Apbrīno

Kur palikušas brūnaļas un siena zārdi? Zudusī ainava 16

Foto: Ilze Pētersone, Evija Trifanova/LETA, publicitātes foto

Nav jābūt dižam speciālistam, lai pamanītu, ka Latvijas ainava mainās. Upēm un ceļiem nogriežam līkumus, mežus un laukus ierāmējam taisnās līnijās. Pļavām ļaujam aizaugt. Televīzijas cilvēki jaunā raidījumā “12 elementi ainavā” līdz pusjanvārim ceturtdienu vakaros aicina piesēst pie ekrāna un palūkot, ko esam sadarījuši ar mūsu skaistajiem skatiem un kas vēl glābjams.

Uz “īspirža” pa Gaujmalu

Raidījumā veiksmīgi izmantots jau pārbaudīts paņēmiens – pārmaiņas ainavā no seniem laikiem līdz mūsdienām tiek samērotas caur mākslas un dokumentālo filmu fragmentiem. Seriāls sākas ar Vijas Artmanes straujo braucienu melnā “Volgā” filmā “Dāvana vientuļai sievietei”. Ar bisi pār plecu uz mopēda, ko veci ļaudis padomju laikā asprātīgi bija iesaukuši par īspirdi, pakaļ dzenas – raidījuma vadītājs Jānis Ķīnasts. Kņopienes “Volga” nobremzē Gaujas stāvkrasta malā, ka smiltis vien noput, “Stāvi, žuļik, šaušu!” kliedz Ķīnasts. Jaunais cilvēks nav ne žurnālists, ne skatuves mākslu meistars, vārdu sakot – iesācējs kameras priekšā, kam ik sērijā nākas iejusties kāda kino tēla “ādā” – te viņš stenēdams traušas kraujmalā kā Ulda Pūcīša Edgars, te ar zobenu rokā gozējas Zviedrijas karaļa tērpā no filmas “Pēdējā relikvija”. Sarunās ar raidījuma dalībniekiem noprotams, ka Ķīnasts gluži labi pazīst “drēbi” – viņš ir vides zinātņu bakalaurs, maģistrantūrā studē funkcionālo dizainu un lasa lekcijas par inovācijām arhitektūrā un dizainā Ekonomikas un kultūras augstskolā.

Materiālā jūtama filmēšanas režisora Daiņa Kļavas stingrā profesionāļa roka un gaumes izjūta, kā arī teicams operatoru darbs, taču līdzvērtīgas meistarības nereti pietrūcis, visu saliekot kopā, montāžas speciālistiem. Saturā vietām gribētos vairāk un arī koncentrētākas informācijas par izvēlēto tematu, tāpēc apšaubāms šķiet lietotais paņēmiens neizmantot aizkadra tekstus, jo ne vienmēr sarunas dalībnieks spēj pietiekami vispusīgi raksturot izvēlēto ainavas elementu. Izņemot epizodes, kurās piedalās viens no seriāla idejas autoriem dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis ar savu saistošo un pilnvērtīgo stāstījumu.

Bez nostalģiskas raudāšanas 

“Interesantākais ir ieraudzīt pārmaiņas ainavā un savilkt kopsakarības,” uzsver raidījuma scenārija autors Andris Vanadziņš un min piemēru par govīm pļavās, kas kļuvušas par retumu Latvijas ainavā. Ap vasaras saulgriežu laiku, izmisīgi meklējot jāņuzāles, diez vai iedomājam, ka pie vainas jaunās lopkopības metodes, kas gotiņas iesprosto fermās un kompleksos, tāpēc daudzviet ziedošo pļavu vietā plešas rapšu lauki. “Dabisko pļavu apjomi ir sarukuši dramatiski, taču vienā tādā pleķītī dabas daudzveidība ir lielāka nekā tropiskajā mežā,” piebilst Vanadziņš. Par šo Latvijas ainavas izzūdošo elementu stāsts būs kādā no turpmākajām sērijām, kurā par savām attiecībām ar pļavu dalīšoties arī aktieris Uldis Dumpis.

No lētas didaktikas ļaujot izvairīties kinoklātbūtne – palūkojiet paši, kāda izskatījās Gauja 1934. gadā vai Ērgļu klintis sešdesmitajos gados, kad tur zirgā traucās “Purva bridēja” Edgars, un salīdziniet ar mūsdienām, aicina scenārists. Pašam samērot “toreiz un tagad” ļāvusi arī līdzšinējā sadarbība ar režisoru Ivaru Selekci, kā scenārija autoram piedaloties 1994. gada filmas par Latvijas laukiem un cilvēkiem “Nāc lejā, bālais mēnes!” veidošanā. Kad 20 gadu jubilejā tā rādīta Vecpiebalgā, abi devušies apciemot filmas varoņus un nācies atzīt, ka no ainavas pazūd ne tikai pļavas, siena zārdi un govis, bet arī cilvēks. Braukuši kā baltajā naktī.

“Seriālā svarīgi bija neiegrimt nostalģiskā raudāšanā, bet paskatīties, kādas ir šodienas izvēles – starp ekonomisko izdevīgumu un ainavu. Ja vienīgais lielražošanas mērķis laukos ir vairāk un lētāk, tas ir štruntīgi,” nosaka Vanadziņš.

