Foto – Valdis Semjonovs

“Valstsnācijas” jēdziens no Satversmes preambulas nav pazudis. Saruna ar Ilmu Čepāni 33

Ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Ilmu Čepāni (“Vienotība”) sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris 
Antonevičs.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Lasīt citas ziņas

M. Antonevičs: – Satversmes preambulai ir jauna versija, bet tajā vairs nav minēts termins “valstsnācija”. Kāpēc tā pazuda?


– Valstsnācija nekur nav pazudusi. Tas ir specifisks konstitucionālo tiesību jēdziens. Valstsnācija ir nācija, kurai ir sava valsts, sava kultūra un sava vēsturiskā atmiņa. Cilvēki, kuri ir iekļāvušies attiecīgajā valodā, kultūrā un vēsturiskajā atmiņā un to vairāk vai mazāk apzinās, ir valstsnācijas piederīgie, bet tie, kas sevi uzskata par piederīgiem citai tautai, ir mazākumtautību piederīgie. Tas ir jēdzienu pāris – mazākumtautība loģiski nozīmē, ka pastāv valstsnācija, un otrādi. Latvieši tātad ir valstsnācija, un to neviens nevar ne atcelt, ne apstrīdēt. To apstiprina arī 2001. gada 21. decembra Satversmes tiesas spriedumā teiktais: “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantētas latviešu valodas un tātad arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība.” Šeit apstiprināta konstitucionālā saite starp latviešu nāciju un Latvijas valsti, kas ir valstsnācijas jēdziena būtība. Latviešu nācijas apzīmējums par valstsnāciju ir korekts un pareizs, un Levita kungs to lietoja Satversmes preambulas sākotnējā projektā. Tālāk bija apspriešana, un šis specifiskais konstitucionālo tiesību jēdziens izraisīja sabiedrībā pretrunīgu reakciju. Ne visiem valstsnācijas jēdziena saturs bija skaidrs, jo sabiedrībā tas līdz šim nebija lietots un varēja radīt pārpratumus. Taču Satversmes preambulas pretinieki to izmantoja, lai mēģinātu norakt preambulas jeb, kā mēs tagad sakām, Satversmes ievada ideju tās saknē. Piemēram, žurnāls “Jurista Vārds” publicēja vairāku politiķu, rakstnieku, zinātnieku viedokļus. Žurnālists Andrejs Mamikins tajā teic, ka Levits atgādina “atombumbas izgudrotāju”, Satversmes preambula varot pārvērsties par bīstamu ieroci ar neatgriezeniskām sekām. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks paziņo, ka, lietojot jēdzienu “valstsnācija”, 30 procenti iedzīvotāju tiek atstāti “aiz iekavām”. Levits un viņa domubiedru sagatavotais dokumenta teksts esot balstīts “pirmsholokausta laikmeta” idejās un Latviju mēģina padarīt par valsti, kas domāta tikai latviešiem. Tālāk “Jurista Vārdā” pret preambulu uzstājās pētniece Iveta Kažoka, kurai esot lielas bažas, ka tās pamatā esot etnocentriskas idejas un Latvija tikai latviešiem. Es nemaz nerunāju par “Saskaņas centra” politiķiem Andreju Elksniņu un Elizabeti Krivcovu, kuri, protams, ir pretinieku rindās. Tie nebija atsevišķi izteikumi, tas tika ļoti plaši tiražēts. Un arī sabiedrībā godājami cilvēki, piemēram, Stradiņa kungs bija izteicies, ka viņam nav pieņemams “valstsnācijas” jēdziens, jo viņam tas šķiet nedaudz kundzisks. Apspriežoties ar Egilu Levitu un citiem konstitucionālo tiesību juristiem, mēs nolēmām, ka ir jāizstrādā nedaudz modificēts variants. Lietas būtība paliek tā pati. Lai gan jēdziens “valstsnācija” netiek lietots, ir vairāk atklāts tā saturs. Piemēram, ir skaidrāk uzsvērta latviešu valodas loma, norādīts, ka latviešu tauta neatzīst un nosoda okupācijas režīmus. Mēs nekādā ziņā neesam saturiski atteikušies no valstsnācijas jēdziena, tieši pretēji – tas ir papildināts. Būtiski, ka jaunā koalīcija ir vienojusies un ierakstījusi koalīcijas līgumā, ka Satversmes ievadu Saeima varētu pieņemt vēl šā sasaukuma laikā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Jūs pati agrāk rakstījāt, ka Satversmes preambula ir ne tik daudz juridisks, cik politisks jautājums. Vai jums nešķiet, ka arī iebildumi bija ne tik daudz pret juridisku terminu, cik pret politisku ideju. Vai domājat, ka attieksme no tā mainīsies un kritiķi tagad pazudīs?


