Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. janvāris, 2012
Drukāt

Kur laukos dabūt zivi?

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Aplam būtu žēloties, ka upē vai Rīgas tirgū nebūtu zivju. Arī lielpilsētu lielveikalos kādā stūrītī atrodami baseini ar peldošu maltīti. Taču pa reizei kādu zivi gribas arī laukos un mazpilsētā dzīvojošam, bet tirgotavās svaigu zivju nav. Dažviet ir dārgi Norvēģijas laši, ir saldētas zivis ar grūti izlasāmu nosaukumu un ir… konservi. Tas arī viss. 


Ar akvakultūru nodarbojas 241 saimniecība (2010. gada dati). Vēl reģistrēti vairāk nekā 300 mazāka apjoma dīķi, bet nav ziņu, cik zivju ir tajos. Vai katrā lauku pagastā uzrodas pa saimniekam, kurš izrok dīķi, salaiž iekšā karpas, līņus, karūsas, pat samus un foreles. Brauc, pērc nozvejas mēnešos, vari arī makšķerēt.

Bet veikalos zivis nenonāk. Kāpēc?

 

Atbalsts iespaidīgs, 
bet zivju nav

Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) atbalsts akvakultūrai gan ir daudzsološs: plānotais publiskais finansējums 2007. – 2013. gada periodam ir 123,5 miljoni latu. Līdz 1. decembrim bija apstiprināti 1064 projekti ar publisko finansējumu 92,5 miljoni latu. Tajā skaitā prioritātē “Akvakultūra, zveja iekšējos ūdeņos, zivsaimniecības un akvakultūras produktu apstrāde un mārketings” apstiprināti 277 projekti ar kopējo publisko finansējumu 42,2 miljoni latu.

 

Diemžēl atbalsta lielumam atbilstoši nekāpj zivju piedāvājums veikalā un arī tirgos, izņemot – cenas. Ja atgadās brīnums un kādā lauku veikalā atved pārdošanai dzīvas karpas, kilograms maksā tuvu trim latiem. Par līdaku, līņu, vēdzeļu kilogramu jau jāatdod četri un vairāk latu. Toties foreļu nav nekad, kaut gan tā esot viena no Latvijas akvakultūras vērtībām.

 

Lietuviešu dempings 
vai latviešu kūtrums

Lietuvas zivju industrijā dominē karpu audzēšana, kas veido 90% no kopējās produkcijas. Tur ir 19 karpu lielfermas, katra 250 līdz 1200 spoguļvirsmas hekt­ārus liela. Lielākā – “Raseiniu Zuvininkyste”, kas atrodas Raseiņu apgabalā, – zivis piegādā arī Latvijai un Polijai.

Kāpēc zivis nepiegādājat veikaliem, jautāju SIA “Udzēnu dīķi” īpašniekam Didzim Čākuram Naukšēnu novadā. “Nav tik lielu apjomu. Ja arī kāds gribētu sadarboties, visu bremzētu cena. Sarēķinot dīķsaimniecības izdevumus, es nevaru atļauties vairumtirdzniecībai dzīvas karpas pārdot lētāk par pusotru latu kilogramā. Konkurenti no Lietuvas piekrīt par 1,10 vai 1,20 latiem, un tirgotāji loģiski izvēlas šo piedāvājumu. Savukārt mēs pie dīķa nozvejas laikā un paši stāvot uz tirgus Rūjienā prasām divus latus kilogramā, kamēr veikalā karpa, ja ir, maksā teju divas reizes dārgāk. Es, protams, nezinu, kas veido šo lielo starpību, iespējams, zivju uzglabāšanas prasību noteikumi,” skaidro zivju audzētājs.

