Kur aizsākās Ludza 3
Arheologa, kultūrvēsturnieka Jura Urtāna jaunākā grāmata “Ķīšukalns. Ludza pirms Ludzas” nes Latgales senatnes interesentiem divas vēstis – vienu apbēdinošu ludzāniešiem, otru iepriecinošu Ciblas novada ļaudīm.
Pirmā ziņa: Ludzas tūrisma ceļvežos ierakstītais, ka Ludza ir senākā Latvijas pilsēta, kas pastāvējusi jau 1173. gadā, ir aplamība. Otrā ziņa: senā latgaļu Ludza atradusies nevis tur, kur patlaban, bet otrpus Ludzas ezeram, tātad Ciblas novadā.
Senkrievu Kijevas hronikā minēts, ka 1173. gadā kņazam Rjurikam Rostislavovičam ceļā no Novgorodas uz Smoļensku Lučinā sieva dzemdējusi dēlu, un viņš tam par godu licis tur uzbūvēt baznīcu. Vēsturnieki apgalvojumu, ka Lučina tā pati Ludza vien būs, jo skan tik līdzīgi, jau sen atmetuši. Patiesībā Lučina drīzāk atradusies pie Smoļenskas, citādi kņazam būtu bijis jāmet 300 km līkums. Tikmēr populārajā literatūrā vienādība Lučina = Ludza joprojām tiek uzturēta. Arī arheologi 20. gadsimtā krietni nopūlējušies, lai atrastu seno latgaļu Ludzu tur, kur tās, jādomā, nekad nav bijis – tagadējo Ludzas pilsdrupu apkārtnē. Šoruden septembra beigās apgādā “Nordik” iznākusī 96 lappušu grāmata “Ķīšukalns. Ludza pirms Ludzas” norāda, ka mīklas atrisinājums meklējams turpat, otrpus Ludzas ezeram – Ķīšukalnā.
Neapstrīdami, ka senā Ludza vai kā nu to tūkstoš gadu pagātnē varēja saukt, arī pirms krustnešu atnākšanas bijusi ievērojams centrs. Par to liecina plašais un bagātīgais dzelzs laikmeta latgaļu cilšu kapulauks Odukalnā netālu no tagadējām pilsdrupām. Tikai kur dzīvojuši ļaudis, kas tur apbedīti? Šī problēma sen intriģējusi arheologus, lai arī atrisinājums bijis teju degungalā – 2 km attālumā pāri ezeram iespaidīgajā Ķīšukalnā, kas ir klasisks latgaļu pilskalns ar priekšpili un plašu senpilsētu, kura, pēc visa spriežot, pletusies arī Budjankas pussalā iepretim pilskalnam, pāri ezera līcim. Bet tas jau ir Ciblas novads. Juris Urtāns raksta: “Šobrīd jau diezgan pārliecinoši var uzskatīt, ka senais Ludzas novada centrs atradies nevis tagadējā Ludzā un ne Ludzas viduslaiku pils vietā, bet gan netālajā Zvirgzdenes Šelupinku Ķīšukalnā.” Ciblānieši var justies lepni, ka Ludza sākusies viņu krastā. Un nav nekādu pretrunu tajā, ka Ķīšukalnā dzīvojušie savus mirušos veda pāri ezeram uz Odukalnu – tas atbilstu laikmeta garam, kad ūdens klajs varēja kalpot par simbolisku robežu starp dzīvību un nāvi. Un tāpat tas, ka senās pilsētas centrs vairs nesakrīt ar esošo, Latvijai nav nekas unikāls.
Vēsturnieks Ludzas sākumiem veltītajā grāmatā lēš, ka Ķīšukalna senpilsētas apmetņu kopplatība varētu pārsniegt citu tā laika “lielpilsētu” – Talsu, Tērvetes, Mežotnes – apjomus.
