Publicitātes foto

Kur meklējama nacionālā identitāte arhitektūrā
? Diskusija 0

“… 1914. gadā varēja runāt par “ķīniešu” arhitektūru, “šveiciešu” arhitektūru vai “indiešu” arhitektūru, bet simts gadu vēlāk karu, dažādu politisko režīmu, atšķirīga attīstības tempa, nacionālo un starptautisko arhitektūras tendenču, talantīgu arhitektu, personisko kontaktu un tehnoloģiju attīstības ietekmē arhitektūra, kas reiz bija specifiska un lokāla, ir kļuvusi vienveidīga un globāla.

Reklāma
Reklāma

 

RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Šķiet, ka nacionālā identitāte ir pazudusi un ziedota mūsdienīguma vārdā.” Tā saka arhitektūras autoritāte, holandiešu arhitekts Rems Kolhāss, kura personības raksturošanai pietiek kaut vai ar diviem viņa biroja izstrādātiem projektiem – publisko bibliotēku Sietlā un televīzijas centra galveno ēku Pekinā.

Tieši viņš izvēlēts par kuratoru 2014. gada Venēcijas biennālei “Pamati”, kas pēc vairākām laikmetīgā apjūsmošanai veltītām biennālēm pievērsīsies vēsturei jeb visiem arhitektūras pamatelementiem, kādi jebkad un jebkur izmantoti arhitektūrā – durvīm, grīdām, griestiem, un arhitektūras attīstības tendencēm dažādās valstīs pēdējo simts gadu laikā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ideālā variantā Kolhāss vēlētos, lai pārstāvētās valstis izraudzītos biennālei vienotu tēmu “Mūsdienīguma absorbēšana. 1914 – 2014” un lai katra parādītu sev raksturīgo nacionālo īpatnību nonivelēšanās procesu, kas notiek, pārņemot vienotu izteiksmes un formu valodu.

Tajā pašā laikā arhitektūras autoritāte nebaidās nonākt ar sevi šķietamā pretrunā, sakot – izstāstot pēdējo simts gadu vēsturi, nacionālo paviljonu ekspozīcijas radīs vispārēju priekšstatu par arhitektūras attīstību vienotā mūsdienu estētikā, vienlaikus atklājot, ka globalizācijas apstākļos pastāv un spēj izdzīvot nacionālās iezīmes un mentalitātes, jo tās turpina zelt un attīstīties par spīti tam, ka pastiprinās starptautiskā sadarbība un apmaiņa.

Vairāk jautājumu un radošu meklējumu nekā atbilžu. Tādā ievirzē noritēja arī diskusija “Nacionālā identitāte un modernizācija – globalizācija arhitektūrā” Latvijas Arhitektu savienībā, kurā portāla “a4d” redaktors Artis Zvirgzdiņš, Rīgas domes stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs Guntars Ruskuls, arhitekti Visvaldis Sarma un Ausma Skujiņa, kā arī filozofe Dace K. Bormane dalījās pārdomās par mūsu nacionālo arhitektūru, Rīgas identitāti un to, vai modernizāciju var saukt arī par kolonizāciju.

A. Zvirgzdiņš: – Kas ir Latvijas arhitektūras identitāte? Lūk, trīs mūsdienu arhitektūras piemēri, ko nereti mēdz uzlūkot kā latviskā, vietējā meklējumus. Topošā Nacionālā bibliotēka – tāda kā valstiskā superbūve, ko esam ieraduši cieši saistīt ar nacionālo identitāti. Un vēl divi diezgan stereotipiski, bet atšķirīgi mūsdienu arhitektūras piemēri laukos –
 Jaunklidža saieta nams un tā sauktie astoņi melnie. Savdabīgi, ka par tādu kā reģionālās identitātes zīmi tiek uztvertas ēka ar slīpajiem jumtiem bez dzegām, kaut patiesībā tā arī ir tāda globalizēta mūsdienu arhitektūras klišeja, ko pirmoreiz pasaulei parādīja šveiciešu arhitekti “Herzog & de Meuron” pirms sešpadsmit gadiem kādai mājai Francijā, tātad pavisam citā reģionā un klimatā.

