Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. oktobris, 2013
Drukāt

Kur mājvieta mana…

Romāns

17. turpinājums. 


Debesis klāja smags vienmuļš pelēkums. Arī domas drūmas. Pirms pāris dienām saņemtajā vēstulē no māsas bija rakstīts, ka māte tagad dzīvojot pie Alises. Māja nodegusi. Kamēr māte aizgājusi uz veikalu, Betiņa laikam mēģinājusi kurt uguni. Māte no viņas sērkociņus slēpusi. Bet, kā redzams, ne tik rūpīgi. Kad kaimiņi ieraudzījuši, ka māja deg, dzēst jau bijis par vēlu. Atbraukušie ugunsdzēsēji Betiņu atraduši apdegušu pie plīts. Māte ļoti pārdzīvojusi un palikusi īpatna. Daudz nerunājot. Tikai rušinoties dārzā vai tīrot virtuvi. Kad esot ieminējušies par Arni, māte jocīgi skatījusies, it kā nesaprotot, par ko ir runa. Varbūt Arnis atbrauktu kādu nedēļu paciemoties?


Aizslīdēja skaists, liels kuģis ar Amerikas karogu. Štatos Arnis vēl nebija bijis. Bet vai viņš vēlējās tur būt? Diezin vai. Juta, ka ir jau noguris no pēdējo gadu pārbraucieniem un klejošanas. Gribējās būt konkrētā vietā, strādāt interesantu, pastāvīgu darbu. Gribēja sava mājvietu. Varbūt arī ģimeni. Vai Latvijā tas būtu? Kaut kādu darbu sameklētu. Bet vai tādēļ, lai veiktu pasūtījuma analīžu darbus un saņemtu ne sevišķi lielu algu, bija vērts apgūt to visu, ko viņš pašreiz prata? Diezin vai. Pat par ne sevišķi bagātīgām zinātniskā darba iespējām, kādas viņam ir Šneidera laboratorijā, Rīgā varētu tikai sapņot. Bet domas par iesākto pētniecības darbu urdītu! Un no tām miera nebūtu. Un kur viņš dzīvotu? 


Nevarēja noliegt, ka Hanna viņa sirdī bija sākusi aizņemt arvien lielāku vietu. Lielā mērā pat aizēnojusi pagātnes notikumus. Un, lai gan viņi par savām jūtām nerunāja – varbūt māņticīgi –, abi juta, ka tas nav tikai darbs un gulta, kas saista. Vai Māra to spētu kompensēt? Diezin vai. Māra bija ļoti labs draugs, ar viņu saistīja smeldzīgas atmiņas. Vai ilgai dzīvei ar to pietiktu?


Bija jau satumsis. Sāka līņāt. Arnis iedarbināja mašīnu un lēnām atgriezās pilsētā. Īsti nesaprazdams, kāpēc, iegriezās klīnikā. Vienā logā spīdēja gaisma. Šneidera kabinets. Apstādinājis mašīnu, Arnis ilgi skatījās, kā sirmā galva nolīkusi pār mikros-kopu. Gara acīm viņš redzēja arī sevi pēc gadiem četrdesmit, tāpat pārlīkušu pār mikroskopu vai kādu citu aparātu, mokoši meklējot atbildi uz kādu dabai uzdotu jautājumu. Arnis lēnām apbrauca apkārt laboratorijai, izgrieza auto uz ielas un caur stipro lietu aizbrauca parasto ceļu.


Viņš bija pieņēmis lēmumu. Kā šķita, vienīgo pareizo pašreizējā situācijā.


IV


Nākamās dienas rītā pirms rīta kafijas Arnis iegāja Hannas darba istabā. 


“Arni! Man operāciju nolika pēc nedēļas. Bet par tevi vēl arvien nav nekādas atbildes.” Pēdējo Hanna pateica ar skaidri izteiktu žēlumu balsī. Arnis, cik vien maigi varēdams, saņēma Hannas sastrādātās, sterilizējot vietām apdegušās rokas un pielika sev pie lūpām.


“Mīļā meitene! Lai gan nedz vieta, nedz apstākļi nepavisam neatbilst tam, ko es tev vēlos lūgt, tomēr es to darīšu. Es tevi lūdzu būt mana mūža dzīves draudzenei.”