Raidījums nesniedz gatavas “kā labāk dzīvot” receptes, bet mudina domāt par gudrām un cieņpilnām cilvēka un dabas attiecībām, izvērtējot katram savu rīcību, lai ziedoša pļava, upes līkums, senču ozols un vēl simtiem elementu Latvijas ainavā nekļūtu nākotnē tikai par virtuālās realitātes failiem.

Raidījumu cikls “12 elementi ainavā” 

Raidījuma veidotāji ar mākslas un dokumentālo filmu fragmentu palīdzību salīdzina Latvijas ainavu pirms vairākiem gadu desmitiem un šodienas situāciju, cenšoties saprast, kas mainījies un ko mūsdienās darīt, lai saglabātu tās unikālās iezīmes. Katrā sērijā izvērtēts kāds raksturīgs ainavas elements – vientuļi lauku koki, dabiskas pļavas, purvi, ezeri, upes, kāpas un citas pie mums vēl sastopamas vērtības.

Rāda LTV1 kanālā ceturtdienās plkst. 19.30.

Galerijas nosaukums

Viedokļi 

Māris Olte, raidījumu vadītājs, žurnālists: Raidījums ir labi “atstrādāts”. Režisors Dainis Kļava un Co guvuši iespēju parādīt savu Latvijas kino vēstures erudīciju, “izsēžot” arhīvos filmu kadrus, kuru lokāciju vietas jau gadiem prasījušās parādīties.

Par tematiku – tā vaga, ko iesāka raidījums “TE!”, pagrieza pa labi “Adreses” un tagad lūko vilkt “12 elementi ainavā”, ir svētīga, bet nezinu, vai pietiks būvmateriāla elementu veidotājiem un vai tauta šo ambroziju uz “pelēkā” Nezinīša šķīvja lauku virtuvē spēs novērtēt. Es skatīšos un priecāšos.

Ķīnastam kā runājošajai galvai jāsaka – pirmie pieci gadi tie grūtākie, brauc ciemos, pavērtēsim…

Labs darbs, var redzēt ka cilvēki centušies Latvijas simtgadei par godu. Nāk 101. Ko tad?

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs, ornitologs: Ainava mainās, un tas ir normāli, taču kādreiz, kā redzam raidījumā, tā bija daudz piesātinātāka pretstatā šodienas monolītajiem laukiem ar iztaisnotām robežām, mežiem, kas sadalīti kā šaha galds, taisniem grāvjiem, pļavām, no kurām pazuduši siena zārdi u. c. Raidījums ne tikai to parāda, bet, kas ir pats svarīgākais, liek padomāt, kāpēc tā noticis.

Pirmajā raidījumā par Gauju gan pietrūka aspekta par deviņām hidroelektrostacijām (HES) augštecē. Tēma ir tā vērta, lai izvērstu sīkāk un liktu padomāt, ko esam desmit gadu laikā sadarījuši ar Latvijas skaistāko upi. Esmu pārliecināts, ka tas ir tikai laika jautājums, kad “hesi” no Gaujas tiks novākti, taču – jo vairāk par to runājam un izceļam problēmu, jo vairāk paši sevi sagatavojam, ka šādām pārmaiņām jānotiek.

Viensētu raidījums šādā ziņā bija ļoti labs piemērs tāpēc, ka nestāstīja tikai par labo dzīvi laukos un kā to darīt dabai draudzīgāk, bet runāja arī par sāpīgām tēmām. Kāds kungs atcerējās, kā padomju gados pats ar buldozeru stūmis čupās viensētas. Tādas lietas visās malās notiek arī šodienas Latvijā – lauksaimniecība atdzimst industriālajā izskatā. Tā ir milzīga ainavas noplicināšana, zaudējam kultūrvēstures veldzējošus elementus, kur acij aizķerties.

Saistītie raksti

Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas pētnieks, docents: Raidījums ar dziļu skatījumu par laukiem, cilvēku dzīvi un dabu, ainavas elementu kopsakarībām, kas patīkami pārsteidz uz šķietami pieprasītā izklaides žanra pārraižu fona par sievas meklējošiem lauku saimniekiem.

Prasās turpināt galveno lauku viensētas ainavas elementu sasaisti ar mūsdienu skatījumu. Vecie koki, ābeļdārzs, koku alejas, senie krūmi, ūdens malas, arhitektoniskie elementi un to izvietojuma kopsakarības. Trūkst vēl pirmsākuma, kāpēc latviskajai identitātei tas ir tik svarīgi un kā pie tā esam nonākuši, – kopīgais pagātnes ceļš, ko vēl pa fragmentiem var atrast lauku ainavā. Pastiprinājumu dotu kādu faktu iekļaušana – cik daudz saimniecību bija pirms simts gadiem un tagad, cik nopostīja meliorācija, cik daudz cilvēku dzīvo lauku viensētās. Reizē aktuāla būtu zinošu cilvēku spriešana par plašāku mūsdienu skatījumu uz lauku viensētu, iekļaujot savrupmājas, cilvēkus, kas nedzīvo tikai ar mērķi par naturālo saimniekošanu. Kā paaugstināt ainavas kvalitāti, kādus elementus saglabāt, kādus veidot apzināti no jauna? Kā palīdzēt tajā saskatīt vērtību un sasaistīt ar praktiskām atziņām ainavas kvalitātes paaugstināšanai?

LA.lv