 

Zivis tiek apkārtējiem 
iedzīvotājiem

Tur, kur dīķis jau ir saimniecības lielražošana, apkārtējie iedzīvotāji var justies laimīgi. Piemēram, Kūku pagasta “Kalvēs” zivju dīķiem ir atvēlēti 80 ha spoguļvirsmas, audzē karpas, līņus, karūsas, līdakas, zandartus, zušus, Daugavas samus un platspīļu vēžus. Saimniecības īpašnieks Gundars Kalve uzsver, ka atmaksājas tikai pilna cikla ražošana: “Mēs zivis audzējam no nārsta līdz gatavai produkcijai, tas ir, arī jau izkūpinātas. Zivis – gan dzīvās, gan kūpinātās – pārdodam uz vietas un vedam apkārtējo novadu veikaliem no septembra vidus līdz janvāra beigām un no aprīļa vidus līdz maija vidum. Daudzi cienītāji šo laiku zina un paši brauc pakaļ.”

 

Zivju pārstrādei “Kalvēs” ir mājražotāja statuss. Dzīvās zivis tiek uzglabātas speciāli ierīkotā ēkā ūdens baseinos, jo sezonā no 1,5 ha platības iegūst ap 2,2 t preču produkcijas, un reizē tā ir garantija, ka saimniecībā izaudzēto var nopirkt arī vēlāk, ne tikai nozvejas īsajā periodā.

 

Zivju mājražotājs ir arī Salas novada z/s “Salas stariņi” īpašnieks Ivars Ārmanis: “Es lielveikaliem foreles un karpas pat nepiedāvāju, tirgoju savos veikalos Salā un Jēkabpilī. Jā, atzīstu, lielveikalos dzīvu zivju nav. Ja ir, no kurienes ieved, nezinu un neinteresējos. Pietiek, ka esmu izlasījis noteikumus, kādi jāievēro, ja grib tirgot dzīvas zivis. Pret cilvēkiem nav tādas attieksmes kā pret zivīm, piedevām tas viss maksā naudu.”

 

Viss tomēr atkarīgs 
no veikalnieka

Latvijas Zivju resursu aģentūra kopā ar Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociāciju, Norvēģijas akvakultūras pētniecības institūtu apvienību NOFIMA, Latvijas Universitāti un citiem partneriem ir realizējusi projektu “Ilgtspējīgas zivju un vēžu resursu iekšējos ūdeņos un videi draudzīgas akvakultūras pārvaldības veicināšana” (PROMIWA). Projekts bija, veikalos dzīvu zivju jo­projām nav. Kādas tirgotavas vadītāja pateica atklāti: “Nebūs arī. Es nevaru savas darbinieces piespiest zivis noslepkavot.”

PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Vineta Grīnberga piekrīt, ka Ministru kabineta prasības dzīvu zivju tirdzniecībai ir ļoti nopietnas: “Starp tām arī šī obligātā nokaušana, kuras ievērošana ir mūsu pārraudzībā un kontrolē. Tādēļ pie zivīm tiešām tiek vien Rīgas un atsevišķu lielo pilsētu iedzīvotāji, ja tur ir “Maxima” lielveikali, jo tādā milzīgā pakalpojumu ķēdē likumi jāpilda, dzīvām zivīm jābūt un jānobeidz arī tās ir.”

Taču tas, vai vispār ir vai nav veikalā zivis, atkarīgs no veikala paša, un Vineta Grīnberga pieļauj, ka daudzviet tiešām nav vēlēšanās izpildīt noteiktās prasības un segt ar tām saistītās izmaksas:

 

“Papildu darbs ir vajadzīgs, lai no tām dzīvajām zivīm, kam noteiktais uzturēšanas termiņš beidzas, tiktu ražota produkcija, un to atkal lauku veikalos nemaz nav iespējams izdarīt. Un, protams, traucējošais faktors varētu būt arī nelielā un neregulārā zvejas produktu aprite.”

