atkal savienotos
mazām, biklām,
kaut ko meklējošām rokām.
*
Dzīvības stādiņ,
es augsne, es
tava pirmā karte
maigumā.
Es pirmais autoritārais režīms
un bataljons cilvēcības.
Manu stādiņ,
mur-murmulīt.
*
Mirdzai Kerliņai.
Taurenis
Slimnīcas palātā
Turpina rakstīt dzejoļus
Kaut vai uz stikla.
*
I
Kungs,
esmu izslāpusi
iekrist Tavā vagā
par kartupelīti,
no kura dīgs daudzi.
*
II
Kungs, debesu kukaiņi
jebšu Talmūda burti
ap pieri,
dulls palikdams,
nevar
izrauties.
*
Radīšana ir tāds trakums,
Kam reizēm nepakļaujies,
dūšas trūkuma vai citu,
ievērojamāku trūkumu, dēļ.
*
Gaisma, miesas apvalku deldējošā,
vienatnes svētījošais sprūds,
izvēle mēmulei klaigu barā būt.
Rakstītais, mani apliecinošais stīgojums,
kas ievibrē pats sevi
Iet pie Jums.
*
Vīrietis, kurš atvelk stiegru.
Sapnis, kurā atvelk pamali līdz
Idgrasila saknei.
Trauksme un maigums, ja ķers.
Vīrietis, kuram apvilkts loks.
Apdoms.
Kā upe savpatplūstošs.
No cikla “sioux”*
II
Lai Gars pirmatnējais manī atmost,
caur vigvama spraugu lūko,
spelgoņai nolobot mānekļu kārtu
no mēles, no
šaurreģības,
kas ligzdo pliekanībā.
Lai gars manī pārkož
virspusējības apaugļoto rīkli,
kumuro sniegā
tad piederības dzīvei
lielums.
III
Un saki vēl, ka nāvei nav nākotnes,
ka sākotne nevirzās caur tās izplesto rīkli
tālāk, pie apgaismotas lapas,
kur kustas sīciņu cilvēku stāvi
pie tetovējuma: Tepat.
Un saki vēl, ka acs tad neglāsta
kritušos kā spalva
no tāda augsta, augsta lidojuma,
kur kristalizējas Mīlestības ceļš.
*Indiāņu cilšu grupa Ziemeļamerikā un Kanādā.
*
Zini ko,
pasaule ir ēnains Putna knābis,
sveras, ar parkšķi vaļā speras,
kolīdz iznirsti
un gatavs citai.
*
Sargā mani, sapni,
kad saberž šai piestā vājākos!
Sargā mani no paguršanas tevi nest
par savas dzīves dziļāko jēgu.
*
Neizgaistoši
sev tuvojos pa ceļu, kas gaismo,
un tumsai tīk
darīt mani tik sīku,
lai ielīstu pa adatas aci
savā kamieļvilnā,
savā Dievā atpakaļ.
*
It kā dzejolis spētu pārvērst
manu seju, vecumu, balsi
vai etnisko piederību,
tam atdodos visa,
un tas kļūst vairāk nekā dzīve,
tas ir mērķis katrai kustībai telpā.
