Latvijā
Sabiedrība

Latvieši nebeidz mosties 23

Kur palicis sapnis par Latviju?
Pirms septiņiem gadiem uz ceturto atmodu savā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu aicināja jaunais politiķis Raivis Dzintars, tajā pašā gadā sevi pieteica arī ceturtās atmodas tautas armija ar Neo jeb Ilmāru Poikānu priekšgalā. Nupat maija beigās par tematu “Vai ceturtā atmoda ir vajadzīga?” sprieda Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsilijs. Pēc oligarhu sarunu publikācijām jautājums tiek cilāts ar jaunu sparu – tautas sapulcē, kas 13. jūlijā notika pie Rīgas pils, izskanēja jautājums – kas mēs par nāciju, kurai jāmostas ceturto reizi?

Sapulce lika arī drusku vilties – sanākušie aizņēma vien nelielu daļu no laukuma. Dažs atcerējās laiku pirms teju 30 gadiem, kad trešās atmodas cīnītāji piepildīja visu Daugavas krastmalu. Nekas, nākamreiz būs vairāk – cits mierināja. Mācītājs Juris Cālītis aicināja pulcēties 13. datumā ik pēc mēneša – augustā, septembrī, oktobrī –, lai atjaunotu mūsu cerību un morālo spēku. Sažņaugtām dūrēm viņš runāja par lielāko šā laika nelaimi – Latvijas nodevēju tīklu, kas pārņēmis un ievilcis sevī valsti un tautu. “Agrāk to sauca par astoņkāji, bet pie mums tas ir daudz lielāks. Staipekļi pārņem visu, un tā ir nodevība pret demokrātiju, labklājību, mūsu bērniem, sapņiem un cerībām, kopīgo nākotni.”

Kaismīgi, patiesi vārdi lidoja ļaužu pūlī, Latvijas karogi plīvoja, un tad iestājās bezvējš – brīdī, kad sanākušos uzrunāja Valsts prezidents. “Mugurkaulu, mugurkaulu,” sauca tauta, kad Vējonis nokāpa no skatuves.

“Skumja bija prezidenta runa, jo viņš nepateica neko, tikai nomuļļātas frāzes,” par dzirdēto nosprieda Solveiga Velika un Zigmārs Zvirbulis. Nākuši uz sanāksmi ar domām par Latviju – patiesu un godīgu. “Tagad tā ir skumja, izmisusi, nabadzīga, bez sava sapņa par nākotni. Šeit nav pie varas Latvijas saimnieki, bet katrs pats par sevi.”

Ar sparīgāku noskaņojumu nākotni vērtē Gunta Briede: “Ticu, ka būs labāki laiki! Cik ilgi var ciesties un klusēt? Pati biju Īrijā strādāt un atgriezos. Redzu, ka mums ir gaiši cilvēki un notiek virzība. Laba zīme – Rīgas domes vēlēšanās “Saskaņa” tikai par mata tiesu uzvarēja.”

Kuplāks pulciņš – Valdemārs Ozols, Gundega Eihe, Boļeslavs Pintāns un Alberts Kreņevskis –, kas atbraukuši no Ogres, ļoti cer, ka ar šo notikumu “kaut kas sāksies”. “Ja ne – tā būs traģēdija kvadrātā. Esam gatavi atkal te nākt pēc mēneša – 13. augustā.»

Ivetai un Valteram Ozoliņiem no Cēsīm rokās Latvijas karodziņš – arī viņi speciāli ieradušies uz saietu, jo vēlas parādīt, ka nav mierā ar valsts politiku. “Ja valdība un deputāti neņems to vērā tagad, būs kā 1988. gadā, kad notika atmodas pirmās demonstrācijas. Biju tolaik maza meitene, un man vecāki ierādīja, ka jāiet pašiem un jācīnās,” nosaka Iveta.

Amerikas latvietis Ģirts Zeidenbergs no Delaveras par šo sanāksmi e-pastā apziņojis sešus tūkstošus cilvēku. Esot dzimis demokrātiskā Latvijā un arī gribot nomirt tādā pašā valstī, taču līdz patiesai tautas varai vēl garš ceļš ejams. “Vispirms jātiek pie tiesiskas Latvijas. Esmu pacietīgs, zinu, ka 13. Saeimā to nedabūsim, bet esmu gatavs gaidīt līdz 15. Saeimai, kad man būs 96 gadi. Ir cerība, ka varēšu mierīgi atgulties Latvijas smiltainē Viesītē.”

Galerijas nosaukums


Vai process kļūs 
revolucionārs?