 

Dace Rozentāle, “Madara 89” tirdzniecības un mārketinga vadītāja, atzīst, ka ir uzrunājusi un lūgusi daudzu dīķu īpašniekiem piegādāt “Top” veikaliem dzīvas zivis: “Diemžēl atsaucības nav un baseini tirdzniecības zālēs stāv tukši. Pieļauju, ka runa šoreiz nav pat par cenu, jo esam gatavi maksāt tā, lai dīķa saimniekam būtu izdevīgi ar mums sadarboties. Varu vienīgi secināt, ka tā zivju raža viņiem nemaz nav tik liela un tādēļ laikam pārsvarā visi nodarbojas ar makšķerēšanas komercpakalpojumiem savos īpašumos. Tad arī problēmu mazāk – nevajag taisīt nozveju, nevajag transportu, ar ko zivis atvest uz veikalu, un varbūt var apiet ar līkumu pat nodokļu lietas.”

Ivars Ārmanis ir pārliecinājies, ka dīķsaimniecības bizness vēl nav attīrījies arī no ātras peļņas tīkotājiem: “Tikai viens piemērs: es nopērku foreļu mazuļus Polijā. Man tos pieved klāt par 3,50 latiem kilogramā. Latvijā pārsimt kilometru attālumā man prasa par latu vairāk un pašam jābrauc pakaļ. Tādēļ es pieļauju, ka visi tie jaunie, saklausījušies mudinājumus rakt dīķus, audzēt zivis un tikai skaitīt izdevīgos ieņēmumus, ir attapušies pie sasistas siles un viņiem tajos dīķos nekas daudz vairāk par ūdeni nav.”

 

… un kooperācijas
Zivis2_VS_9

To, ka aprite ir neregulāra, atzīst arī zivsaimnieki. Lielākajai daļai nav pat zivju minimālu uzglabāšanas iespēju – kā no dīķa ūdens noplūdināts, tā uz tirgu prom. Uzbūvēt zivju māju ar uzglabāšanas baseiniem – pārāk dārgs prieks, jo apjomi mazi. Tādēļ arī ziemā dzīvu zivju nav ne pašiem, ne pircējiem. Rīgā Centrāltirgus zivju paviljonā gan ir – acīmredzot Lietuvā siltāks klimats…

Arī dažādās ar zivkopības jautājumiem saistītās sanāksmēs tiek uzsvērts, ka izaudzētā nokļuvi līdz tirgum apgrūtina mazie, katrā atsevišķā akvakultūras uzņēmumā saražotie apjomi. Latvijā pagaidām neesot attīstījusies iegūto zivju tālāka rūpnieciskā apstrāde, neesot izveidota produkcijas tirdzniecības sistēma.

Bet varbūt jādomā par kooperāciju? Didzis Čākurs neoficiālā sarunā saklausījis: “Ja grib piegādāt dzīvas zivis veikalam, tad dīķa saimniekam jāuzstāda atbilstošā iekārta un jānodrošina tās uzturēšana. Vienam tas nav pa spēkam. Vairākiem? Jādomā, jo jebkurā gadījumā veikals zivkopim ir diezgan izdevīgs virziens.”

 

Uzziņa

* 1880. gadā Latvijā izveidota pirmā pilnsistēmas karpu dīķ­saimniecība.

* 1885. gadā ierīkots pirmais specializētais lašu kāpuru inkubators.

* No 1930. līdz 1940. gadam darbojās aptuveni 990 nelielas privātās dīķsaimniecības un četras valstij piederošas zivju mazuļu audzētavas zivju resursu papildināšanai publiskajos ūdeņos.

* No 1980. līdz 1990. gadam darbojās aptuveni 50 lielas sociālistiskās (valsts un kolhozu) akvakultūras saimniecības un zivju mazuļu audzētavas, kas kultivēja karpveidīgās zivis zemes dīķos, bet varavīksnes foreles – linuma sprostos un plastikāta baseinos.

* No 1991. līdz 1993. gadam sociālistiskā zivju saimniecība piedzīvoja “prihvatizāciju” un sabrukumu.

* No 2000. gada sākās privāto akvakultūras uzņēmumu masveida veidošanās un Zivju resursu atražošanas valsts programmas attīstība publisko ūdeņu zivju resursu papildināšanai.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+