Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. jūnijs, 2012
Drukāt

Kur šolaiku vācieši un ziedoņi?

ausekle_ts_7

Visai asajā pēdējā laika diskusijā par grāmatniecības un literatūras nākotni Latvijā, kurā iesaistījusies arī “Latvijas Avīze” (sk. Māras Svīres, Dagnijas Dreikas un Jāņa Vādona rakstus “LA” 22., 29. maijā un 5. jūnijā), samērā skaidri sadzirdami divi viedokļi – rakstnieki ceļ trauksmi par grāmatniecības un literatūras nozares apdraudētību, bet latviešu lasītāji taujā: kur šolaiku vācieši un ziedoņi? 


“LA” vēlējās, cik iespējams, noskaidrot objektīvo situāciju – cik tad no mums, latviešiem, vispār ir aktīvi grāmatu pircēji un cik no mums izvēlas latviešu literatūru.

 

Aina subjektīva

Stratēģiskās analīzes komisijas ziņojumā par Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņu 2010. gadā paustie dati ir skopi – 67 procenti Latvijas iedzīvotāju ir lasījuši grāmatas un 26 procenti gadā izlasa… vienu grāmatu. Varam tikai minēt, kādā valodā un žanrā. Kā liecina aptuveni aprēķini, apmēram trešdaļa mūsu valsts iedzīvotāju vismaz pirms diviem gadiem vispār nelietoja latviski izdoto literatūru. Taču ir arī laba ziņa. 2010. gadā iznāca 232 jaunas latviešu autoru grāmatas, bet 2011. gadā – jau 311. Pieaugums jūtams.

 

Paradoksāli, taču objektīvu ainu – cik pērk latviešu daiļliteratūru un kuri ir iecienītākie autori un grāmatas – iegūt ir grūti. Gan tāpēc, ka pēdējos gados nav veikti izsmeļoši pētījumi par kultūras patēriņu, gan tāpēc, ka nav zināms, cik (procentuāli) Latvijas grāmatu reāli tiek nopirkts.

 

Ziņu apkopošanu vēl apgrūtina prasība peļņas nodokli samaksāt arī par noliktavās sagūlušajiem eksemplāriem. Turklāt Centrālās statistikas pārvaldes datos par Latvijā pārdoto grāmatu ieņēmumiem neparādās attiecība starp Latvijā izdotajām un no Krievijas un citām valstīm ievestajām grāmatām.

Latvijā izveidojusies situācija, ka lielākie izdevēji vienlaikus ir arī tirgotāji. Tāpēc lasītāko autoru topi veidojas visai subjektīvi.

 

Mazie oriģinālliteratūru atbalsta vairāk

Jāņa Rozes apgāda izpilddirektore un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka ievērojusi – no latviešu oriģinālliteratūras cieņā ir grāmatas, kuru varoņi ir aktieri, arī ne pārāk pozitīvā gaismā atklāti politiķi, kriminālās pasaules autoritātes. SIA “Jānis Roze” reklāmas daļas vadītāja Ilze Veisbārde teic, ka pircējs priekšroku dod tulkotai daiļliteratūrai, pasaulē populāriem autoriem, bestselleriem.

 

Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača uzsver – lielu ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras veicināšanā dod tieši mazie apgādi. Tie strādā mērķtiecīgi, nopietni, ar savu stratēģiju un taktiku, veidojot apgāda seju un neizdodot nejaušas grāmatas. “Bez mazajiem apgādiem mūsu grāmatniecības aina būtu stipri trūcīgāka,” viņa teic.

 

Viens no šiem mazajiem ir izdevniecība “Pētergailis”. Tā ražošanas daļas vadītāja Māra Uļjanova negrib piekrist, ka latviešu lasītājs kāro tikai pēc bestselleriem. “Gundegas Repšes grāmatu “Brālis” par Ojāru Vācieti pirka atsaucīgi. Pērn apgāds izdeva Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu “Meteoroloģiskā saule un gaišā saule”. Ņemot vērā, ka tā ir akadēmiska literatūra, pirka labi. Savs cienītāju loks bija arī Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatai “Tobiass un neparastais ciemiņš”. Protams,” uzsver Māra Uļjanova, “mūsu maize nav latviešu oriģinālliteratūra, bet mācību grāmatas, taču, kāda gan būtu mūsu kultūrtelpa bez latviešu literatūras? Gādāt par to ir arī izdevēja godaprāta un sirdsapziņas lieta.”

