Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. jūlijs, 2016
Drukāt

Kur dzīvo visīstākie Izraēla dēli

Mea Šearima, ultraortodoksāļu rajons gandrīz pašā Jeruzalemes centrā, visvairāk izskatās kā filmas "Reiz Amerikā" dekorācijas – visapkārt ir tāda divdesmitā gadsimta sākuma Bruklina ar dažām nenozīmīgām variācijām vai varbūt Austrum­eiropas štetls – geto deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Foto - EPA/LETAMea Šearima, ultraortodoksāļu rajons gandrīz pašā Jeruzalemes centrā, visvairāk izskatās kā filmas "Reiz Amerikā" dekorācijas – visapkārt ir tāda divdesmitā gadsimta sākuma Bruklina ar dažām nenozīmīgām variācijām vai varbūt Austrum­eiropas štetls – geto deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Foto - EPA/LETA

Mea Šearima, ultraortodoksāļu rajons gandrīz pašā Jeruzalemes centrā, visvairāk izskatās kā filmas “Reiz Amerikā” dekorācijas – visapkārt ir tāda divdesmitā gadsimta sākuma Bruklina ar dažām nenozīmīgām variācijām vai varbūt Austrum­eiropas štetls – geto deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Savukārt cilvēki, kas šeit mīt, vidusmēra rietumniekam var šķist vēl daudz neparastāki – paši sevi viņi uzskata par visīstākajiem Izraēla dēliem.

 

Visortodoksālāko jūdu mājvieta

Vēsturiski šis ir piektais Jeruzalemes kvartāls ārpus vecpilsētas, apmēram četrdesmit kvartālu pakalnā, kas, kā jau šeit pierasts, nav nekāds parastais pakalns – tieši šeit, Morijas kalnā, Ābrahāms pēc Dieva pavēles gatavojās viņam ziedot savu dēlu Īzaku. Tas gan ir tikai mīts – patiesībā neviens īsti nezina, kurš bija īstais Morijas kalns. Varbūt tas pats Tempļa kalns, varbūt vēl kāds cits.

Bet tā nav tēma, kas būtu ieteicama sarunās ar Mea Šearimas iedzīvotājiem, kuriem viņu reliģija ir, maigi izsakoties, ļoti svarīga: pat policija šeit ierodas nelabprāt un tikai īpašas nepieciešamības gadījumā – var norauties no vietējiem. Galvenie noteicēji šeit ir nevis laicīgās varas iestādes, bet rabīni un ortodoksālo organizāciju garīgie vadoņi. Lai kurp jūs šeit mestu akmeni, tas noteikti trāpīs kādam īpaši tradicionālam jūdam, kurš ir svēti pārliecināts, ka Izraēlas valsts pastāvēšana ir spļāviens sejā jūdaismam, jo politisko neatkarību ebreji bija un ir tiesīgi saņemt tikai no nezin kad gaidāmā mesijas rokām – un ne no viena cita.

Šeit cilvēku prātus valdošās kustības “Edah Haredit” (“Edah HaChareidis”) uzskats ir – ebrejus no viņu zemes padzina Dievs, un tikai Dieva rokās ir viņiem to atdot, savukārt Dievs no ebrejiem gaida nevis kaut kādas patvaļīgas darbības, bet viņam tīkamu ikdienas uzvedību. (Tiesa, ir gan vēl arī skarbākas organizācijas – piemēram, “Neturei Karta”, kam Izraēlas valsts un cionisms šķiet tik ļoti Dievam netīkami, ka tās aizstāv nevis izraēliešus, bet palestīniešus.) Bieži vien viņus īsi saukā par “Haredim” – Dieva bijīgajiem.

2006. gadā vairāki “Neturei Karta” pārstāvji pat apmeklēja Izraēlas nāvīgo – vismaz vārdos – ienaidnieci Irānu, kur paziņoja: “Cionisti izmanto holokausta tēmu savam labumam. Mēs, ebreji, kas gāja bojā holokaustā, to neizmantojam, lai balstītu mūsu intereses. Mēs akcentējam, ka pasaulē ir simtiem tūkstošu ebreju, kuri tāpat kā mēs ir pret cionistu ideoloģiju un kuri tāpat kā jūs uzskata, ka cionisms ir nevis ebreju, bet politisks jautājums… Tas, ko mēs vēlamies, ir nevis atgriešanās pie 1967. gada robežām, bet pie visa, ko tas ietvēra, lai zeme atkal nonāktu palestīniešiem un mēs varētu dzīvot ar viņiem.”

 

Televizora vietā sludinājumu dēlis

Mea Šearimas rajons radās deviņpadsmitā gadsimta beigās, tas bija paredzēts tradicionālā ebreju dzīvesveida saglabāšanai – un arī pašlaik šajā ziņā dara, ko var. Kā ebreji bija dzīvojuši Austrumeiropā deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā, tā viņi gribēja dzīvot arī šeit – un savus kvartālus veidoja tāpat. Vēl pirms dažiem desmitiem gadu rajona vārti tika slēgti ne tikai pirms sabata, bet arī katru nakti, lai nekādi ārējie spēki netraucētu dievbijīga ebreja dzīvi.

Jaunumus šeit uzzina no Toras. Labi, tas būs pārspīlējums – taču no sludinājumu dēļiem gan, bet nekādā gadījumā ne no televizora, – tāds te ir ilgi un rūpīgi jāpameklē. Radio šeit klausās gandrīz tikpat reti, toties ir bezgala daudz izkārtu sludinājumu. Par internetu nemaz nerunāsim – 2000. gadā vadošo ultraortodoksu rabīnu grupa paziņoja, ka internets ir tūkstoškārt bīstamāks nekā televīzija, un aizliedza tā lietošanu mājās. Tiesa, deviņpadsmitā gadsimta vidū rabīni tieši tāpat iebilda pret ebreju avīžu drukāšanu, savukārt vēlāk – pret pārnēsājamiem radioaparātiem. Turklāt tik apsēsti ar vairīšanos no tehnoloģijām kā, piemēram, amīši haredimi gan nav – viņi lieto gan telefonus, gan datorus, gan automašīnas.

Piektdiena ir īstā diena, kad šeit doties pastaigā – protams, ja jums patīk ņipra burzma, jo šī ir tā diena, kad visi iepērkas un veic visus citus priekšdarbus sabatam, un, ja jums nav iebildumu pat karstā vasaras dienā uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm, ja nevēlaties, lai uz jums skatās šķībi. (Sievietēm, kam ienāk prātā palūkoties uz pasaules jūdaisma sirdi, jāievēro vēl stingrāks dreskods – tikai slēgtas blūzes un gari svārki, nekādu garo vai, nedod, Dievs, īso bikšu, nekādu pieguļošu topiņu, nekādu mini!)

Vasarā Jeruzalemē ir, maigi izsakoties, diezgan karsti, bet neba nu kārtīgs ultraortodoksālais ebrejs ies tāpēc atteikties no kažokādas cepures un melna ancuka. Haredimiem lielākoties ir tā sauktais lietuviešu apģērbs – melns uzvalks, balts krekls, melna platmale (un bārda). Bet ir arī ne-­lietuviešu novirziens – te viss ir daudz smalkāk, un īpašā atpazīšanas zīme ir zīda kaftāns un štreimels – augsta kažokādas cepure sabatā. Un tas jau nekas, ka melnajiem uzvalkiem un cepurēm patiesībā nav nekā kopēja ar gadu tūkstošiem senu “jūdu modi” – tie ir pārņemti no poļu šļahtas astoņpadsmitā gadsimta apģērba.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+