×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.2°C
Aleksis, Alekss, Aleksejs
Otrdiena, 17. jūlijs, 2018
20. marts, 2018
Drukāt

Anda Buševica: Kur slimie kļūst veseli

Busevica_2

Anda Buševica

Mākslas zinātnieces Karīnas Horstas nesen iznākušais pētījums “Sanatoriju arhitektūra Latvijā, 1918.  – 1940. gads” met laipiņu starp medicīnas vēsturi un arhitektūru.

Abu šo jomu zināšanas un sava laika zinātniskie atklājumi apvienojas sanatoriju kustības attīstībā ar mērķi radīt vietu, kurā slimie kļūtu veselāki. Grāmata sākas ar stāstu par vācu ārstu un zinātnieku Hermani Brēmeru, kurš Silēzijā, Sudetu kalnos 1854. gadā nodibina pirmo tuberkulozes ārstēšanas iestādi, un līdz pat antibiotiku atklāšanai tā izrādījās vienīgā ārstēšanas metode, kas spēja ja ne izārstēt, tad palēnināt tuberkulozes gaitu. Kur zāles bija bezspēcīgas, cilvēks tika dziedināts ar neskartā dabā rodamo enerģiju, ķermeņa norūdīšanu ar saules peldēm, īpašu diētu. Tiesa, tādējādi tuberkuloze kļuva par nabago slimību, jo uzturēšanās sanatorijās bija ļoti dārga.

Starpkaru periods, ko savam pētījumam izvēlējusies Karīna Horsta, gan ir stāsts par gluži citu laikposmu. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, kad naudas nebija nedz jaundibinātajām nacionālajām valstīm, nedz no bēgļu gaitām pārnākušajiem. Tuberkulozes izplatību šajā laikā papildina citas nepietiekamas pārtikas, smagu dzīves apstākļu izraisītas saslimšanas, kara atstātās pēdas. Taču pagājušā gadsimta sākums, starpkaru periods, ir arī laiks, kad Latvijā tika uzceltas vai agrārreformas ceļā atsavinātajos muižu centros iekārtotas no jauna sanatorijas, kuras kaut vai vārda pēc mēs zinām vēl joprojām: Tērvete, Ķemeri, Krimulda, jaunas sanatorijas tapa Ogrē, Inciemā, pie Rāznas ezera. Tas ir stāsts par to, kā sagrautas ekonomikas apstākļos sabiedrība spēja solidarizēties un iespēju ārstēties sanatorijās padarīt pieejamu visiem. Latvijas Sarkanais Krusts dzima gandrīz vienlaikus ar jaundibināto Latvijas valsti, ziedojumi, loterijas un monopols uz spēļu kāršu pārdošanu izrādījās pietiekams avots, lai par Sarkanā Krusta līdzekļiem tiktu uzcelta, piemēram, Tērvetes sanatorija. Jaundibinātajā Latvijas valstī tika izveidota slimokasu sistēma, arī tās viena no funkcijām bija sanatoriju pārvaldīšana.

Lielāko Karīnas Horstas grāmatas daļu aizņem Latvijas sanatoriju apraksti ar vēsturiskām fotogrāfijām, ēku plāniem, bet manu interesi jo īpaši piesaistīja parku projekti, kas parasti tika radīti vienotā koncepcijā ar ēku. Pārogres sanatorijas “Saulstari” apkārtnes labiekārtojuma koncepcijas autors ir ilggadējais Rīgas pilsētas dārzu direktors Andrejs Zeidaks, Georga Kūfalta skolnieks. Georgs Kūfalts Krievijas impērijā radīja jaunu pilsētbūves modeli, pirmo dārzu pilsētu Krievijas impērijā – Mežaparku ar Zooloģisko dārzu. Savukārt Andrejs Zeidaks izveidoja Ziedoņdārzu, kurā bija kas līdz tam nebijis – smilšu kastes un bradājami baseini bērniem. Abus šos piemērus vadīja tā pati ideja, kas sanatoriju kustības attīstību: lai arī pilsētniekam būtu pieejama ķermeņa norūdīšana saskarsmē ar dabu.

Karīnas Horstas pētījumu “Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918. – 1940.” var lietot kā ceļvedi, jo, neizprotot idejas, kas sanatoriju kustībā valdīja pagājušā gadsimta sākumā, jūs daudz ko palaidīsiet garām arī Latvijā uzcelto sanatoriju ēku arhitektūrā. Kāpēc Tērvetes sanatorijas logiem ir tik zemas palodzes? Lai vairāk būtu saules gaismas, un tas ir gluži neaptverami, ka ārsti ar saules gaismu bija gatavi ārstēt nāvējošu slimību. Kas ir tā savādā koka celtne Krimuldas sanatorijas priekšā? Tā ir sauļotava. Vai nav skaists latvisks vārds ierasto “solāriju” vietā? Un arī tā bija nopietna un atzīta ārstēšanas metode.

Iepazīstot vērienīgos ideālus, kādi valdīja sabiedrībā un medicīnā pagājušā gadsimta sākumā, atliek tikai nožēlot, ka šobrīd valsts atsakās no šīm ēkām, tās privatizējot. Lai arī daļa bijušo sanatoriju daļēji nezaudē savu funkciju, pārtopot par atpūtas vietām un rehabilitācijas centriem, ārstēšana ar Latvijas dabas ainavu, saules gaismu un svaigu gaisu tikai ļoti ierobežotā daudzumā ir valsts apmaksāta un pieejama visiem. Šie pakalpojumi vairs netiek uztverti kā cilvēkam vitāli nepieciešami, kā valstij piederošs resurss, un tā nu izpratnē par veselības aprūpi esam atgriezušies 19. gadsimta vidū. Kam jānotiek, lai sabiedrībā notiktu jauni ideālisma un solidaritātes uzplūdi?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+