Pēdējo gadu metienu līdera (līdzās “Zvaigznei ABC”) izdevniecības “Lauku Avīze” direktors Andorijs Dārziņš kā visvairāk pirktos latviešu autorus min Moniku Zīli, no pēdējā laikā izdotā labi izpirkta Dainas Avotiņas grāmata “Melnā saulespuķe”, bet Māras Svīres romāns “Audums kāzu kleitai” burtiski izķerts dažos mēnešos! Vakar Lata romāna sērijā iznāca pazīstamā mākslinieka Agra Liepiņa romāns “Lielvārdes Katrīna” – stāsts par pēdējo Latvijā sadedzināto raganu. Jūlijā klajā nāks patlaban avīzes turpinājumos lasāmais Ilzes Eņģeles romāns “Kāzu tiešraide”, bet augustā šajā sērijā dienas gaismu ieraudzīs Maijas Krekles darbs “Brisele. Tu. Brisele. Es.”.

 

Badakāša lomā neatzīstas neviens

Ne vienu vien latviešu oriģinālliteratūras cienītāju nepamet sajūta, ka cenas ir neadekvāti augstas un posmā – autors – izdevējs – tirgotājs – kāds iedzīvojas. Nav noslēpums – jo mazāka tirāža, jo grāmata dārgāka. Jo cenā ietilpst viss – sākot ar autora honorāru un beidzot ar maksu redaktoram, korektoram, māksliniekam, poligrāfijai, tipogrāfijai, papīram. “Aizpērn papīra cena pieauga divas reizes, un neviens nezina, kāpēc,” saka Renāte Punka. Ar lielāku tirāžu izdevēji riskēt baidās.

 

Latvijas rakstnieki brēc par sūru iztikšanu un maziem honorāriem. Patiesībā autoratlīdzība ir dažāda – no vairākiem simtiem latu līdz pat vairākiem tūkstošiem, atkarībā no grāmatas apjoma un dažādiem citiem kritērijiem. “Zvaigznes ABC” valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka apgalvo, ka viņas vadītajā izdevniecībā autors saņem 15 līdz 20 procentus no grāmatas ieņēmumiem.


6juni_gramatas_7

Apgāda “Lauku Avīze” direktors Andorijs Dārziņš teic, ka autori par mūsu honorāriem nežēlojas. Turklāt autors visu līgumā noteikto honorāru saņem līdz ar grāmatas iznākšanu atšķirībā no daža laba izdevēja, kurš vispirms samaksā mazumiņu un tad skatās, kā grāmatai nu ies.

Savukārt Ilze Veisbārde nepiekrīt uzskatam, ka tirgotāja trīsdesmit procenti ir pārlieku liela daļa. Lai grāmatas būtu veikalu plauktos, jāsamaksā telpu īre, pārdevēja alga, elektrība… SIA “Jānis Roze” pašam pieder tikai grāmatnīca K. Barona ielā Rīgā, bet visas pārējās telpas tiek īrētas no īpašniekiem tirdzniecības centros.

Dace Pugača neapstrīd, ka var rasties priekšstats – tie lielie badakāši un cenu saskrūvētāji ir izdevēji: “Neapgalvoju, ka nav atsevišķu izņēmuma gadījumu, kad potenciāli labi ejošām grāmatām kāds var arī uzlikt neadekvāti augstu cenu, bet kopumā cenas veidojušās objektīvi.”

Bet, pēc Vijas Kilblokas domām, jāpārvar psiholoģiskā barjera, ka grāmata var būt arī dārgāka par desmit latiem. Kad iznākusi grāmata par Benjamiņu, pensionāres stāvējušas rindā un 13 lati nemaz nelicies par dārgu.

 

Kā uguns pakulās

Balvu par mūža ieguldījumu literatūrā nupat saņēmušais rakstnieks Andris Kolbergs intervijā ar mani, starp citu, izteica ideju: varbūt latviešu daiļliteratūrai pievienotās vērtības nodokli (patlaban visām grāmatām tas ir 12%) maķenīt samazināt un par tādu pašu tiesu palielināt ārzemju recepšu grāmatām un bestselleriem?

Dace Pugača pēc mirkļa pārdomas tomēr saka nē: “Protams, pret latviešu literatūru mums ir īpašas jūtas. Taču aplikt labi tulkotu daiļliteratūru ar augstāku nodokli un kādai mūsu ātri uztaisītai, paviršai grāmatiņai dot atvieglojumu nebūtu taisnīgi. (Te gan jājautā – kāpēc ātri uztaisītai grāmatiņai vispār jānonāk veikalu plauktā?) Un kurš būs tas soģis, kurš atlasīs labās, atvieglotā nodokļa cienīgās? Turklāt mēs zinām, ko latviešu valodai nozīmē, piemēram, Raiņa “Fausta” tulkojums…”

 

Godprātīgi izdevēji bieži lāpoties. Redz, neprātīgi laba grāmata, gribētos izdot, bet, kad parēķina, saprot – ārkārtīgi dārga, tādu nepirks… Un tad manipulē. Vērtīgo grāmatu palaiž tirdzniecībā bez peļņas, pat kādreiz zem pašizmaksas un labi pirktai, atvainojiet, lubenei, cenu pastiepj uz augšu.