A. Skujiņa: – Slīpie jumti nebūt nav klišeja un arhitekta untums. To diktē mūsu klimatiskie apstākļi. 


A. Zvirgzdiņš: – Identitāte, manuprāt, ietver divus aspektus: viens ir tas, uz ko tiecamies, kādi gribētu būt, kādu priekšstatu paši par sevi konstruējam, kādu arhitektūru sev apkārt gribētu redzēt. Bet otrs, varbūt pat vairāk noteicošs, ir tas, kas un kādi mēs esam īstenībā, kāda ir mūsu telpiskā vide, dzīves telpa. Latvijas arhitektūras identitāte ir jebkas, kas būvēts Latvijā, gan “labais”, gan “sliktais”.

Identitāti nav vērts meklēt kādās nacionālās formās un klišejās. Tā man šķiet mazliet bezjēdzīga lūkošanās savā nabā. Arhitektūrai vienkārši ir pēc iespējas labāk jāatbilst saviem uzdevumiem, jārespektē vieta, tostarp ģeogrāfiskie, klimatiskie apstākļi, jāiekļaujas laika kontekstā un jārada vērtīgs pienesums sabiedrībai.

Reklāma
Reklāma

Interesants piemērs man šķiet “Zeimuļš” – nesen atklātais bērnu un jauniešu centrs Rēzeknē, kas jau kļuvis par Rēzeknes zīmi, veidojot ne vien šīs pilsētas, bet arī visas Latgales identitāti. Līdzīgi Saldus identitāti noteikti būtiski ietekmēs jaunā mūzikas un mākslas skolas ēka.

Taču joma, kurā Latvijas arhitekti acīmredzami ir visstiprākie, ieguvuši vērā ņemamu pieredzi un attīstījuši augstu meistarību, ir nevis jaunbūves, bet tas, kas saistīts ar mantojumu, – tie ir dažādi restaurācijas, atjaunošanas un pārbūvju projekti. Interesantākie ir darbi, kuros vecais sastopas ar jauno, kur mantojuma šarms un jaunās arhitektūras inovācijas veido harmoniskas attiecības. Tā ir mūsdienu Latvijas arhitektūras spēcīgākā, stiprākā joma. Spilgts piemērs minētajam ir Berga bazārs, tāpat Ģipša fabrikas pārbūve, Kalnciema iela, Šmēlinga nams, Alberta viesnīca. Arī Ventspils pils atjaunošana ieturēta šajās labākajās tradīcijās.

Varam arī mazliet ironiski palūkoties uz dažām Rīgas pašreferencēm, to, kādi saukļi izmantoti pilsētas apzīmēšanai un tūristu vilināšanai. Līdzās zināmajiem Rīgas kā Latvijas ūdensgalvas vai “mazās Parīzes” apzīmējumiem ir arī centieni Rīgu dēvēt par dārzu pilsētu, kaut šodienas tūristam Vecrīga noteikti liktos tieši alusdārzu pilsēta.

Vai arī populārais sauklis par jūgendstila metropoli, visbiežāk to ilustrējot tieši ar Alberta ielu, par kuru var teikt arī, ka arhitektūras tajā ir vien kādi divdesmit vai piecdesmit centimetru, jo aiz greznās fasādes slēpjas triviāli 19. gadsimta īres nami ar drūmiem iekšpagalmiem.

Līdzīgi jau ir arī ar pārējo Rīgas jūgendstilu, turklāt patiesībā divas trešdaļas pilsētas iedzīvotāju dzīvo mikrorajonos.

A. Skujiņa: – Bet ko jūs varētu nosaukt par nacionālai arhitektūrai piekritīgu laukos?

A. Zvirgzdiņš: – Lai kā mums patiktu vai nepatiktu 70. un 80. gados celtie ciematu un kolhozu centri, taču tajos patiesi jūtama modernisma arhitektūras skaidrība, kaut arī, jā, savā ziņā apstākļu iezīmēta, ierobežojošo normatīvu uzspiesta.

