Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. janvāris, 2012
Drukāt

Kur velni zelta naudu žāvē?

Foto - Guntis EniņšFoto - Guntis Eniņš

Plisūnā guļ lielākais, tālākais milzis – plīsis, zibens ķerts, pērkona sperts, jo velni tur naudu žāvē un cilvēkus āzē. Tas noticis ne visai sen, vēl pārskatāmās paaudžu atmiņu robežās. Patiesi Plisūna Velnakmens ir 
vistālākais dižakmens, cik vien tālu Latvijā var aizbraukt – 330 km no Rīgas.

 

Tas ir lielākais akmeņu milzis, kas guļ ezera ūdeņos. Talejas ezera Velnakmens Vidzemes augstienē pie Gaiziņkalna ir trīs reizes mazāks un seklāks un atrodas sešas reizes mazākā ezerā.

 

Plisūna dabas brīnums ir maz apmeklēts, jo bija grūti pieejams. Lai atbrauktu pie šā dabas pieminekļa, noteikti ir jāņem līdzi pase, jo tā ir pierobežas josla.

Spokainais Velnakmens atrodas 10 km no Krievijas un Baltkrievijas robežas – Ludzas novada Istras pagastā, pie Dagdas novada Šķaunes pagasta robežas, Plisūna jeb Dunduru ezera dienvidu krastā, ūdenī 300 m ziemeļrietumos no Dunduriem.

Par akmens, tāpat kā par ezera pareizo nosaukumu joprojām nav drošas pārliecības. Tas ir saukts gan par Plusona, Plisūna, Plisūnes, Plisuna, Dunduru ezeru un vienkārši arī par Plisūnu. Un ezera dižakmenim vēl ir klāt arī otrs titula vārds Velnakmens.

 

Kāpēc Velnakmens?

Tā nemaz nav teika vai pasaka; bet balta patiesība esot, par kuru vairākās paaudzēs viss pagasts runājis. Tas bijis pirms Ziemassvētkiem ap pusnakti. Prānuss ciemojies pie saviem radiem Volkorezu sādžā (latviski – Vilkugriezēju sādžā). Plisūna ezers jau bijis aizsalis un Prānuss uz Dunduriem braucis pa ezera ledu. Skatās, uz Dunduru Velnakmeņa spoža gaisma – tā kā ugunskurs kuras ar zelta liesmu. Viņš piesien zirgu pie krasta koka, uzkar zirgam kaklā zebenieku ar sienu, lai ēd; un pats iet skatīties, kas tur notiek. Pieiet tuvāk klāt un pārbīstas kā stīvs: uz lielā akmens četri velni žāvē zelta naudu. Cik ātri spēdams, auļo uz Dunduriem. No pārbīļa Prānuss palicis sirms un bez valodas. Tikai pēc nedēļas atkal spējis runāt un trako pieredzējumu varējis izstāstīt. Tāpēc arī lielo akmeni sauc par Dunduru Velnakmeni.

Šo stāstījumu 1992. gadā pierakstījusi novadpētniece Elga Kristapsone no teicējas Raisas Černavskas, dzimušas 1927. gadā. Viņai šo notikumu stāstījis vecvectēvs Andrejs Ceicāns (1841 – 1937) un arī vectēvs. Notikuma īstumu apliecina arī citi cilvēki. Rēķinot pēc stāstītāju paaudzēm, gadījums noticis ap 1800. gadu, pirms Napoleona kara laikiem.

Citu notikumu pierakstījusi Marina Puhova no teicējas Jeļenas Budženokas. Ziemas spelgoņā kāds muzikants gāja no Vecslobodas uz Čerņauskiem. Pie Plisūna ezera viņam ceļā gadījās svešinieks, kas teica: “Klau, muzikant, iesim pie manis ciemos, man mājās ir ermoņikas, paspēlēsi, papriecāsimies!” Muzikants bija ar mieru, tādēļ pa ziemas ceļu, kas veda pāri ezeram, kopā ar svešinieku devās uz Dunduriem. Abi ienāca kādā mājā, noģērbās, muzikants paņēma ermoņikas un sāka spēlēt. Kad spēlēts jau bija gana, mājas saimnieks aicināja pārnakšņot. Ciemiņš noāva kājas, savilgušos apavus un autus izklāja uz krāsns, bet pats likās vien garšļaukus un laidās miegā. Pagulējis kādu brīdi, muzikants pamodās no stindzinoša aukstuma. Viņu kratīja drebuļi, zobi klabēja. Nosalušais vīrs paraudzījās visapkārt un bija bezgala pārsteigts, jo izrādījās, ka viņš guļ uz milzīgā Plisūna akmens, kura apveids atgādina krievu krāsni. Muzikants sāka meklēt ermoņikas, bet nekā. To vietā mētājās pievilgusi sieksta. Vīrs ātri apģērbās, apāva kājas un skriešus devās atpakaļceļā pāri ezeram.