 

Kad izdeva Ziedoņa Kopotos rakstus, nav noslēpums, ka viens no finansējuma avotiem bija peļņa no vollesiem, atceras Dace Pugača.

Kad Vijai Kilblokai ieminos par PVN nelielu šķērīti par labu latviešu oriģinālliteratūrai, viņa aizsvilstas un met akmentiņu latviešu rakstnieku dārziņā: “Mežonīga ideja! Kāpēc noniecināt ārzemju rakstniekus, kurus cilvēki labprāt lasa laukos un kas varbūt netīk kādai šaurai oficiozai rakstītāju grupiņai? Mūsu rakstnieki bieži vien nodarbojas ar paštīksmināšanos! Latviešu rakstniecībā nav ne potenču, ne tendenču, jo nav nekādas bāzes attīstībai…”

Bet Andorijs Dārziņš ir citās domās – samazināt PVN oriģinālliteratūrai būtu ļoti svētīgi, tas ļautu kaut nedaudz cenu pazemināt, kaut arī nevarētu teikt, ka Ls 1,77 Lata romāna sērijā ir augsta.

 

 

ĪPAŠĀ LASĪTĀJA KRĒSLS

Apgāda “Zvaigzne ABC” grāmatnīcā Rīgā pretī Kongresu namam pie latviešu oriģinālliteratūras plaukta uzrunāju pirmo nejauši satikto interesenti. Sabīne Ausekle studē uzņēmējdarbības vadību “Turībā” un strādā birojā. Kas piesaistījis? Daina Avotiņa. Šo autori viņa cienot kopš agras jaunības, un rakstniece interesējot arī tādēļ, ka Staicelē viņai lauku mājas un no Alojas nākušajai Sabīnei viņa esot gluži vai kaimiņiene. Meitene atklāj, ka vispirms ievērojot grāmatas vāku. Netīk bezgaumīgi ārišķīgs. Interesējot vēsture. Pasvārsta Baueri, Kūli, Rūmnieku… “No visām še redzamajām visvairāk vilina Jāņa Ūdra darbs “Ulmanis. Lielā Kārļa stāsti”,” viņa teic. “Esmu pirkusi kā dāvanu arī grāmatu par 15 latiem, taču tā bija laba tulkota literatūra. Un, ja godīgi, maciņš visvieglāk veras, kad grāmatām ir atlaides.”

 

 

 

 

 

Apgāda “Lauku Avīze” pirktākās grāmatas

Autors Grāmata Gads
Inga Jēruma “Nemaz nav jābūt Monikai” 2009
Monika Zīle “Pati sev māsa” 2009
Lelde Stumbre “Mācītājas māja” 2009
Egils Lukjanskis “Žēlsirdības dāvana” 2009
Inguna Bauere “Lizete – dzejniekam lemtā” 2009
Monika Zīle “Vīrietis vēsai vasarai” 2010
Egils Lukjanskis “Dzīve vienam mirklim” 2011
Daina Avotiņa “Melnā saulespuķe” 2011
Māra Svīre “Audums kāzu kleitai” 2011


 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Uzziņa

Latvijā izdotās grāmatas (2010. – 2011. gadā)

* 2011. g. (skaitlis iekavās ir 2010. gada dati) – 2128 (2035), no tām latviešu valodā – 1856 (1752).

* Latviešu oriģinālliteratūra (visas nozares, arī zinātniskās uzziņas) – 1193 (1114), pārējie – 663 (638) ir tulkojumi.

* Daiļliteratūra latviešu valodā (gan tulkotā, gan latviešu) – 602 (492), vidējā tirāža – 1510 (1685).

* Latviešu oriģinālā daiļliteratūra – 311, tajā skaitā 271 pirmizdevums (232, pirmizdevumi 218), vidējā tirāža – 1120.

* Latviešu oriģinālās daiļliteratūras sadalījums pēc žanriem: proza – 169, dzeja – 120, dramaturģija – 4, dažādu žanru krājumi – 15, folklora – 3.

(Pēc LNB Bibliogrāfijas institūta preses statistikas nodaļas datiem)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+