Politiķis Raivis Dzintars 2010. gadā savā grāmatā “Ceturtā atmoda” rakstīja: “Esmu pilnīgi drošs, ka, ievērojot turpmāk minētos desmit ceturtās atmodas likumus, atmoda būs…” Šodien viņš saka: “Atmoda nebeidzas nekad, tāpēc tās likumi nav recepte īslaicīgam brīnumam, bet gan rīcības pamatiem, lai mūsu tauta atkal augtu un kļūtu stipra. Kas liecina, ka daudzējādā ziņā esam modušies? Latvijā dzimst vairāk bērnu, jaunieši kļūst patriotiskāki, vairāk godina Latvijas vēsturi, valstiski nozīmīgus pasākumus, valsts simbolus, daudz vairāk ir to, kam atvērušās acis par Krievijas un tās vietējo sabiedroto plāniem, un šodien vairs nenotiek tādas oligarhu sarunas, kādas šodien lasām atreferējumos. Vismaz esmu drošs, ka ar tādām metodēm politiku vairs neietekmē, lai gan līdz apmierinošam stāvoklim joprojām esam ļoti tālu.”

Ceturtās atmodas Tautas armijas ģenerālis un ierindnieks vienā personā Ilmārs Poikāns, pazīstams kā Neo, kas nodeva atklātībā atalgojuma sarakstus valsts un pašvaldības iestādēs, uzskata, ka atmoda jau sākusies. Pašreizējā stadijā vēl tai nav spilgti redzamu ārēju izpausmju, tāpēc to var dēvēt arī par evolūcijas procesu, kuram jāiziet cauri. Atmoda nāk ar pārmaiņām, tāpēc cilvēkos var radīt arī bažas un bailes, bet daļa, kam šābrīža eksistence ir gana ērta, cīnīsies pret atmodu, lai savu komfortu saglabātu pēc iespējas ilgāk.

“Var, protams, cerēt, ka ceturtās atmodas process arī turpmāk notiks mierīgi un evolucionāri, taču reālists manī saka – tā nebūs, ka vienā mirklī notiks “sprādziens” un process kļūs revolucionārs. To vēl šobrīd neviens nezina, kas vai kurš būs tas pēdējais salmiņš, kas “salauzīs kamieļa muguru”,” spriež Poikāns un piebilst, ka pašreizējās pseidoelites drošības sajūta balstās uz pieņēmumu, ka cilvēkiem Latvijā ir bezgalīgs pacietības mērs, jo līdz šim viss ir izdevies un viņi iet tālāk un tālāk nesodīti savā visatļautībā, taču oligarhu sarunu publiskošana vairs nepieļauj izlikšanos, un tā ir liela problēma liekulības tirgū.

Viens no Zinātņu akadēmijas konsilija par tematu “Vai ceturtā atmoda ir vajadzīga?” dalībniekiem, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis brīdina, ka ar šādiem lozungiem jābūt ļoti uzmanīgiem: “Jo ir tādi cilvēki kā Urbanovičs, kas runā, ka tagad ir otrā Latvijas Republika un jānāk īstajai, trešajai republikai – jaundibinātai valstij, kas būs pavisam cita Latvija, ārpus NATO, Eiropas Savienības un daudz tuvāka Krievijai.”

Zemītis piekrīt, ka sabiedrībai krietni jāmainās. Var to saukt arī par ceturto atmodu, taču viņš ir pārliecināts, ka sākumā nāk vārds un ideja. Tāpat kā Latvijas izveidošanas pamatā arī bija ideja par valsti. Tikai pirmās Latvijas dibināšanas laikā nebija jāmaina domāšana, jo tolaik pastāvēja protestantu ētika – protestantu zemēm raksturīgā paļaušanās uz saviem spēkiem, ka galvenais ir tavi sasniegumi, kurus esi ieguvis ar savu darbu. Un tad nāca 50 gadi režīmā, kurā gandrīz nekas no cilvēka nebija atkarīgs, katrs kļuva par skrūvīti sistēmā, kur galvenais bija neizlēkt. “Rezultāts – joprojām esam sabiedrība, kurā daudzi gaida, ka kāds atnāks un izdarīs viņu vietā. Esam iemācījušies visu kritizēt, bet atbildību lielākoties prasām no citiem. Bērns ģimenē dzird, cik šajā valstī viss ir briesmīgi un nodomā – kad viņš pieaugs, meklēs labāku vietu,” spriež Zemītis un norāda, ka būs vien pašiem jāpiedalās procesos, tautas sapulcēs, visai sabiedrībai soli pa solim jāattīrās un katram jāuzņemas atbildība.

“Reiz runāju ar tēvu – viņš man saka, esmu vecs, kāda jēga vairs dzīvot? Teicu – tēt, tu vēl vari aiziet uz vēlēšanām! Toreiz notika referendums par latviešu valodu un katra balss bija svarīga.”

UZZIŅA: Latviešu tautas atmodas

Saistītie raksti

• Pirmā atmoda – jaunlatviešu vadīta latviešu nacionālā kustība no aptuveni 1850. līdz 1880. gadam, kas vainagojās ar Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā 1873. gadā.

• Otrā atmoda – nacionālā kustība 20. gadsimta sākumā, kas noveda pie Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā. Uzskata, ka atmodas nosaukumu kustībai piešķīra latviešu publicists, rakstnieks un vēsturnieks Ernests Blanks savā 1921. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu tautiskā kustība”, lai gan jau 1917. gada vasarā latviešu strēlnieki lietoja lozungu “Latvija, mosties – jauna diena aust”.

• Trešā atmoda – sabiedriska kustība, kas noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

LA.lv