Ekonomika
Īpašums

Kur lai paliek? Uz ielas? 16


Jāņa Asara ielas 12. nama dzīvokļu īrnieces Zinaida Lapsa (no labās) un Marianna Vasiļkova stāsta, ka namīpašnieks ar dažādiem paņēmieniem spiež parakstīt vienošanos par līguma laušanu un izlikt no dzīvokļiem.
Jāņa Asara ielas 12. nama dzīvokļu īrnieces Zinaida Lapsa (no labās) un Marianna Vasiļkova stāsta, ka namīpašnieks ar dažādiem paņēmieniem spiež parakstīt vienošanos par līguma laušanu un izlikt no dzīvokļiem.
Foto – Valdis Semjonovs

Ekonomikas ministrijā gatavotais Dzīvojamo telpu īres likumprojekts, kurā paredzēts pienākums noslēgt jaunus īres līgumus, reģistrējot tos zemesgrāmatā, ierobežos iedzīvotāju tiesības, savukārt namīpašniekiem atbrīvos rokas viņu ātrākai izlikšanai, uzskata denacionalizēto namu īrnieki. Rīdziniece, Jāņa Asara ielas 12. nama dzīvokļa īrniece Zinaida Lapsa stāsta, ka šo likumprojektu, kuru ne valdība, ne Saeima pat vēl nav sākusi apspriest, jau pašlaik izmanto namīpašnieks, lai piespiestu viņu atstāt dzīvokli jau līdz šī gada beigām.

“Latvijas Avīze” 10. oktobrī rakstā “Dzīvokļa īrnieku varēs izlikt vienkāršāk” jau vērsa uzmanību uz to, ka maz ticams, ka visi namsaimnieki labprātīgi piekritīs agrāk noslēgto īres līgumu reģistrēšanai zemesgrāmatā. Īrnieks īres līgumu vienpersoniski reģistrēt nevarēs un līdz ar to izlikšana būs tikai laika jautājums. Jaunā kārtība, ja to apstiprinās valdība un Saeima, vissmagāk skartu denacionalizēto namu īrniekus.

“Ekonomikas ministrijā gatavotais Dzīvojamo telpu īres likumprojekts ir būtībā cinisks un nekrietns plāns, kā atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmu, izliekot viņus no dzīvokļiem vieglāk un ātrāk. Pēc biedrības aplēsēm, denacionalizētajos namos ar beztermiņa īres līgumiem joprojām dzīvo 11 000 – 15 600 īrnieku ģimeņu. Iznāk, ka ar cilvēkiem likumdevējs var nerēķināties, nami ir vērtīgāki nekā cilvēki,” saka Klementijs Rancāns, denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības “Ausma” valdes loceklis.

 

Spiež lauzt līgumu un izvākties

“Kopš šī gada februāra man vai katru dienu zvana Raimonds Zundurs. Uzdodamies par namīpašnieka pilnvarnieku, raksta tālruņa īsziņas, vēstules e-pastā, kaut arī par viņa pilnvarām rīkoties namīpašnieka vārdā vēl šobaltdien man nav īstas skaidrības. Tā dēvētais pilnvarnieks piedāvāja man pārcelties uz dzīvokli blakus esošā koka namā, jo ēku, kurā dzīvoju pašlaik, namīpašnieks nodomājis remontēt. Reizē ar pārcelšanos sākumā piedāvāja 2500 eiro, vēlāk summu palielinot līdz 6000 eiro,” stāsta rīdziniece Zinaida Lapsa. Viņa piebilst, ka jauno līgumu grib noslēgt tikai uz pusgadu, par īri pieprasot piecus eiro par kvadrātmetru, turklāt blakus namā piedāvātais dzīvoklis ir nesalīdzināmi sliktāks par pašlaik īrēto – tajā nav grīdu.

“Par piedāvātajiem 6000 eiro citu dzīvokli nevaru nopirkt. Tā patiesībā nav kompensācija, drīzāk izlikšanas pabalsts. Kompensācija būtu tad, ja iedotu tādu naudas summu, par kuru varētu nopirkt līdzvērtīgu dzīvokli. Skaidri redzams, ka no manis grib atbrīvoties. Mani spiež parakstīt vienošanos par līguma laušanu un izlikt no dzīvokļa,” satraukta Z. Lapsa.

 

Īpašnieks grib tukšus dzīvokļus

Ko grib nama īpašnieks, to atklāti un bez aplinkiem vēsta pilnvarnieks Raimonds Zundurs. Grib tukšus dzīvokļus, lai tos varētu izremontēt un lai vēlāk izīrētu par īres tirgus cenām. Vai arī piedāvā noslēgt jaunus īres līgumus, bet ar pavisam citiem noteikumiem, kas būtībā nozīmē to pašu.

