Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
13. janvāris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Naudas zīmes tomēr nav tautasdziesma vai latvju raksti (5)

Foto - LETAFoto - LETA

Katru gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam, gribas baltu sniegu – tā izpaužas mūsu zemapziņas sauciens pēc tīrības. Ir labi, ka tīrības ilgas liek laiku pa laikam izmēzt māju un izslaucīt pagalmu, taču mēs diemžēl bieži pieķeramies ārējiem līdzekļiem, un tad iznāk tā – ja būs sniegs, būs tīrība un svētki. Bet tīrība jau nenāk no ārpuses, tā ienākas mūsos, un, lai tas notiktu, ir diezgan daudz ar sevi jāstrādā. Katram individuāli un sabiedrībai kopumā. Kad paļaujamies uz sniegu, nākas vilties, jo tas vienmēr nokūst, un tad ir lieli dubļi.

Jaunais gads ir ienācis tik piedrazotā telpā, ka jābaidās, vai nelauzīs kaklu. Vēl nav vārdā nosaukts neviens lielveikala “Maxima” sabrukšanā vainīgais, šīs traģēdijas izvērtēšanas sabiedriskā komisija ir izgāzusies, ir apklusušas runas par to, vai un kā ir uzlabojušies veikalu darbinieku darba apstākļi, un ir pamats bažām, ka viss tā arī iejuks un pazudīs eiro ieviešanas, nākamās Saeimas vēlēšanu un ar to saistīto politisko flirtu, kāzu un dienišķo skandālu troksnī. Nav nekādas skaidrības, kas īsti notiek ar KNAB un kad beidzot pelnīto sodu saņems kaut viens no lielajiem valsts izzadzējiem. Atliek tikai minēt, kur pazudušas visas slotas.

Es skatos deviņdesmitajos gados televīzijā tapušos satīriskos raidījumus, kas šodien atrodami vairs tikai internetā, un domāju, ka tolaik sabiedrība bija daudz veselīgāka, jo spēja par sevi smieties. Satīra attīra tāpat kā pēršanās labā pirtī. To gadu televīzijas raidījumi priekšvēlēšanu kampaņotājus izģērba gluži kailus un arī šodien liktu sarauties dažam labam politiķim. Uz politiskās skatuves meli ir mūžīgi, mainās tikai personāži, turklāt daži, līdzīgi neražas gadiem, ik pa laikam mēdz atgriezties. Smiekli palīdz izvēdināt plaušas un galvu. Publiskā telpa ir piesmakusi no nemitīgajiem skandāliem, nenoteiktības, politiskām reklāmām, bālām un banālām kampaņām, kāda, piemēram, pavadīja pāreju uz eiro.

Viss mainās un viss paiet – ideoloģijas, valdības un naudas. Ko nu vairs raudāt par latu, jāsāk pelnīt eiro. Nevienādosim nule aizgājušos latus ar pirmās brīvvalsts sudraba latiem, tiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē bija cits svars! Cilvēkiem, kas savā mūžā ir piedzīvojuši daudzas naudas maiņas, neviens neiestāstīs, ka ar lata zaudēšanu mēs zaudējam savu identitāti. Ja tā tiešām būtu, tas par tautu neliecinātu neko labu. Ir jāatceras – jebkurai naudai ir arī otra, visai netīra, pat asiņaina puse. Dzīvojot globalizētā pasaulē, eiro diemžēl ir neizbēgamība. Naudas zīmes tomēr nav tautasdziesma, latvju raksti vai tradīcijas. Mūsdienu pasaulē saglabāt savu patību kļūst aizvien grūtāk, bet neviens jau nekad nav teicis, ka tas jelkad būs viegli. Ja vēlēsim sev un citiem tīrības ilgas, vai tad nu neatradīsim arī slotu?

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Līdz šim neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš pozitīvi atsauktos par eiro.

  2. ARĪ TAUTAS DZIESMAS GLOBALIZĒTĀ PASAULĒ DRĪZ BŪS LIEKAS, VAI NE TĀ, ANDIŅ?

  3. Latvijā visu notiekošo var uztvert kā traģikomēdiju,sākot ar prezidenta aicinājumu uzņemt bērnus no bērnu namiem ģimenēs.Gandrīz katram saprātīgam cilvēkam zināms,ka vairumam šo bērnu ir psiho – neiroloģiskās saslimšanas,kas iegūtas sakarā ar to radītāju izlaidību ,alkoholismu ,narkomāniju,kas vēršas tikai plašumā un beidzot ar partiju kašķiem cīņā par ES dotiem miljardiem.

  4. Visu cieņu ļoti cienījamajai Andai Līcei! Pēc ilgiem laikiem bija iespēja internetā pabaudīt literāro valodu. Paldies!

  5. Prātīgi vārdi ! Bet vai kāds, kam vajadzētu, tos lasa?

Draugiem Facebook Twitter Google+