Hanna viņam piekļāvās. Un nočukstēja: “Bet varbūt, ka šeit arī bija tā īstākā vieta? Arni! Mums nebūs viegli. Pārdzīvotais mani vēl nav pilnīgi atstājis. Lai gan tu to esi stipri attālinājis ar savu mieru. Es centīšos būt tev laba sieva un laba māte taviem bērniem.”


“Mūsu bērniem!”


Tanī brīdī atsprāga laboratorijas durvis un istabā burtiski ieskrēja Šnei-ders. Ieraudzījis Arni ar Hannu apkampušos, viņš, manāmi samulsis, apstājās istabas vidū un sāka murmināt atvainošanās vārdus. Bet tad vecā vīra acīs iemirdzējās prieks un varbūt arī kāda mitruma lāse: “Mīļie draugi! Arnis ir apstiprināts štata vietā ar visām no tā izrietošajām sekām. Man tikko zvanīja no klīnikas personāla daļas.”


Tad brīdi padomāja un piebilda: “Bet vai man nebūs jūs jāapsveic arī citā sakarā?”


Hannas un Arņa kāzas nosvinēja Krišonkuļa mājā. Varētu teikt – ģimenes lokā. Kad Arnis ar Hannu vecajā opelītī kopā ar Šneideru un Hannas mātes jaunāko māsu, kuri bija laulību liecinieki, pārbrauca no mērijas, ienākot apakšstāva viesistabā, viņi pārsteigti apstājās durvīs. Pusdienu galds bija klāts ar sevišķu izsmalcinātību. Ēdieni sagatavoti ar izcilu rūpību un izdomu. Gan Krišonkulis, gan Hannas māte jeb, kā Arnis viņu godāja, – Auberkundze, bija centušies viens otru pārspēt kulinārijas mākslā. Godības kulminācija pie loga uz mazā galdiņa krāšņojās torte, rotāta gan ar krēma rožu ziediem, gan ar šokolādes plāksnīšu lapiņām.


Šneiders, omulīgi smaidīdams, sēdēja goda vietā pretim jaunlaulātajiem. Ēda, stenēja un vaidēja, un žēlojās, ka viņam esot tikai viens vēders. Un nepārtraukti slavināja gan Arni, gan Hannu, dēvējot viņus par sava mūža darba pēctečiem.


Sestā nodaļa


I


Nākamā gada sākumā bija skaidrs, ka Kārklu ģimenē būs pieaugums. Februārī Hanna vairs uz laboratoriju negāja. Lai neatrautos no darba dzīves, lasīja Arņa atnesto jaunāko literatūru un, ja vajadzēja, palīdzēja rakstu darbos, jo Arņa vācu valoda tomēr vēl bija tālu no zinātniskajos rakstos nepieciešamās precizitātes un pilnības.


Un vienu vakaru piezvanīja māsa: “Brālīt! Mamma aizmiga mūža miegā. Bēres 25. februārī.”


Tas bija smags trieciens. Arnis bija domājis, ka šovasar, varbūt vairāk uz rudens pusi, kad mazais būs apvēlies, trijatā varētu māti apciemot. Jau pagājušo vasaru, drīz pēc kāzām, viņš bija gribējis vest Hannu atrādīt radiem. Bet… Universitāte izdalīja klīnikai naudu laboratorijas paplašināšanai. Cēla jaunu speciālu korpusu, un Šneidera laboratorijai tur bija paredzētas daudz plašākas telpas; kā arī ierēķināts pilnībā atjaunot laboratorijas iekārtas. Tagad varēja piepildīties Arņa sapnis par jaunas konstrukcijas mikroskopu iegādi. Arī pārējā iekārta bija jāpasūta atbilstoši jaunākajiem sasniegumiem. Īsi sakot, Arnis visu vasaru un rudeni bija ieracies firmu prospektos. Vairākas reizes kopā ar Šneideru pētīja un iepazinās ar citām Vācijas laboratorijām. Šneiders nozares vadošos speciālistus iepazīstināja ar Arni kā savu pēcteci. Braucieni bija ļoti vērtīgi, jo tagad Arnis bija pazīstams ar gandrīz visiem Vācijas plaušu slimību pētniecības korifejiem. Konferencēs viņam vairs nebūs pašam jāstādās priekšā. Sak, es esmu tas un tas, no tās un tās laboratorijas. Neapšaubāmi liela nozīme autoritātes augšanā bija arī apstāklim, ka tagad visi zināja – pie Šneidera un Kārkla Hamburgā veidojas nopietns pētniecības centrs. Lūk, tāda bija cena tam, ka Arnis māti vairs šinī saulē dzīvu neredzēs.


