Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Kur glabājas Latvijas nacionālā bagātība – vietējo šķirņu sēklas?

Foto - Anda Krauze, Gundega Skagale un no "Agrotopa" arhīvaFoto - Anda Krauze, Gundega Skagale un no "Agrotopa" arhīva

Uguns gailis, kas nupat plosījās Rīgas pilī, apdraudot arī muzeju dārgumus, liek uzdot jautājumu: cik droši tiek glabātas pārējās mūsu nacionālās vērtības? Vai Latvijas sēklu krājumi nākamajām paaudzēm šobrīd ir pietiekami drošā vietā?


 

Ar sēklām pavairojamos augus – kviešus, miežus, auzas, zirņus, gurķus u. tml. – uzglabā gēnu bankas saldētavās Salaspilī un Zviedrijā, savukārt veģetatīvi pavairojamos augus – augļu kokus, ogulājus, dārzeņus – saglabā dzīvo augu veidā tā dēvētajās lauka kolekcijās Priekuļos, Dobelē, Pūrē. Latvijā augošo koku paraugi ir tikai zinātniskajās mežaudzēs, to sēklas vēl tikai plānots saldēt.

– Gēnu bankā tiek uzglabāti tikai tie augi, ko var pavairot ar sēklām. Tas nozīmē, ka gēnu bankā nav ne ābolu, ne bumbieru, bet ir graudaugi, zālaugi, cukurbietes, tomāti, salāti, gurķi, lini, zirņi un pupas. Sīpolus, ķiplokus, rabarberus un kartupeļus uz lauka uzglabā selekcijas institūti Pūrē un Priekuļos, – skaidro gēnu bankas speciāliste Agnese Gailīte.

Savu gēnu banku Latvija sāka veidot deviņdesmito gadu sākumā, atgūstot valstisko neatkarību. Tā atbilst ziemeļvalstu standartiem, un tajā tiek vāktas tikai Latvijas izcelsmes laukaugu sēklas. Līdz tam vietējās šķirnes tika audzētas selekcijas institūtos, sēklu paraugi sūtīti arī uz pirmo gēnu banku pasaulē – Nikolaja Vavilova Augkopības institūtu Sanktpēterburgā Krievijā.

Vecās agronomijas grāmatas liecina, ka pagājušā gadsimta sākumā Latvijā audzētas daudz un dažādas izcelsmes kultūraugu šķirnes. 1922. gadā, kad Latvijā aizsākās selekcija, viens no agronomu pamatuzdevumiem bija apbraukāt Latvijas lauku sētas un savākt visu tur audzēto kultūraugu sēklu paraugus. Taču diemžēl daudzas senās, kādreiz pat ļoti populārās šķirnes ir jau pazudušas neatgriezeniski.

Arvien vairāk cilvēku interesējas par veco šķirņu audzēšanas iespējām – vienus saista atmiņas par bērnības garšām, citi šeit saskata iespēju ražot nišas produktus. Arī zinātnieki pievērsuši uzmanību tā sauktajām tautas selekcijas šķirnēm – viņu mērķis gan ir prozaiskāks – rūpes par bioloģisko daudzveidību un centieni rast noderīgus gēnus jaunām šķirnēm.

 

Trīskāršā aizsardzība
miezukolekcija

Sēklu banka ierīkota visparastākajā institūta kabinetā, kur līdzās plecu pie pleca atrodas dažādas ietilpības saldētavas. – Te ir pavisam vienkārši, – smej gēnu bankas darbinieki. Sēklas neglabājas apledojušā telpā, kur elpa stingst gaisā, bet gan ledusskapjos, kādos nereti mājās saldējam savus ziemas krājumus.

Pirms noglabāšanas aukstumkamerā sēklas tiek izžāvētas, lai tajās būtu tikai 5 – 7% mitruma. Sēklas žāvē draudzīgi: mīnus 17 grādu temperatūrā. Kad sēklas zaudējušas mitrumu, tās iepako alumīnija folijas paciņās un pēc tam aizlodē. – Šis materiāls nodrošina gaisa necaurlaidību, tāpēc sēkla neelpo, – skaidro gēnu bankas speciāliste Agnese Gailīte. Šādi sagatavotas sēklas noglabā saldētavā, kur tiek uzturēts apmēram mīnus 18 līdz 22 grādu aukstums. – Tropu augu sēklas tiek glabātas plus 10 līdz 15 grādos, taču mēs esam ziemeļvalsts, un mūsu sēklām nepieciešams aukstums, – piebilst gēnu bankas vadītājs Dainis Ruņģis.

Uzskata, ka šādos apstākļos sēklas spēj saglabāt dīdzību pat 20 un 30 gadus. Vācijā ir veikti pētījumi, un tur atsevišķas miežu šķirnes saldētavā dīdzību saglabā pat 40 gadus. Latvijā sēklas pagaidām tik ilgi neglabājas, senākie paraugi ir no 1999. gada – mieži ‘Rūja’. – Pirms gada pārbaudījām dīdzību, tā nebija samazinājusies, – atklāj A. Gailīte.

Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 1750 augu gēnu bankas, 130 no tām uztur kolekcijas, kurās ir vairāk nekā 10 tūkstoši paraugu. Latvijas gēnu banka ir samērā neliela, jo mūsu kolekcijā ir nedaudz vairāk kā divi tūkstoši vietējo šķirņu sēklu paraugu.

Rezerves sēklu kolekcija izvietota arī Zviedrijas gēnu bankā, tā tur glabājas kā Latvijas zelts Anglijā. No šīs bankas sēklas var izņemt tikai ar Latvijas valsts pieprasījumu. – Tā ir vispārpieņemta prakse veidot drošības kolekciju, kas ir atsevišķi no pamata kolekcijas. Varbūt stabilās valstīs tas nav tik svarīgi, taču pasaulē ir bijuši gadījumi, kā, piemēram, Ēģiptē, kad gēnu kolekcija tika izpostīta nemieros, – skaidro D. Ruņģis.

Gēnu bankai ir arī savs ģenerators, kas nodrošinās ar strāvu saldētavas, ja pēkšņi gadās elektrības atslēgumi.

 

 

‘Senlatvieši’ izdzīvojuši Sibīrijā, ģimenes sīpoli Latgalē

senlatviesu_ziedsSaldēti kartupeļi iestādīti zemē sapūs, nevis dos jaunus bumbuļus, tāpēc to zelta fonds ir Priekuļos. Šeit ģenētisko resursu lauka kolekcijā tiek uzglabātas 149 kartupeļu šķirnes, bet in vitro, tas ir, audu paraugi mēģenēs, 156 šķirnes. Tostarp arī tā sauktie ‘Ātraudži’ vai ‘Jānīši’, šie kartupeļi pirms gadiem desmit piecpadsmit bija sastopami daudzos piemājas dārziņos, taču šodien to vietu aizņēmušas produktīvākās mūsdienu šķirnes.

Priekuļu zinātnieki gandrīz pēdējā brīdī 2008. gadā vēl paguva savākt ‘Ātraudžu’ paraugus, tostarp izmantojot “Praktiskā Latvieša” lasītāju palīdzību. Interesants ir arī stāsts, ka šos kartupeļus izdevies atrast tālajā Sibīrijā – izrādās, mūsu vecvecāki, 1875. gadā braucot apgūt jaunās zemes, lakatos un segās savīstītus ņēmuši līdzi arī ‘Ātraudžus’. Un Baškortostānā M. Gorkija ciemā latviešu mājās joprojām audzē šos kartupeļus, ko šeit sauc par ‘Senlatviešiem’.

Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacija uzņēmusies atbildību par dārzeņu ģenētisko resursu saglabāšanu. Pūres zinātnieki šā gadsimta sākumā intensīvi brauca ekspedīcijās pa visu Latviju, meklējot vecās šķirnes. Tas ļāva ievākt arī tādus savvaļā atrastus un uz vietējiem dārziem pārvietotus vai arī pašu selekcionētos paraugus, par kuru esamību selekcionāriem nebija zināms. Skaitliski lielākās kolekcijas iegūtas Latgalē. Arī Daugavpils un Aizkraukles tirgū ievērojām lielu ķiploku dažādību un interesantākos eksemplārus nopirkām, atzīst selekcionāre Līga Lepse. Latgalē tika vākti arī ģimenes sīpoli, kuri pēdējā laikā strauji samazinās (iespējams, pie tā vainojami vīrusi).

Gandrīz ikvienā lauku sētā atrasti rabarberi, interesantākie paraugi tagad ir vienkopus. Pūrē atjaunota arī kādreiz ļoti populārā gurķu šķirne ‘Dindoņa Zaļie ķekaru’, kas laika gaitā bija jau zaudējusi tikai sev raksturīgās īpašības.

Dokumentāli atrodamas liecības par daudzām dārzeņu šķirnēm, kas veidotas Latvijā, diemžēl daļa no tām ir pazudušas, piemēram, melones ‘Rīgas tirgus’, ‘Dvietes banānu’, ‘Dvietes oranžā’, kāposti ‘Dindoņa’, ‘Rīgas tirgus’, ‘Daugavpils’ un ‘Jelgavas’ (‘Mītavas apaļie’).

 

Detektīva darbs

Vislielākā iespēja vēl kaut ko senu atrast ir mūsu piemājas dārziņos un tirgos, citu valstu gēnu banku datubāzes ir caurskatītas neskaitāmas reizes. Taču, neraugoties uz to, arī tur ik pa laikam kaut ko jaunu iegūst. Piemēram, pērn N. Vavilova institūtā Pēterburgā atrastas vairākas Latvijas vietējās auzas, kas šogad jau iesētas Stendē. Tās uz Latviju veda igauņu kolēģi, jo naudas trūkuma dēļ Vavilova institūts sēklas pa pastu nesūta, tikai nodod no rokas rokā.

No Vavilova institūta nākušos paraugus pavada ļoti skopa informācija – nosaukums un labākajā gadījumā gads, kad sēklas tur nonākušas. Ne vienmēr ar šīm informācijas druskām pietiek, lai saprastu, kāda šķirne iegūta, tāpēc selekcionāriem ir jāveic izpēte.