– Nepazudīs, taču politiski tas mums dod priekšrocības, lai šis jautājums varētu sekmīgi virzīties uz priekšu. Politika visbiežāk ir kompromisu iznākums. Es vēlreiz uzsveru – lietas būtība jau nemainās, kamēr latvieši te dzīvos, tikmēr būs arī valstsnācija. Kas tad ir svarīgāk – ieciklēties uz vienu jēdzienu vai atklāt tā būtību?

– Vai Levita kungs pats ir piekritis šiem labojumiem?


– Atklāti runājot, tā bija Levita kunga iniciatīva. Vēl es gribu atzīmēt, ka arī šis jaunākais Satversmes ievada projekts ir tikai darba variants. Ja diskusiju gaitā izrādīsies, ka valstsnācijas jēdziens sabiedrībā ir pavisam skaidrs, pie tā varētu atgriezties.

V. Krustiņš: – Jūs atzīstat, ka ir politisks spiediens. Cilvēki uzreiz jautās: bet kas šis Mamikins, Sedlinieks, Kažoka un citi tādi ir, lai profesore Čepāne un citi ievērojami juristi viņus klausītu un taisītu atkāpes?


– Es jau teicu, ka iebildumi nebija tikai viņiem, bet arī citiem, piemēram, Stradiņa kungam. Man kā politiķei ir jāuzklausa dažādi viedokļi.

– Kāpēc ir kāda īpašība sabiedrība un personas, ar kurām rēķinās, un tāda, kuras viedoklis nav tik svarīgs un vērā ņemams? Piemēram, literatūras un mākslas cilvēku domas, kas paustas “Latvijas Avīzē”?


– Būtiskākais ir tas, ka Satversmes grozīšanai ir nepieciešams divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalsts. Sabiedrība var teikt, ko grib, bet, ja nebūs deputātu atbalsta, tad preambula paliks tikai uz papīra. Ilgu laiku mums nebija pārliecības, ka Zaļo un zemnieku savienība Satversmes preambulas pieņemšanu atbalstīs. Viņi iepriekš teikuši, ka to nevajag darīt pirms vēlēšanām un šis jautājums jāatstāj nākamajai Saeimai. Vismaz tagad koalīcijā ir panākta vienošanās. Es jau esmu pateikusi, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēšu, tāpēc man nevar pārmest, ka es te mēģinu vākt punktus vēlēšanām. Esmu bijusi Latvijas Augstākās padomes deputāte, balsojusi par Latvijas neatkarību un uzskatu, ka tas ir mans pienākums – 
palīdzēt ielikt šo pamatu, ka Latvijas Republika ir izveidota ar latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai ir neatņemamas pašnoteikšanās tiesības, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu cauri gadsimtiem.

Reklāma
Reklāma

M. Antonevičs: – Saeima jau rudenī saņēma arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa rosinātos grozījumus Satversmē, kas paredz mainīt varas sadalījumu starp izpildvaru un lēmējvaru. Kas notiek ar šiem priekšlikumiem?


– Ir izveidota darba grupa, un jau notika vairākas sēdes, taču līdz ar valdības krīzi darbs apsīka. Valsts prezidenta priekšlikumi sastāv no vairākām daļām. Viena daļa attiecas uz Satversmi, taču esmu secinājusi, ka tiem trūkst politiska atbalsta parlamentā. Iespējams, ka līdz ar jauno koalīciju attieksme mainīsies. Prezidenta iniciatīva ietver arī priekšlikumus Saeimas Kārtības rullī un likumā par Ministru kabineta iekārtu, kurus gan varētu ieviest agrāk. Piemēram, tas attiecas uz parlamentāro sekretāru lomas palielināšanu.

V. Krustiņš: – Tas, ko jūs stāstāt, vedina domāt, ka Latvijai nepieciešams vairāk ulmanisma, proti, rīcībgribas, citādi ir tik daudz politisku interešu, neko nevar pieņemt, nekas nekust uz priekšu. 


– Nepiekrītu, un tā ir mana stingra pārliecība. Ja mēs runājam par Kārli Ulmani kā personu, tā ir viena lieta, bet, ja runājam par autoritāru vadības stilu Latvijas politikā, tad tas ir liels risks. Mēs nevaram šodien klonēt Ulmani. Kura būs tā persona, kam mēs dosim tik lielu varu? Es negribu, ka Latvijā sāk valdīt kāds Lukašenko.

– Nevajag Lukašenko, ir arī demokrātiski piemēri – Amerikas Savienotās Valstis.


– Ja palielinām prezidenta pilnvaras, tad būtu jārunā par tautas vēlētu prezidentu, bet tas nozīmē diezgan būtiskas pārmaiņas, kas nes līdzi politisku risku. Es varu iedomāties, ka ar dāsni finansētas kampaņas palīdzību mums velnu par eņģeli uztaisīs.

PILNU INTERVIJU AR ILMU ČEPĀNI LASIET ŠEIT!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.