A. Skujiņa: – Arhitektūras autoritāte Entonijs Smits grāmatā par identitāti ir sacījis, ka tā ir arī politiskās kopības izjūta. Tā saistās ar noteiktu sabiedrisko telpu, kurā cilvēki sevi atpazīst un jūtas tai piederīgi. Manuprāt, viens no spilgtākajiem piemēriem ir Kārļa Skalbes muzejs “Saulrieti”, kura arhitektūra ir nevis mākslīgi radīta, bet cauri laikiem izaugusi. Starp citu, arhitekti tiek aicināti 18. maijā pielikt roku “Saulrietu” ainavas veidošanā, stādot jaunus kokus.

G. Ruskuls: – Es identitātes jēdzienu tulkoju vienkārši – tā ir īpatnība, kas konkrēto vietu atšķir no citām. Iepriekšējos attīstības gados Rīgas ainava mainījusies, vietumis kļūstot pat haotiska. Tāpēc identitātes meklējumi ļoti svarīgi, lai cilvēkos radītu piederības sajūtu un viņi vēlētos identificēties ar savu pilsētu. Mēs esam ziemeļu zeme un arī arhitektūrā parādās mūsu vēsture, tradīcijas, domāšana. Saistībā ar pilsētas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādi ir radīta Rīgas ainavu un kultūrvēsturisko teritoriju stratēģiskā karte, kurā ietilpst pilsētas vēsturiskā daļa, centrs ar 19. gadsimta plānojuma arhitektūru, jūgendstila arhitektūra, koka arhitektūra. Ir izstrādātas aizsardzības zonas, kuru galvenais uzdevums ir saglabāt pilsētas panorāmu, skatpunktus, lai nerastos krasa pāreja no vēsturiskās pilsētas uz dažādas attīstības teritorijām. Turpinot Arta Zvirgzdiņa teikto par vēsturisko mantojumu 19. gadsimtā, kādreiz pilsētas nomalē tika būvētas rūpnīcas, kas tagad, pilsētai augot, atrodas faktiski centrālajā daļā. Ir ļoti svarīgi saglabāt vēsturisko industriālo teritoriju ainavas, pat ja ražošana tur vairs nav iespējama.

Rīgas identitātes pamatā ir divas galvenās asis: dabas veidotā Daugava un cilvēku veidotais Brīvības lielceļš, kas sākas no Rīgas robežas un ved līdz pat Akmens tiltam. Daugava un Brīvības lielceļš krustojas Daugavas vidū, simboliski iezīmējot pilsētas centru. Pārvietošanas gaitā ainava mainās telpiski, un šo maiņu cilvēks izmanto, lai orientētos tajā. Pārvietojoties pa Brīvības lielceļu no pilsētas robežas līdz tā saskarei ar Daugavu, cilvēks uztver un izjūt pilsētas vēsturisko evolūciju un ainavu telpu nomaiņu. Tāpēc svarīgi saglabāt katra Brīvības lielceļa posma – gatves, ielas un bulvāra – unikālo pilsētbūvniecisko situāciju un uzlabot publiskās ārtelpas kvalitāti. Savukārt Daugavai jākļūst par identitātes ikonu, jo pilsētas samērā plakanajā reljefā citas tik spilgtas dominantes Rīgai nav.

Tāpēc ir piedāvājums Daugavas lomu attīstīt trīs telpās – pieostas Daugavas ainava, vēsturiskā centra Daugavas ainava un rekreatīvā Daugavas ainava, kas ir pilsētas dienvidu malā.

A. Skujiņa: – Jā, Daugavas ietekme uz Rīgas centra izveidi bijusi ļoti būtiska pilsētas būvniekiem kā pirms mums, tā arī nākotnē.

Tagad, kad Daugavas kreisā krasta siluetā līdzās 
bankas vertikālei iezīmējas topošās bibliotēkas kalns, pilsētas kompozīcijas redzējums mainās. Domāju, ka tagad simboliskā Brīvības ceļa zīmēšana jāturpina pāri Akmens tiltam pa Uzvaras bulvāri arī upes kreisajā krastā.