Tāpēc gēnu bankā jauniegūtās sēklas tiek ievietotas tikai tad, kad selekcionāri ir pārliecinājušies par to atbilstību aprakstiem. Iespējams, beidzot būsim atguvuši Stendes mazās agrās auzas, Pērļu auzas, Dzintara auzas, Vainaga auzas.

Agnese izveidojusi pazudušo šķirņu sarakstu uz A4 formāta lapas, visreālākās iespējas “bēgļus” identificēt ir Vācijā, Čehijā un Pēterburgā. – Mēs ļoti kārojam iegūt Ziemeļvidzemes vietējā bastardāboliņa sēklas, it kā tas vēl Latvijā kaut kur tiekot audzēts. Meklējam arī Ēvalda Krēsliņa selekcionēto dzelteno lupīnu ‘Kurzeme’, – atklāj Agnese.

Seno šķirņu meklējumos ļoti palīdz vietvārdi. Ja ar krievu burtiem rakstīts latviskais nosaukums, tad saites ar Latviju ir acīmredzamas, taču, ja nosaukumi tikuši krieviskoti vai angliskoti, tad jau jāveic detektīva cienīgs darbs, noskaidrojot šķirnes izcelsmi.

– Es sākumā nevarēju saprast, ko tas nozīmē – “Dolguņec 1”, “Dolguņec 2”, “Dolguņec 3”, kamēr paskatījos vārdnīcā, – smej Agnese. Izrādās, krievu valodā tā sauc garšķiedru linus.

Padomju laikos izveidoto šķirņu nosaukumi ne tikai krieviskoti, nereti datubāzēs kā izcelsmes vieta fiksēts vien “izveidota PSRS”.

 

Tikai zinātnes vajadzībām

Lai sēklu no saldētavas varētu sēt, tā ir jāpamodina. Alumīnija folijas maisiņu uzreiz vaļā netaisa, tikai pēc 24 stundām, kad sēklas atkusušas. Pēc tam tās vēl apmēram divas dienas patur istabas temperatūrā, lai sēklas dabiskā ceļā savāc mitrumu no apkārtējās vides un tikai tad sēklas vai nu sēj, vai diedzē.

Taču, ja kāds no mums gribētu papildināt savu kolekciju ar kādām senajām šķirnēm, tiksim apbēdināti. Gēnu banka sēklas izsniedz tikai zinātnes un selekcijas vajadzībām. – Diemžēl mums nav atļauts, – skaidro Agnese Gailīte.

Vismaz pagaidām. Varbūt nākotnē būs citādi. Jo, piemēram, pasaulē ir “uz publiku orientētas” gēnu bankas, kas piedāvā iedzīvotājiem šādu pakalpojumu. – Mums patiktu, ja arī mēs to varētu darīt, – piebilst gēnu bankas darbinieki Dainis Ruņģis un Agnese Gailīte.

Plānots, ka gēnu bankā varētu savākt arī koku sēklas no mežzinātnes institūta “Silava” mežaudzēm. Taču ir viens pamatīgs “bet”… ja lauksaimnieki vēlēsies pavairot kādu vecu šķirni, vajadzēs trīs līdz piecus gadus, kamēr sēklu iegūs pietiekamā daudzumā. Lai atjaunotu mežu, uzglabājamam sēklu daudzumam ir jābūt ievērojami lielākam.

 

 

Veco šķirņu renesanse

Pateicoties ES normatīvajiem aktiem, senās šķirnes šodien zemnieks nemaz tik viegli nevar audzēt. Lai šķirne oficiāli nonāktu apritē, tai ir jāveic atšķirības, viendabīguma un stabilitātes testi, taču senās šķirnes pēc būtības tos nevar izturēt. Jo tajās augi ir līdzīgi, bet ne vienādi. – Taču bioloģiskai daudzveidībai šīs šķirnes ir ļoti svarīgas, jo dabā izdzīvo tikai tas, kas spēj mainīties, – atzīst selekcionāre Sanita Zute. Piemēram, ja mūsdienu šķirnes, kas ir tuvradnieciskas, lielā sausumā aizies bojā, tad senajās populācijās būs atsevišķi augi, kas būs labāk piemērojušies sausumam, bet būs arī tādi, kas uzplauks lielā mitrumā, un līdz ar to vienmēr tiks iegūta raža. Tā šobrīd šīs tuvradniecības dēļ Baltkrievijā aizgājusi bojā balto lupīnu kolekcija, jo izrādās, ka visas šķirnes ir ļoti uzņēmīgas pret postošo fuzarium sēni.

Brisele gatavojas atļaut tautas selekcijas šķirnēm atvieglot prasības un atļaut pavairot kādam reģionam vai izmantošanas veidam raksturīgo šķirni. Piemēram, Latvijā tādi varētu būt ‘Priekuļu rudzi’. Izrādās, mūsdienu hibrīdajiem rudziem, ko šobrīd audzē visi zemnieki, nepiemīt īpašības, ar kurām asociējas Latvijas rupjmaizes garša un aromāts.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+