Kā viņš nožēloja tos brīžus, kurus būtu varējis būt pie mātes, un, ja ne parunāt, tad tāpat kopā paklusēt. Šie brīži nu bija upurēti, gan personīgās dzīves peripetijās maldoties, gan veiodojot savu karjeru. Vai maksa nebija pārāk smaga? Hanna mierināja Arni, kā mācēja, tomēr prātā visu laiku palika skumjā doma – par vēlu!


II


No Hamburgas uz Rīgu lidmašīnas lidoja katru dienu, un nokļūt uz bērēm laikā nebija problēma. Māti apglabāja lauku kapsētā, kur bija tēvs un Betiņa. Pavadītāju nedaudz. Māsa ar vīru un abiem bērniem. Kāds desmits tuvākie kaimiņi. Un Arnis. No Tukuma atvestais pajaunais mācītājs runāja tās pašas vecās dzirdētās lietas. Ir par to, ka tu atgriezies tur, no kurienes esi nācis. Ir par vietas taisīšanu. Bija vēlēšanās dzirdēt kādu siltu, cilvēcīgu vārdu. Nevajag mierināt ar rakstu vārdiem! Pasaki kādu vārdu no sevis! Mēs ļoti labi zinām, ka nekas nav mūžīgs. Un tomēr – mēģini atrast kādu vārdu, kas šo skumju brīdi padara ne tik smagu. Bet nē! Tam laikam seminārā nesagatavo. Un to seminārs nevar izdarīt! Īsto vārdu zināšanai ir jābūt cilvēkā pašā. Vai arī tie jāiegūst ar lielu dzīves pieredzi. Un patiesu līdzcietību, patiesu ticību. Arnis nevarēja un nevarēja tikt vaļā no ķecerīgas domas: priesteri, cik lielā mērā tu pats tici tam, ko runā? Vai tavs talārs nav tikai amata rīks iztikas pelnīšanai?


Kad pirms laišanas kapā noņēma šķirsta vāku, Arnis māti nepazina. Sejas vaibsti bija izmainījušies. Tur nu viņa gulēja. Mierīga, rociņas salikusi, kā atpūzdamās pēc garas darba dienas. Arnis neraudāja. Asaras jau bija iztecējušas naktī pēc māsas zvana. Bet kamols kaklā žņaudza. Bēru mielastu nerīkoja. Turpat, netālu no kapličas, uz mašīnas vāka māsa izlika siltus pīrādziņus, iztītus no segas. Māsasvīrs bija sarūpējis glāzītes un labu brendiju. Tikai tagad Arnis sajuta, ka ir auksta ziemas diena. Brendijs un pīrādziņi nedaudz sasildīja.


“Tev, brālīt, laikam auksti. Apavi pašvaki. Latvijas ziemai neder. Varbūt sēdies mašīnā?”


“Paldies, māsiņ! Nav tik traki. Nupat sasilu.”


Pie viņiem pienāca pavecs vīrs. Sejas vaibsti šķita redzēti, bet vecīša vārdu un to, kādā sakarībā viņi būtu satikušies, Arnis neatcerējās.


“Arni, puis! Vai es tik tiešām tā esmu izmainījies, ka mani, savu skolotāju, neatpazīsti?”


Svelošs kauns pārņēma Arņa prātu. Tas taču bija skolotājs Cauna! Mācīja viņam pirmajās klasēs rēķināšanu. Pēc piektās klases gan bija atnākusi cita skolotāja. Runāja, ka Cauna esot ideoloģiski nepiemērots skolotāja darbam. Jo Ziemassvētkos bijis baznīcā.


“Piedodiet, skolotāj! Bet tik tiešām uzreiz jūs nepazinu.”


“Tas nekas! Jūra laika aizplūdusi no brīža, kad es jums mācīju reizrēķinu. Un dzīvoju no jūsmājām patālu. Dzirdēju, ka tu tagad tikai ārzemēs vien. Vai Latvijā neatradi piemērotu nodarbošanos?”


Turpinājums otrdienas numurā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+