Līdz ar to vēl nozīmīgāks kļūst piemineklis šī bulvāra galā. Tas jāpārveido tā, kā bija paredzēts tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā projektā, un viņa radītajam Mātes tēlam jāatdod atņemtais bērns.

D. K. Bormane: – Daugava Rīgā dod dabisku telpiski un vēsturiski orientētu perspektīvu domāšanai par šo pilsētvidi, veidu, kā skatīties uz lietām – iekļaujot dabas ainavas un pilsētas pieredzes dimensijas. Kad telpa iegūst jēgu, tā kļūst vide. Vide ir attiecību vēsture.

G. Ruskuls: – Starp dabas asi Daugavu, kas saduras ar cilvēku veidoto asi – Brīvības lielceļu, izveidojies pilsētas centrs, ko varētu dēvēt par skatuvi un cilvēku tikšanās vietu. Cerams, ka nākotnē Akmens tilts paliks tikai gājējiem, velosipēdistiem un tramvajam.

Taču no ainavas viedokļa tikpat būtiskas kā pilsētas centrs ir apkaimes – tādas vēsturiskās apbūves teritorijas kā Āgenskalns, Mežaparks un it īpaši Sarkandaugava ar daudzām koka mājiņām patiešām sarkanā krāsā, kura ir interesants fenomens šajā vietā.

Rīgai ir interesanta vēsture. 13. gadsimta sākumā radusies neliela pilsēta Rīdzenes upītes krastā gadsimtos pievienoja apkārtējās teritorijas, līdz 1927. gadā šī pievienošana bija vismasveidīgākā, iekļaujot arī Bolderāju. Pēdējās Rīgas robežu maiņas datējamas ar 1979. gadu. Līdz ar to izveidojušās dažādas apkaimes, kas bieži, īpaši Pārdaugavā, bija kādreizējās muižas ar savu identitāti un raksturu. Rīgas dažādībā grūti noteikt tās arhitektūras identitāti, taču tieši šajā dažādībā ir mūsu spēks. Rīga ir ne vien centrs, bet arī Āgenskalns, Pļavnieki, tā var būt pastorāla koka namiņu ainava, aktīvs, rosīgs tirgus, lielpaneļu mājas.

Iepriekš pilsētas attīstība vairāk bija balstīta uz pilsētas lietošanu. Šī pieeja atspoguļojās tranzītceļos, milzu objektu plānošanā. Turpmāk pilsētu vairāk uztver-sim kā vidi, kur cilvēki dzīvo. No šāda aspekta pilsētniekiem ir pavisam citas prasības, ja viņi grib sevi identificēt ar Rīgu. Un vēl viens mērķis ir Rīga – starptautiski atpazīstama, nozīmīga un konkurētspējīga Ziemeļeiropas metropole. Tas nozīmē attīstīt tranzītceļus, lielu ostu, daudz darba vietu. Bet manā uztverē metropole sākas no lokālā, no rīdziniekiem būtiskā. Kā ļoti veiksmīgu piemēru gribu minēt projektu “Radi Rīgu”. Tas nozīmē attīstīt arī lokālās teritorijas, kā, piemēram, projekts Āgenskalnā, kāda nav pārējās Baltijas galvaspilsētās, bet līdzīgus varam redzēt, piemēram, Barselonā.

Ir pavisam mazas lietiņas, arhitektūras formas, kas tomēr ļoti nozīmīgas vietējiem iedzīvotājiem, lai viņos būtu vēlme šeit palikt, izkopt pilsētniecisko dzīves stilu un ekodomāšanu, pieprasījumu pēc labākas dzīves kvalitātes.

Kā mūs uztver tie, kas nedzīvo Rīgā vai Latvijā? Ja man kāds saka – Berlīne, pirmais, ko iedomājos, ir radošums, Frankfurte – finanses, Prāga – tūrisms, Brisele – Eiropas mērogā maza, miegaina pilsētiņa ar 600 000 iedzīvotāju, skaistu arhitektūru, pilsēta, kas izveidota par modernu Eiropas Savienības centru. Katru gadu vari braukt skatīties, kā pilsēta mainās. Briseliešiem ar identitāti varētu būt vēl lielākas problēmas nekā Rīgai. Milāna – tā ir mode. Bet kā ar Rīgu? Ar ko tā asociējas? Ar baznīcām, torņiem? Kas raksturo tieši Rīgu? Bet ko ar to saprotam? Man ir sajūta, ka lietas mainīsies. Arvien vairāk rodas cilvēku, kurus saista radošie kvartāli. Tev nav jābūt šī radošā kvartāla rezidentam (iemītniekam), tev jābūt tā lietotājam.

