Kur Saldus pusē top mūziķi, mākslinieki, dzejnieki 0
Saldus bērnu mūzikas un mākslas skola šobrīd ir modernākā Latvijā, un netālais Lutriņu klubs un bibliotēka, kaut ir mazākie “spēlētāji” Saldus novada kultūras lauciņā, atraduši savu vietu un stilu
Par dzīvo grāmatu un lutriņniekiem
19. gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu ēkā, pie kuras stūra krāšņa liepa smaržo vasaras pilnbriedā un vairs tikai pārdesmit centimetru virs zemes redzamais akas vāks atgādina nama cienījamo vecumu, zem viena jumta ar Lutriņu pagasta pārvaldi atrodas bibliotēka. Tās vadītāja, Dunsdorfa prēmijas laureāte, titula “Gaismas nesējs” Kurzemes novadā ieguvēja Ligita Popsujēviča saka: “Bibliotēkai vienmēr jābūt pagastveča acu priekšā, lai redz, ko darām.”
Lutriņu bibliotēkā strādā ar centralizēto sistēmu “Alise”, visi 200 lasītāji reģistrēti elektroniski. Bibliotekāre priecājas, ka grāmatu lasītāju ir vairāk nekā datorlietotāju. “Lai man piedod jaunie, vienmēr būšu par dzīvo grāmatu bibliotēkā, par dzīvo žurnālu un avīzi…”
Par 80 latiem iegādātas grāmatas bērnu žūrijai. Bērnu telpā paši mazākie var lielā kastē parakāties pa grāmatām, paspēlēties ar mīkstām rotaļlietām, kuras, grāmatu zīmējumos idejas smeļoties, vai līdz jēliem pirkstiem šuvusi Ligita Gurska.
Par savu galveno misiju bibliotēka izvirzījusi novadpētniecību. Viens no lepnumiem ir videokartotēka, kurā 200 diskos ierakstīti un nu ikvienam bibliotēkā noskatāmi apmēram 150 svarīgākie notikumi kopš 2006. gada. Kaut kad tā būs īstā vēsture, pārliecināta bibliotēkas vadītāja. Vienā no pēdējiem ierakstiem iemūžināta nupat 14. jūnijā notikusī piemiņas akmens atklāšana no Lutriņu pagasta izvestajiem.
Lieli svētki bija, kad bibliotekāre vēstures materiālos atklāja, ka apritējuši 185 gadi kopš pagastu dibināšanas. Pērn Lutriņi nosvinēja 190. dzimšanas dienu.
Par savējo lutriņnieki uzskata Māri Čaklo, kurš te savulaik mācījies, bet pērn uz pagasta 190. dzimšanas dienu biju uzaicināta novadniece Maija Stepena.
Jā, bibliotēka lepojas ar divām autorēm, kuras dzimušas, augušas Lutriņos, bet nu – kāda sakritība! – dzīvo Koknesē. Viena ir Maija Stepena, kuras grāmata “Mans baltais vējš” ir viens no bibliotēkas lepnumiem. Savukārt Ārijai Ārei iznākušas jau trīs grāmatas ar skaistu un lirisku dzeju, no kurām viena ir arī Lutriņu bibliotēkas krājumā.
Bibliotēka lepojas ar Lutriņu rakstošo cilvēku dzejas grāmatu “Esmu ozolā iedziedāts”. Trīspadsmit autoru kopkrājuma krusttēvs ir toreizējais Lutriņu pagasta priekšsēdētājs Aivars Ka-ņeps, kurš pats ietverts krājumā ar pseidonīmu Latvietis. Prieks, ka autoru vidū ir jaunieši, kā, piemēram, Intars Tramdaks. Lasot no mantiniekiem saņemtās grāmatas izdošanas brīdī mūžībā aizgājušās Almas Blūmas dzeju caur autores piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem var izsekot pat Lutriņu pagasta vēsturei.
Ne velti grāmatas nosaukumā ozols. Ar tiem Lutriņi bagāti. Izcilākais ir Līču ozols. Tieši te pirms astoņiem gadiem no brikšņiem atbrīvotā dižozola pakājē notika pirmās dzejas dienas, kuru ietvaros, gluži kā citviet Eiropā arī pa Lutriņiem braucis savs dzejas autobuss.
Šogad no 12. septembra paredzēts īsts dzejas maratons. Dzejas dienas iecerētas Imanta Ziedoņa zīmē, jo izcilais dzejnieks staigājis arī pa šo pusi. “Kurzemītē” minēti gan Lutriņi, gan apkārtējo pagastu cilvēki, kaimiņu bijušie kolhozu priekšsēdētāji.