Zinaida Lapsa stāsta, ka šo piedāvājumu nav varējusi pieņemt arī tāpēc, ka nav bijis pārliecības, vai solītais tiks izpildīts. Šie 2500 eiro esot piesolīti arī citiem nama īrniekiem, pieprasot atbrīvot dzīvokļus triju mēnešu laikā. Daži, neredzot citu izeju, pat piekrituši. Bet no solītās summas labprātīgi aizgājušajiem vēlāk samaksāja tikai pusi.

Dzīvokli 35 kvadrātmetru platībā šajā namā Zinaida Lapsa īrē kopš 1991. gada, kad to viņai piešķīra ar Latgales priekšpilsētas izpildkomitejas dzīvokļu komisijas lēmumu, noslēdzot beztermiņa līgumu. 2001. gadā namīpašuma tiesības atguva kāda Austrālijā dzīvojoša tautiete, kas vēlāk atdāvināja namu saviem Rīgā dzīvojošajiem radiniekiem, ar kuriem īrniekiem nekādu strīdu nebija. Dzīvokļi šajā pirms kara celtajā namā ir ar malkas apkuri un kopēju tualeti kāpņu telpā, tāpēc uz īres maksas paaugstinājumu nama agrākie īpašnieki pārlieku neuzstāja.

 

Par īri maksājusi laikus

Kā Zinaida Lapsa stāsta, nekādi strīdi ar agrākajiem īpašniekiem nav varējuši būt, tāpēc ka aizvadītajos gados viņa allaž laikus maksājusi gan par īri, gan par visiem komunālajiem pakalpojumiem, tāpat pastāvīgi remontējusi dzīvokli. Strīdi sākušies šī gada sākumā, kad namu nopirkusi SIA “Asara nami 12”, kas pieder Valmieras uzņēmējam Ivaram Tanomecim.

“Par īri esmu maksājusi arī jaunajam īpašniekam, kurš rēķinus gan nekad neatsūtīja laikus. Tāpēc maksāju pat bez rēķina to pašu summu, ko pēdējos 15 gadus – 36,78 eiro, kopā ar komunālajiem rēķiniem ap 55 eiro mēnesī. Centos neko nenokavēt, ņemot vērā, ka viens no Asara ielas nama pārvaldniekiem ir bijušais tiesu izpildītājs Uldis Zeps, kuru pirms diviem gadiem tieslietu ministre Baiba Broka atstādināja no amata par rupjiem likumu pārkāpumiem. Neraugoties uz tiesas iebildumiem, viņš izsolījis dzīvokli 76 santīmu parāda dēļ,” piebilst kundze.

Marianna Vasiļkova, kas šajā namā dzīvo no 1980. gada, man stāsta, ka pilnvarnieks arī viņai piedāvājis pārvākties uz blakus esošo koka namu, dzīvokli, kur bojātas grīdas un virtuvē nav logu. Bet līgumu grib noslēgt tikai uz gadu, par īri pieprasot piecus eiro kvadrātmetrā.

“Pensijā saņemu 117 eiro mēnesī, pašlaik puse no pensijas aiziet par dzīvokli, parādu man nav. Bet, ja par 35 kvadrātmetriem būs jāmaksā 175 eiro mēnesī, tos nekad nespēšu samaksāt. Agri vai vēlu būšu parādos un mani izliks,” saka M. Vasiļkova.

Abas dzīvokļu īrnieces stāsta, ka pašlaik nezina, ko iesākt turpmāk.

Kad Zinaida Lapsa jautājusi to Rīgas pašvaldības Mājokļu un vides departamenta Īres valdē, kurai sūdzējusies par namīpašnieka nepārprotamo nodomu izlikt no dzīvokļa, viņai atbildējuši, ka patvarība no īpašnieka puses nav pieļaujama. “Par šo atbildi jau man mazs mierinājums, jo labi zināms, kā ar nevēlamiem īrniekiem izrīkojas namīpašnieki citur, tīšām apgrūtinot viņu dzīves ap­stākļus,” spriež Z. Lapsa.

Īres valdes vadītāja Narine Abagjana-Šica saka, ka šogad valdē ar sūdzībām vai pēc padoma vērsušies kopskaitā ap 800 dzīvokļu īrnieku, tostarp denacionalizētajos namos dzīvojošie. Sākoties apkures sezonai, viņu kopskaits ik gadu pieaug līdz 1000 vai pat pārsniedz to.

