Uldis Šmits: Berlīnes mūra krišana faktiski neatstāja izredzes VDR pastāvēšanai 0
Atzīmējam trīsdesmito gadskārtu kopš Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā, kas iezīmēja pēc gada notikušo Vācijas atkalapvienošanos un simbolizēja aukstā kara beigas.
Un “līdz ar mūri krita dzelzs priekškars, kas mūsu kontinentu bija sašķēlis četrdesmit gadus”, kā izsakās Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss Eiropas presē publicētā rakstā “Kur jūs bijāt, kad krita Berlīnes mūris?” (latviski lasāms “Ir.lv”), kurā cildināta austrumeiropiešu drosme, nepiemirstot piesaukt brīvības alcēju uzskaitījumā “dziedošos revolucionārus Baltijas valstīs”. Avīzes “Le Monde” teksta versijā pateicība veltīta arī NATO sabiedrotajiem un Fransuā Miterānam.
Patiesībā demokrātisko lielvaru attieksme pret toreizējās Bonnas centieniem bija ārkārtīgi vēsa un visnotaļ atbilstoša franču rakstniekam Fransuā Moriakam piedēvētajai sentencei – viņš noraidījis pārmetumus kaimiņzemes nemīlēšanā ar zobgalīgu frāzi, ka viņš ļoti priecājas, kopš ir pat veselas divas Vācijas.
Tāds stāvoklis vairāk vai mazāk apmierināja teju visus Rietumu vadītājus, izņemot kancleru Helmūtu Kolu, kurš prata izmantot dziestošās PSRS spiedīgo vajadzību pēc naudas un apvārdot Mihailu Gorbačovu
.
Turklāt Berlīnes mūra krišana faktiski neatstāja izredzes VDR pastāvēšanai. Francijas prezidents Miterāns uzlūkoja šo realitāti arī kā iespēju darījumam – atbalsts Kolam apmaiņā pret Eiropas Kopienas politisko un ekonomisko saišu stiprināšanu uz jauna (Māstrihtas) līguma pamata un vienotas valūtas veidā. Tādējādi tagadējā Eiropas Savienība savā ziņā ir Vācijas atkalapvienošanās politiskais blakusprodukts.
Taču simboliskajā 1989. gada 9. novembrī vēl daudz ko nebija iespējams skaidri paredzēt, jo dzelzs priekškars netika pilnībā noārdīts.
Burtiski jau nākamajā dienā Bulgārijas kompartijas centrālkomitejas ģenerālsekretārs Todors Živkovs beidzot atstāja trīsdesmit piecus gadus sildīto amata krēslu, Čehoslovākijā samta revolūcija patrieca komunistus novembra nogalē, savukārt Rumānijā Nikolaje Čaušesku turējās līdz Ziemassvētkiem, kad viņu pielika pie sienas kopā ar valdonīgo dzīvesbiedri Elenu, bet pirms tam dažādām provokācijām un sadursmēm pārsātinātā cīņa par varu bija izdzēsusi – saskaņā ar oficiāli apzinātajiem datiem – 1104 dzīvības.
Mēs labi zinām – Baltijas valstīs tautas kustības neaprobežojās ar to vien, ka cilvēki atbilstoši Heiko Māsa sacītajam “manifestēja dziedādami”.
1991. gada janvārī asinis lija gan Viļņā, gan Rīgas centrā. Bet Eiropa un tolaik jau atkalapvienotā Vācija nebija tās skaļākās Maskavas metožu kritizētājas. VDR izzušanu Rietumu politiķi uzskatīja par vēsturisku neizbēgamību, taču PSRS sabrukumu neviens nevēlējās. Rūpēs par stratēģiskā līdzsvara saglabāšanu.
Arī notikumus pēcpadomju telpā viņi nav spējuši lāgā pareģot. Vai uzdevuši sev vēlamo par esošo. Tāpēc diezgan novēloti nāk Vācijas ārlietu ministra mudinājums kopīgi formulēt Eiropas politiku attiecību veidošanā ar Krieviju un Ķīnu. “Tam ir nepieciešama iedarbīgāka Eiropas diplomātija, galvenokārt tas prasa vairāk elastības no mums visiem.” Par elastības trūkumu nevarētu sūdzēties.
Kanclere Angela Merkele apmeklē Pekinu ik gadus, un Elizejas pils saimnieks Emanuels Makrons seko viņas pēdās, bet tirdzniecībā ar Ķīnu tā arī nav panākts abpusējs izdevīgums, kas ir šo braucienu galvenais un īstenībā vienīgais mērķis. Tāpat saskarsmē ar Krieviju visai nosacītās Eiropas diplomātijas iedarbīgums izpaliek, jo Berlīnes un Parīzes prioritāte ir bīdīt ierasto biznesu, ko uzskatāmi iemieso gāzes vads “Nord Stream-2”.
Turpretī Berlīne pastāvīgi bremzējusi Ukrainas un Gruzijas uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē, kura savulaik nodrošināja Rietumvācijas demokrātijas izdzīvošanu. Un, cik zināms, Māsa vadītais resors nav ieteicis atzīt golodomoru par genocīdu (atzīšanas sakarā Bundestāgam iesniegts pilsoņu parakstīts ierosinājums).
Šāda nostāja diezin vai atbilst “to ļaužu vērtībām un sapņiem, kuri 1989. gadā izgāja ielās”. Kaut arī, protams, pasaulei arvien ir “nepieciešama Eiropas drosme cīņā par brīvību, 1989. gada drosme”. Bet visvairāk tā vajadzīga politiķiem.