12. septembrī Lutriņu skolā notiks skolotājas Zanes Zujas veidota Ziedoņa daiļradē smelta kompozīcija bērniem “Krāsas. Lāči. Bizes”. 20. septembrī Lutriņu klubā Liepājas aktrise Sigita Jevgļevska lasīs Māru Zālīti.
Turpat 27. septembrī sarīkojumā “Soļi skan Kurzemē un Lutriņos” Jaunlutriņu pagasta teātra aktieri ļaus it kā iziet cauri Lutriņiem, kaimiņu pagastiem, atpazīt toreizējo kolhoza priekšsēžu Vilhelma Šmita, Jura Kļavas, Egila Eltermaņa, cienījamā Jāņa Blūma skolai piederīgo, domas un atziņas. Sarīkojumā gaidīta arī dzejnieka dzīvesbiedre Dailes teātra aktrise Ausma Kantāne.
Dzejas dienu maratons būs viens no astoņiem pēdējo piecu gadu laikā īstenotajiem Lutriņu pagasta literārās biedrības “Lutriņu sprīdīši” īstenotajiem projektiem, arī to vada L. Popsujēviča. Biedrība par savu misiju uzlūko pagasta materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma izpēti, vides sakopšanu. L. Popsujēviča Lutriņu bibliotēkā strādā kopš 1971. gada. Septembrī pirmajā un vienīgajā darba vietā mūžā būs aizvadīti 42 gadi.
Lutriņu klubā dzied, dejo, rāda arī kino
Vēstures elpu glabā ēkas iekšpusē atsegtā senās muižas klēts laukakmeņu siena, bet mūsdienu akcentu piešķir fasādē plāksnīte ar iegravētu uzrakstu “Lutriņu klubs”. Zem šī jumta visvecākais ir amatieru teātris “Atvars”, visjaunākais – jauniešu vokālā grupa, pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvs “Sprīdīši”.
Desmit kilometri Lutriņu klubu šķir no Jaunlutriņu tautas nama. Kultūras piedāvājums blīvs, konkurence arī. Taču Lutriņu klubam ir sava īpaša aura. Te ikviens vietējais var atnākt, netērējot ne pili benzīna un ne santīma autobusa biļetei.
Kluba amatieri ar saviem priekšnesumiem arvien gaidīti 90 gadu slieksni pārkāpušo lutriņnieku dzimumdienās viņu mājās un pansionātā.
Tā kā kluba vadītāja Agrita Pileniece pati spēlē akordeonu, cītaru un, kā viņa pati teic, “visu, ko vajag”, liela pievilcība ir viņas izlolotajam, nu jau ceturto gadu notiekošajam Kurzemes tautas muzikantu saietam, kad sarodas pašmācības ceļā instrumentu spēli apguvušie no visa novada. Tad visu apkārtni pāršalc vijoles, akordeona un ermoņikas skaņas.
Bieži viesojas amatieru teātri no Saldus apvidus.
Kluba vadītāja rīko teātra braucienus uz Rīgu. Visvairāk pateicības no vietējiem ļaudīm saņēmusi par izrādes “Marlēna” apmeklējumu Dailes teātrī.
Ko kluba vadītāja domā par gaidāmo kultūras piļu, centru, tautas mākslas namu un klubu akreditāciju? Viņasprāt, tā vēl ilgi nenotikšot, jo tādā gadījumā arī valstij jāuzņemas lielāka atbildība. Klubs pirms pieciem gadiem ir remontēts, nupat uzlikts jauns jumts. Taču, ja būtu nauda, derētu izveidot ugunsdzēsēju jau sen pieprasītās rezerves izejas, varētu izbūvēt otro stāvu palīgtelpām, kur ciemos pulkāk sabraukušiem dejotājiem pārģērbties, jo patlaban to darīt jādodas uz vietējo skolu.
Skatuvīte klubā miniatūra, un deju koncerti lielākoties notiek pa puszāli, kurā citkārt ir divsimt vietas skatītājiem. Ieminos, teātros ir mode skatītājiem sēdēt visriņķī spēles laukumam. “Tad jau mēs sen esam moderni,” atsmej kluba vadītāja.
Tā kā klubs iekārtojies ēkā, kas padomju gados veidots kā kinozāle, te ir lielais ekrāns, uz kura regulāri un ar modernām tehnoloģijām rāda jaunākās latviešu filmas. Kaut aiz atslēgas, jo-projām lietošanas kārtībā ir vecā padomju laikos toreizējā Ļeņingradā ražotā un kā muzejiska vērtība uzlūkojamā aparatūra 33 mm platekrāna filmlentēm.
“Būtu tik mehāniķis, varētu likt strādāt arī šai vecmāmiņai,” saka Agrita Pileniece.
