Kupfermana purpura pelēkie Rotko centrā 1
“Viņa gleznas nerāda pilnīgu un pabeigtu stāvokli, bet drīzāk ir pārtrauktas laikā, vienlaikus turpinādamas dialogu starp pretrunīgiem komponentiem – starp haosu un kārtību, dzēšanu un izcelšanu, pārklāšanu un atklāšanu, postīšanu un veidošanu, graušanu un stabilitāti, izteiksmību un atturību, dziļumu un seklumu, pilnīgumu un tukšumu, harmoniju un tās izjaukšanu,” reiz rakstījis Noa Melameds.
Moišes Kupfermana biogrāfija ir pārpilna ar 20. gadsimta vēstures notikumiem. Būdams abstraktās glezniecības pārstāvis, kas nekad nav radījis īpaši ikoniskus darbus, viņš cieši ticēja abstrakcijas spējai dziļi atbalsoties vēsturiskajā plūdumā un nekad pilnībā nenoliedza saikni starp saviem darbiem un piedzīvotajiem vētrainajiem laikiem. Viņa pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu agrīnie darbi ievērojami atšķīrās no viņa skolotāju – mākslas kustības “New Horizons” gleznotāju Jozefa Zaricka un Avigdora Stemacka – cildinātās liriskās abstrakcijas. Kupfermana 50. gadu beigu gleznām bija raksturīgi biezi un necaurspīdīgi bēšas vai pelēkas krāsas klājumi, kas atgādināja būvmateriālus. Krāsu piesātinātā gleznošanas maniere noklāja visu audeklu, centrā atstājot biezus nospiedumus, konstrukcijas vai struktūras, kas atgādina burtu zīmes. Pēc brauciena uz Eiropu Kupfermana darbi krasi mainījās, tajā pašā laikā saglabājot līdzīgu audeklu apgleznošanas manieri. Viņa gleznošanas maniere bija brīva, manevrējot starp grafiti un krāsojumiem, kas bija pēc iespējas tieši un “vienkārši”.
Pēc sarīkotās izstādes Izraēlas muzejā 1969. gadā nākamo desmitgadi mākslinieka daiļradē iezīmēja izstāžu skaita pieaugums Izraēlā, kā arī viņa starptautiskās karjeras sākums ar vairākām personālizstādēm ASV un dalību grupu izstādēs Eiropā. Šo periodu dēvē par Kupfermana “minimālismu”. Viņa šķietami minimālistiskie darbi ir ne mazāk procesu gleznas kā vēlākie kompleksie, ar kontrastiem piesātinātie. Lai gan tie ataino vienmērīgus monohromus klājumus, tas ir tikai lielu pārdomu un pamatīgas sagatavošanās rezultāts. Tāpat kā viņa agrīnajos darbos, lielāka uzmanība tika pievērsta praksei, nevis kādam konkrētam galarezultātam. Visprecīzāk Kupfermanu definē apzīmējums “procesa gleznotājs”. Šo viņa daiļrades periodu raksturo divu veidu monohromie gleznojumi: baltie un violetie. Šajā laikmetā baltā izmantošana bija izplatīta Izraēlas mākslā kā skarba vietējās gaismas izpausme. Tomēr Kupfermans atkāpās no vietējām tradīcijām un ielika balto tās starptautiskajā, abstraktajā kontekstā. Šajā periodā radītais violetais pilda noteicošu lomu Kupfermana daiļradē. Tā ir kā Kupfermana simboliskā krāsa, kas manifestējas divos veidos: pirmkārt, reprezentē visas krāsas un iemieso krāsu kā materiālu, un, otrkārt, formē Kupfermana darba procesu.
