Foto – LETA

Kur malku cērt, tur skaidas lec? 0

Esot Latvijas Universitātes rektora amatā, esmu bieži un kategoriski iestājies par nepieciešamību paaugstināt augstākās izglītības kvalitāti Latvijas augstskolās, celt tās konkurētspēju Eiropā. To darot, esmu izpelnījies gan atzinību, gan arī neizpratni no kolēģu puses.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Tādēļ daudzreiz esmu teicis, ka izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa centienus pilnveidot Latvijas augstākās izglītības sistēmu uztveru ar piesardzīgu entuziasmu. Ar entuziasmu tādēļ, ka beidzot mums ir ministrs, kam ir politiska drosme šīs reformas iesākt, bet piesardzīgi, jo aiz pozitīvā uzstādījuma gribas redzēt arī profesionālu izpildījumu.

Viena no tādām lietām ir Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotais studiju programmu alternatīvais izvērtējums. Jāteic, man nācās piedzīvot lielu vilšanos. Mēģināšu savu viedokli precizēt un skaidrot.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sākšu ar nedaudz plašāku jautājumu. Kāpēc Latvijas augstākās izglītības sistēmai šis izvērtējums vispār ir vajadzīgs? Manuprāt, galvenais tā mērķis ir uzlabot studiju kvalitāti, koncentrējot resursus tajās vietās, kur šī kvalitāte ir iespējama. Tas pavisam noteikti ir daudz plašāks, nekā pēc noteikta algoritma mehāniski samazināt no valsts budžeta finansēto programmu skaitu. Rīkojoties mehāniski, vienīgi iegūsim vēl lielāku studiju programmu sadrumstalotību. Piemēram. Skolotāji tiek gatavoti daudzās Latvijas augstskolās. Izvērtējot visas šīs programmas, veidojas situācija, ka ideāla nav neviena augstskola un katrā no tām ir kādas labas programmas un kādas ne tik labas.

Ja mehāniski pārstāsim finansēt ne tik labās, tad katrā augstskolā paliks mazāks skaits skolotāju programmu, bet tos tomēr turpinās gatavot visās šajās augstskolās, tikai šaurākā studiju programmu klāstā. Mijiedarbība starp dažādajām skolotāju programmām mazināsies, un kvalitāte nevis paaugstināsies, bet cietīs.

Ko vajadzētu darīt. Pēc kvalitātes izvērtējuma rezultātiem vajadzētu koncentrēt skolotāju gatavošanu mazākā skaitā augstskolu, nekā tas ir tagad, identificējot augstskolas, kurās ir lielākais labo programmu skaits un ir potenciāls šāda veida programmas realizēt. Šajās “stiprajās” augstskolās jākoncentrē skolotāju sagatavošana. Ar studiju programmu pārcelšanu, no ministrijas viedokļa, es saprotu finansējuma pārcelšanu, jo cita instrumenta šā procesa realizēšanai ministrijas rīcībā nav. Protams, tas ir ievērojami sarežģītāk nekā vienkārši pārtraukt finansēt dažas sliktākās studiju programmas. Bet tas ir vienīgais ceļš, lai studiju kvalitāte kopumā būtiski augtu. Šobrīd ministrs izvēlējies vienkāršāko ceļu, kas rada ilūziju par kvalitātes uzlabošanu.

Par pašu skaitlisko izvērtēšanu. Izskatās, ka ir iznākusi tāda kā numeroloģija. Ilustrēšu tikai dažus piemērus.

Vēlreiz tās pašas skolotāju sagatavošanas programmas. Ir zināms, ka šajā grupā Augstākās izglītības padomes organizētajā programmu izvērtējumā pieaicinātie ārzemju eksperti skaitlisko novērtējumu katrā vērtēšanas kritērijā sniegt atteicās. Eksperti programmas sadalīja trīs grupās – ilgtspējīgās, pilnveidojamās un neilgtspējīgās. Tomēr pēc ārzemju ekspertu aizbraukšanas, lai izvērtēšana neizskatītos nepabeigta, vietējie eksperti šos punktus vērtējumu tabulās tomēr salika.

Reklāma
Reklāma

Vēl vairāk, bieži starptautisko un vietējo ekspertu programmu sadalījums grupās nonāca pretrunās. Tagad Izglītības un zinātnes ministrija šos punktus, kas, maigi izsakoties, ir radušies neatbilstoši projekta realizācijas procedūrai, izmanto par pamatu vērtējumam, kas novedīs pie daudzu programmu slēgšanas.

Vēl vairāk – ārzemju eksperti šajā vērtēšanā parakstījās par sadalījumu pa grupām, bet nevērtēja konkrētos indikatorus punktos. Tagad pārvērtēšanas rezultātā, balstoties uz neatbilstošiem skaitliskiem vērtējumiem, mainījies programmu sadalījums pa grupām. Dažas ir izrādījušās kvalitatīvākas nekā ārzemju ekspertu skatījumā, dažas, tieši otrādi, ir noslīdējušas zemāk. Šādu neatbilstību uzskaitījumu varētu turpināt.

Galvenais secinājums – izejas dati nav korekti. Ļoti negribētos, ka studiju programmās, kurās šobrīd studē labi un ieinteresēti studenti, nozarēs, kas mūsu valstij ir ļoti nepieciešamas, tiktu realizēta pieeja “kur malku cērt, tur skaidas lec”.

Augstu vērtēju to, ka R. Ķīlim nav trūcis politiskās un cilvēciskās drosmes sākt radikālus pārmaiņu procesus. Tāpēc ceru, ka viņam pietiks drosmes atzīt (kas ir nesalīdzināmi grūtāk), ka šis mēģinājums pārvērtēt programmas nav bijis veiksmīgs, un sākt procesu vēlreiz, šoreiz pārdomātāk un kvalitatīvāk, roku rokā sadarbojoties ar nacionālajiem un starptautiskajiem ekspertiem.