Lepni par arhitektūru un izcilu akustiku
Jaunuzceltajā Saldus mūzikas un mākslas skolas ēkā zem viena jumta nu darbojas gan mūzikas, gan mākslas skola, kas bija izmētāta trīs mājās, bēniņos un pagrabos. Novadam būve izmaksājusi samērā lēti, lauvas tiesa naudas nākusi no Eiropas fondiem. Ēka arhitektam Miķelim Putrāmam atnesusi balvu Latvijas arhitektūras 2012. gada labāko darbu skatē.
Ēkai ir kompakts, racionāls plānojums ar dažāda lieluma klasēm un zālēm, kā arī plašām atpūtas zonām. Pa celtnes perimetru izvietotas klases, ēkas vidū – bibliotēka un akustiskās zāles. Ēka pa abiem stāviem sadalīta gareniski – mākslas skolas telpas iekrāsotas zilas, bet mūzikas – zaļas. Brīnišķīga aura un vācu speciālistu radīta lieliska akustika ir gan klasēs, gan zālē, ar kuru varētu līdzināties ja nu vienīgi Rēzeknes “Gors”.
Šogad skolā mācās 213 bērni vairāk nekā 30 pedagogu vadībā. Audzēkņi apgūst klavieru, kokles, ģitāras, vijoles, pūšamistrumentu un sitaminstrumentu spēli. Ir arī kora klase. Trūkst bērnu, kas gribētu mācīties metālpūšamos instrumentus. Kā saka skolas direktors Artūrs Maculē- vičs, tā ir visas Latvijas problēma. Iemesls? Klavieres vai vijoli sāk apgūt jau sešu septiņu gadu vecumā. Turpretim pūšaminstrumentus gluži objektīvi jāsāk mācīties desmit gadu vecumā. Taču līdz tam bērns jau sevi atradis futbolā, airēšanā, mākslā.
Skolas pedagogi vada arī amatierkolektīvus, kori, strādā vispārizglītojošajā skolā par mūzikas skolotājiem. Mūzikas skolas absolventus vēlāk iesaista jauniešu korī “Saldava” un pūtēju orķestrī “Saldus”. Mūzikas skolā ir arī savs pūtēju orķestris, koklētāju ansamblis, divi kori – jaunāko un vecāko klašu “Doavel”, vijolnieku ansamblis un slavenais Jāņa Milzera vadītais meiteņu saksofonu kvartets, kas dažādiem sarīkojumiem tiek tā izķerts, ka skolas direktors sāk piktoties, ka mūzikas skola tomēr neesot koncertapvienība. “Man gan jābrīnās par cilvēkiem, kuri domā, ka bērniem par koncertēšanu nepienākas ne atlīdzība, ne pacienāšana,” viņš saka.
Arī pedagogu alga joprojām ir tikai 250 lati par likmi pirms nodokļu nomaksas.
Vecāku līdzmaksājums Saldus mūzikas skolā ir astoņi lati mēnesī. Par šo summu var vest arī divus bērnus. Šeit mācās ne tikai saldenieki, bet arī no tuvākas un tālākas apkārtnes. Daži turp un atpakaļ mēro 60 kilometrus, vecākajās klasēs – četras reizes nedēļā.
“Tādiem vecākiem kā Vecpuišu ģimene no Gaiķiem, Putini no Ezeres un vēl vairākiem tālu ceļu mērojošiem pienāktos medaļa,” uzskata pieredzējušais skolotājs Jānis Milzers. Pazīstamo dziedātāju Andri Ērgli tēvs savulaik veda no 25 kilometrus attālajiem Jaunlutriņiem. Kamēr puika mācījās, tēvs divas trīs stundas gaidījis. Saldus mūzikas skolas absolvents ir arī komponists Jānis Strazds no Zirņiem, sitaminstrumentālists Rihards Fedotovs, kurš tagad strādā Amerikā un izstrādājis Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļai sitaminstrumentu spēles programmu.
Pērn Saldus mūzikas skola nosvinēja 65. dzimšanas dienu.
Viedokļi
Kas jūs iepriecina Saldus novada kultūras dzīvē?
Saldus mūzikas skolas audzēknis, astoņu konkursu pirmo vietu ieguvējs eifonija spēlē, skolas slavenība Artūrs Bite: “Esmu sajūsmināts par jauno mūzikas skolu. Vecajā skolā zālē visi tā cīnījās par vietu, ka varēja vai kāju noraut, lai tiktu iekšā zālē. Bet te patiešām ir pietiekami daudz telpu ar lielisku akustiku!”
Lutriņu kluba vadītāja Agrita Pileniece: “Lielākais prieks, ka izveidojies jauniešu deju kolektīvs “Vilks”, kas Ziemassvētkos gar klubu vilka degošo bluķi tik sparīgi, ka piepildījās cerības tikt pie jauniem tērpiem un arī pirmās pakāpes diploma deju kolektīvu konkursā nule aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos.”