No zāles: – Bet pasaulē jūtama tendence, ka radošie kvartāli (kā Andrejsala, Spīķeri), radošu cilvēku izveidoti, kļūst tīkami citiem, tāpēc tur pamazām iekārtojas dārgi advokātu biroji, radošajiem šī vide kļūst “ne pa kabatai” un viņi spiesti pārvietoties citur. Vai Rīgā šādiem radošiem kvartāliem nav ierobežots potenciāls?


A. Skujiņa: – Jautājums ir par to, vai tāda identitāte un tās noteikšana vispār vajadzīga. Arhitektūras viedokļu guru, holandiešu arhitekts Rems Kolhāss laikā, kad modē ir nosodīt kultūras vienādošanos, drosmīgi vaicājis – vai tā dēvētā bezpersoniskā pilsēta ir vienīgi kaut kas slikts? Vai fiziskajai formai jānosaka identitāte? Kolhāss pārliecinoši argumentē pretējo: pārspīlēta ticība vecā pilsētas centra vērtībai nepalīdz iedomātai pilsētas identitātei, tā tikai novājinājusi attālākos rajonus, kas veicinājis to degradāciju.

Mani gan pārņem šausmas, redzot tūristu plūsmas, kuras Rīgas identitāti, manuprāt, iznīcina pašos pamatos. Ir nožēlojama vēlēšanās izpatikt tūristiem, ļaujot viņu autobusus novietot Strēlnieku laukumā uz ozolu saknēm.

 

 

G. Ruskuls: – Jā, svarīgi, lai tie, kas Rīgā dzīvo un lemj tās likteni, pilsētu arī mīlētu un identificētos ar to.

A. Treimanis (studē Tartu universitātē): – Bet varbūt identitātes meklējumus vajadzētu sākt, izejot no pretējā, apjaušot Rīgai nevēlamo? Sakot, lūk, mēs negribam, lai Rīgu asociē ar to vai šo vietu, rajonu, kvartālu?

G. Ruskuls: – Jā, tas būtu darbs sociālantropologiem – noteikt, kurās pilsētas vietās cilvēki noteikti nevēlas iet. Tie tiešām būtu interesanti pētījumi.

V. Sarma: – Identitātes meklējumi ir kā mēģinājumi pierādīt acīmredzamo. No otras puses – latviešu valodā nav pat atbilstoša vārda. Izejot no pretējā, būtu jādomā, kas ir pretstats identitātei. Kosmopolītisms. Identitāte neatdzimst, tā nepārtraukti veidojas.

D. K. Bormane: – Jautājums ir, vai pārsvarā meklējam pierādāmo – piemēram, latvju dainas, raksti, atmiņas, fakti – vai to, kas parādās – izglītībā, uztveres un domāšanas struktūrā? Pieņemot, ka identitāte nav precīzi definējama, tomēr tās noteiksme ir iespējama, tāpat kā attieksme pret identitāti. Un būtisks kļūst nevis jautājums – kas ir identitāte, bet – kad un kur tā izpaužas?

 

Atslēgas vārdi

Identitāte arhitektūrā ir arī politiskās kopības izjūta, kas saistās ar noteiktu sabiedrisko telpu, kurā cilvēki sevi atpazīst un jūtas tai piederīgi.

Rīgas identitātes pamatā ir dabas veidotā Daugava un cilvēku veidotais Brīvības lielceļš, kas sākas no Rīgas robežas un ved līdz pat Akmens tiltam.

Rīgas arhitektūras identitātē tikpat būtiskas kā pilsētas centrs ir arī apkaimes – Āgenskalns, Mežaparks un it īpaši Sarkandaugava.