20. gs. 80. gados Kupfermans turpināja attīstīties kā viens no vadošajiem Izraēlas māksliniekiem, kurš rada jaunas pieejas abstrakcijas virzienā. Šajā desmitgadē viņš arvien vairāk piedalījās izstādēs ārzemēs, rīkoja personālizstādes Stedelijk muzejā Amsterdamā (1981), Nacionālajā muzejā Stokholmā (1983) un Žorža Pompidū centrā Parīzē (1987). 80. gados Kupfermana gleznas attālinājās no šķietami vienveidīgā atainojuma. Tā vietā attēla laukā dominē regulāras horizontālas un vertikālas joslas, tādējādi režģis kļūst par šo gleznu noteicošo kompozīciju. Nenoklātie laukumi atklāj dziļākos līmeņos esošās brīvāk organizētās figūras. Līdzīgi kā iepriekšējo periodu gleznās 80. gadu darbi tiek sakārtoti slāņos, kas aptver un daudzējādos veidos nomaskē cits citu. Agrākie stāvokļi un rezultāti tiek izjaukti, bet netiek iznīcināti, tādējādi saglabājot atsauci uz savām pagātnei piederošām gleznām. Acīmredzamais režģis savieno vairākas ikonogrāfiskas interpretācijas saistībā ar holokaustu: koncentrācijas nometnes žogs, dzelzceļa sliedes u.c.
Nākamo desmitgadi iezīmē prestižas Izraēlas balvas glezniecībā piešķiršana 2000. gadā un plaša retrospektīva izstāde Izraēlas muzejā Jeruzalemē. Vienlaikus Kupfermans turpināja piedalīties dažādās personālizstādēs un grupu izstādēs ārzemēs, tostarp vairākās izstādēs Japānā, aptverot arvien vairāk vietu Eiropā un ASV. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadu desmitiem, šī perioda gleznas piesātina krāsaināki un daudzveidīgāki pārklājumi. Atšķirība ir slāņu samazinātais lielums, ļaujot atklāties iepriekšējiem. Kupfermans ieviesa arī jaunas pārklājuma metodes – asi izceļot baltā pārklājumu, kas noslēpj visu, kas atrodas zem tā. Baltās formas ir vardarbīgs iegriezums jau tā trauslajā attēlā. Šīs gleznas neattēlo priekšmetus kā laiku un vēsturi, bet drīzāk tos realizē caur skaidro gleznošanas procesa piemēru un visu, kas ar to saistīts. Kupfermana paraksts gan latīņu, gan ebreju rakstībā parādās katrā gleznas slānī un zonā, reizēm aizklāti, citreiz atklāti, pats par sevi kalpojot par attēla elementu. Šī vairākkārtīgā klātbūtnes iezīme, rakstījums divās valodās, kas tiek centrēts uz datuma, atkal un atkal apstiprina gleznas vēsturiskos posmus, vienlaikus ierosinot identitātes jautājumu. Katram gleznošanas posma apstiprinājumam cieši seko divu identitāšu jautājums. Šajā karjeras posmā Kupfermans ir radījis sēriju “Rift in Time” (“Plaisa laikā”), kas ir viņa pirmā netiešā atsauce uz holokaustu.
Paralēli glezniecībai uz audekla Kupfermans līdzīgi kā gleznās, izmantodams daudzus un dažādus paņēmienus, strādā uz papīra. Kupfermans ik pa laikam turpināja eksperimentēt, strādādams uz abām papīra pusēm, lokot to, veidojot apdrukas un ļaujot attēlam ietekmēt abas puses.
Kupfermana retrospektīva Rotko centrā notiek sadarbībā ar Kupfermana ģimeni Izraēlā un Gdaņskas pilsētas mākslas galeriju un ar Izraēlas vēstniecības Latvijā finansiālu atbalstu.
UZZIŅA
* Moiše Kupfermans dzimis 1926. gadā Jaroslavā, Polijas dienvidaustrumos, tirgotāju ģimenē, kurai piederēja sīkpreču veikals.
* Viņa tēvs nāk no varkaļu ģimenes, kas izgatavoja alus darītavu katlus – no šejienes arī cēlies dzimtas uzvārds.
* Mākslinieks miris 2003. gada jūnijā.