 

Patiesība

Šis teiksmotais milzis valsts aizsardzībā ņemts 1977. gadā kā saudzējams ģeoloģiskais dabas piemineklis. Iekļaušana aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā šim akmenim vienlaikus ir arī pirmā oficiālā publikācija. Līdz tam laikam Dunduru Velnakmens tālāk par savu novadu nav bijis zināms. Pēc četriem gadiem 1981. gadā nedaudz sīkākas ziņas par akmens milzi parādās Baibas Saltupes un Gunta Eberharda grāmatā “Akmeņi un dižakmeņi”. Tur uzrādīti akmens izmēri, adrese un dots ģeoloģiskais raksturojums: “Slānisks, migmatizēts gneiss ar kvarca un epolīta dzīslām, kas satur daudz almandīna kristāla.” Jādomā, ka šos almandīna kristālus velni būs senos laikos žāvējuši. Almandīni jeb granāti akmens virsmā sasniedz 3 – 3,5 cm caurmērā un atgādina rudus senus kapara naudas gabalus. Tīri almandīna kristāli tiek vērtēti kā pusdārgakmeņi, un juvelieri no tiem izgatavo rotaslietas. Almandīna kristāli Dunduru Velnakmenī nav tīri un dzidri, tāpēc kā dārgakmeņi neder. Velni laikam nav paspējuši visas vērtslietas un zeltu izžāvēt jeb, kā tagad teiktu, atmazgāt.

 

Cik liels ir Dunduru Velnakmens?
PlisunAkm12

Es pats pie Dunduru Velnakmens pirmo reizi biju 1991. gada 13. decembrī. Ezeru jau klāja ledus. Lai ūdenī gulošo milzi izmērītu, pie tā sāniem vajadzēja cirst vairākus āliņģus.

Dižakmeņiem galvenais raksturlielums ir tā virszemes apjoms jeb tilpums. Tomēr tas ir visgrūtāk nosakāmais lielums, un šajā uzdevumā kļūdās ne tikai maģistri, bet arī profesori – jo katram akme-nim ir citāds veidols, un bieži vien zemes virsma, kur dižakmens iegūlies, ir slīpa un dažkārt ar bedrēm. Ja zemes virsma pie dižakmens ir dažādā augstumā, tad precizitātes dēļ vajadzētu izdarīt pēc iespējas vairāk mērījumu, lai akmens augstumu integrētu no daudziem lielumiem. Bet aprēķināt Plisūna jeb Dunduru Velnakmens tilpumu un noteikt tā augstumu ir vēl grūtāk nekā jebkuram citam dižakmenim. Atkarībā no gadalaika un vēja pie akmens smiltis tiek vairāk vai mazāk pieskalotas vai atskalotas. Izveidojas savāda bedre. Tādēļ šim Velnakme-
nim virszemes tilpums ir mainīgs lielums.

1991. gadā, pēc maniem mērījumiem, akmens tilpums iznāca 30 m3.

Citiem pētniekiem ir citi skaitļi. Dunduru Velnakmens virspusē ir prāvs iedobums 60 x 50 cm, dziļums 10 cm – laba naudas mazgājamā un žāvējamā mulda. Igors Onkuģenko Dunduros 1991. gadā stāstīja, ka iedobums akmens augšā radies no zibens spēriena.

Tas gabals bijis it kā atlūzis no lielā akmens, un viņi divatā šo akmens daļu no iedobuma izcēluši laukā.

Vecie ļaudis Dunduros stāsta, ka tepat netālu mežā, ejot uz Ķīša ezera dienvidu krastu, piesitas vadātājs. Iet uz Dunduriem, parādās pils, kuru nekad nav redzējuši. Aiziet uz citu galu (pa ceļu), ne mežu, ne ezeru pazīt. Tā iet, kamēr iedomā, ka jāpārkrustās. Tad it kā zvīņas nokrīt no acīm un ierauga, ka stāv pret saviem Dunduriem. Vēlāk dīvaino vietu iezīmēja. Tur negāja dzērvenes, brūklenes lasīt. Bērnus līdzi neņēma.

Arī mēs pie Velnakmeņa 1994. gada 1. oktobrī piedzīvojām velnišķīgu maldīšanos. Lai aizietu līdz brīnumainajam akmenim, pāris simts metru bija jālaipo pa viltīgu, ūdeņu pilnu staignāju, kur, neuzmanīgi kāpjot pa ciņiem, var piesmelt arī garos gumijzābakus. Akmeni izdevās atrast. Pārējie man sekoja, bet pēkšņi pazuda. Es kliedzu. Brīžam dzirdēju balsis; bet viņi nespēja pie manis tikt ne brienot, ne braucot ar laivu. Noklaigājies pie naudas žāvējamā akmeņa pāris stundas, bridu viņus meklēt. Tad cieši, gandrīz pie rokas atvedu uz spokaino, jokaino, ezerā gulošo akmeni.

Kopš 2005. gada “Latvijas valsts meži” pāri staignājam ir uztaisījuši ap 200 m garu stabilu laipu. Tagad nokļūšana līdz vistālākajam ezerā gulošajam dižakmenim – Velnakmenim – ir vienkārša un droša

 

CelsUzAkmeniDunduru velnakmens

• augstums virs ūdens līmeņa – 2,6 m,

• garums – 5,4 m,

• platums – 4,0 m,

• apkārtmērs – 16,7 m.

Ūdens dziļums dienvidu pusē pie malas bija 0,6 – 0,7 m, bet ziemeļu pusē, t. i., ezera pusē, dziļums bija 1,5 m, daļēji piepildīts ar dūņām. Acīmredzot viļņi, atsitoties pret akmeni, izskalo bedri.

Plisūna ezers jeb Plisūns atrodas

• 150 m virs jūras līmeņa,

• platība – 4,8 km2,

• garums – 2,9 km,

• platums – 2,5 km,

• vidējais dziļums – 1,8 m,

• lielākais dziļums – 3,8 m.

Krasti lēzeni, smilšaini, bet aizauguši ar garām niedrēm. No šāda lieluma ezeriem tas ir vistālākais no Rīgas.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+