Ko iesākt, to nezina arī vientuļā pensionāre Marianna Vasiļkova, tāpat citi šī nama īrnieki ar beztermiņa līgumiem. Daži cer izstāvēt rindu uz pašvaldības sociālo dzīvokli, citi apgalvo, ka nekur neies, jo neesot kur iet. Pagājušā gada beigās Marianna Vasiļkova uzņemta pašvaldības īres dzīvokļu rindā. Agrāk neesot iestājusies tāpēc, ka iepriekšējie īpašnieki neprasījuši ne augstāku īres maksu, ne izvākšanos. Kad pienāks rinda, to pašvaldībā viņai neviens nav spējis pateikt.

Savukārt pašvaldības īres dzīvokļu rindā Lapsas kundzi neuzņem, jo ienākumi no pensijas pārsniedz Rīgas pašvaldības noteiktos ienākumu griestus, lai viņu varētu pieskaitīt maznodrošinātām personām, kam tādējādi būtu tiesības prasīt pajumti pašvaldībai. Zinaida Lapsa atzīst, ka nam­īpašnieku varot arī saprast – viņš grib izīrēt dzīvokļus par krietni augstāku cenu un pelnīt.

“Ja savulaik pašvaldība man piešķīra šo īres dzīvokli, tad pēc taisnības tā vietā būtu jāierāda cits. Kur savos 70 mūža gados lai palieku? Vai uz ielas?” viņa jautā.

 

Dzīvokļu rinda īsāka nepaliek

Pašlaik Rīgas pašvaldības īres dzīvokļu rindā reģistrētas 822 ģimenes, kuras dzīvo denacionalizētajos namos. Pavisam reģistrā ir ap 3140 ģimeņu, kurām nepieciešama pašvaldības palīdzība dzīvokļu lietās.

 

Bez īres līgumiem 11 000 – 15 600 ģimenes

Klementijs Rancāns, denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības “Ausma” valdes loceklis:

“Ekonomikas ministrijā gatavotais Dzīvojamo telpu īres likumprojekts ir būtībā cinisks un nekrietns plāns, kā atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmu, izliekot viņus no dzīvokļiem vieglāk un ātrāk. Pēc biedrības aplēsēm, denacionalizētajos namos ar beztermiņa īres līgumiem joprojām dzīvo 11 000 – 15 600 īrnieku ģimeņu. Iznāk, ka ar cilvēkiem likumdevējs var nerēķināties, nami ir vērtīgāki nekā cilvēki.

Rīdzinieces Zinaidas Lapsas stāsts nav vienīgais. Tādu ir tūkstošiem, un pat vēl satraucošāku. Lai piespiestu atstāt dzīvokļus, īrniekiem tiek atslēgts ūdens, pārgriezti elektrības vadi, aizmūrētas kanalizācijas caurules, īrnieka prombūtnes laikā patvaļīgi nomainītas ārdurvju atslēgas.

Šī likumprojekta autoriem der atgādināt, ka šajos dzīvokļos iedzīvotāji neievācās patvaļīgi, īres tiesības viņiem bija piešķīrusi valsts vai vietējā vara. Ja savulaik, pieņemot likumus “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” un “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” tika novērsta viena netaisnība – agrākie īpašnieki vai viņu mantinieki atguva padomju okupācijas varas laikā viņiem atņemtos īpašumus, tad taču to nedrīkstēja labot, pieļaujot otru netaisnību – pamest šo namu iedzīvotājus likteņa varā. Pieņemot šos divus likumus, valdībai uzdeva sagatavot likumu “Par kompensācijām”, kurā paredzētu izmaksāt iedzīvotājiem atlīdzību par zaudētajiem dzīvokļiem. Taču par kompensācijām Ivara Godmaņa valdība aizmirsa un šo likumu nepieņēma.

Tāpat šī likumprojekta autoriem gribu atgādināt, ka 2014. gada 7. jūlijā Satversmes tiesa savā spriedumā atzina par atbilstošu Satversmei pašlaik spēkā esošā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” normu: “Ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā. Bet šīs normas atcelšana jaunajā likumā būs pretrunā ar Satversmi.”

Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt denacionalizēto namu īrnieku problēmu, panākot viņu masveida izlikšanu tiesas ceļā. Pirmā sākās 1997. gadā un turpinājās līdz 2004. gadam, kad pajumti zaudēja iedzīvotāju tūkstoši Rīgā un citās pilsētās. Tikai pateicoties iedzīvotāju sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Latvijas tiesnešiem tika ieteikts taisīt citus spriedumus, pārtraucot masveida izlikšanu, kas arī kopš 2005. gada krasi samazinājusiess.”

LA.lv