Mobilā versija
+3.1°C
Gundega, Terēze
Piektdiena, 28. aprīlis, 2017
10. janvāris, 2017
Drukāt

Kāpēc Džeina Eira rausta galvu? Formas meklējumi vienus mulsina, citus aizrauj (3)

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Izrāde kopumā vairāk līdzinās neveiklam mēģinājumam izzināt cilvēku pēc kontūras aprisēm vispārīgas ainavas gleznojumā.

Kurā plauktā liksim “Džeinu Eiru”? Jautājums nav gluži nejaušs. Pēc pirmizrādes, uzrunājot klātesošos, to retoriski uzdeva pats režisors, liekot nojaust, cik augstu viņš vērtē Šarlotes Brontē darbu. Necenšoties noliegt romāna, kuru briti joprojām ierindo starp desmit visvairāk lasītajām grāmatām, literārās kvalitātes, mani šis jautājums uzvedināja uz nelielām pārdomām par uztveres subjektīvajiem aspektiem un to ietekmi uz vērtēšanas procesu. Iespaidu summa, kuru lasītājā raisa viens vai otrs teksts, ir tik lielā mērā atkarīga no mūsu zināšanām, pieredzes un dažādu emocionālo faktoru sakopojuma, ka atliek vien pabrīnīties, kā cilvēcei tomēr izdodas tikt pie tā saucamajām laika pārbaudēm, kurās tik nekļūdīgi izkristalizējas kolektīvais spriedums par teksta vērtību. Vēl sarežģītāka šī lieta kļūst tad, kad pazīstams literārs darbs tiek interpretēts uz skatuves un varbūtīgu skaidrojumu apjoms pieaug teju vai ģeometriskā progresijā, izplūdinot pārbaudītās vērtējuma robežas un reizēm atstājot tikai vienu īsam laika sprīdim piemērotu iespēju – fiksēt savus iespaidus par izrādi, kas radusies no režisora iespaidiem par romānu. To arī šoreiz izmantošu.

Reinis Suhanovs atzīst, ka “alkas būt mīlētam un bailes atdoties mīlestībai tādā koncentrātā nav sastopamas nevienā stāstā”, tādēļ varētu pieņemt, ka šeit slēpjas viens no būtiskākajiem impulsiem ķerties pie “Džeinas Eiras” inscenēšanas. Paša režisora veidotais dramatizējums galvenokārt sastāv no vīzijām, kuras ierosinātā iztēlē raisa teksta vizualizācija scēnisku bildīšu formā. Tornfīldas mūros valdošā nedaudz mistiskā gaisotne, negaisa atblāzma logu ailās un vējā plandošie aizkari, kalnu ieskautās pils apkārtne un tās biedējoši noslēpumainā iemītniece. Ar vārdu sakot, viss, kas atrodams laikmeta romantiskajai tradīcijai pakļautajā Džeinas dzīves stāsta sadaļā. Ja neņemam vērā to, ka režisors, pats būdams scenogrāfs, nespēj saskatīt, kādas asociācijas raisīs kolēģes Evijas Pintānes skatuves malā novietotā neērti formulējamas vielas čupa, kurai kā klintij vajadzētu simbolizēt galveno varoņu tieksmi pēc augstākām vērtībām, telpiskās bildes pat varētu uzskatīt par tīri pieņemamu vietu Džeinas prāta un jūtu samezglotā likteņa teatrālai atklāsmei.

Bēdīgākais izrādē sākas līdz ar aktieru parādīšanos scenogrāfiskai izdomai veltītajā telpā. Bāli nogrimētā Džeina Ingas Apines atveidojumā iznāk no aizkulisēm, nostājas skatuves centrā, mirkšķina acis, dīvaini rausta galvu un bezkaislīgā tonī sāk mums kaut ko stāstīt par savu grūto bārenes dzīvi. Tā kā 
režisoriskās versijas sākuma punkts ir Džeinas ierašanās Tornfīldā, pēc brītiņa viņai pievienojas Skaidrītes Putniņas cilvēciskākā tonī tērzējošā misis Fērfeksa un visai neērtā pozā uz brūnganās čupas pakāpies Ivo Martinsona Ročesters. Distancētie zālei adresētie dialogi it kā ar milzīgu aktieriska gribasspēka koncentrāciju spiež publiku ieklausīties vārdos, kas, līdzīgi replikām komiksu bildītēs, papildina ainas saturisko slāni, un pēcāk izlobīt no šī mehāniskā salikuma estētisku baudījumu, ko, režisoraprāt, sniedz viņa oriģinālais skatījums uz romāna varoņiem. Papūloties sacelt riņķī redzamajam savas prāta konstrukcijas, vienam otram tas varbūt arī izdodas, man diemžēl ne. Nekādas rakstura vai audzināšanas iezīmes, personāžu rīcības motivācija vai arī uzvedības nianses uz skatuves atveidotas netiek. To vietā režisors ir izvēlējies spēli ar figūrām, kuras var bīdīt pa skatuvi, veidojot telpiskas siluetu kompozīcijas, kas, jādomā, sasaucas ar viņa subjektīvajiem iespaidiem par romānā lasīto. Nav pat svarīgi, ka pa skatuvi klīst pusdzīvas abstrakcijas, kas shematiski savienotas ar Šarlotes Brontē radītajiem tēliem un bez jebkāda dziļāka pamatojuma fiksē darbībā (jeb drīzāk bezdarbībā) Džeinas dzīves svarīgākās epizodes, jo režisors vienkārši nedomā par savas iztēles mijiedarbi ar skatītāja iztēli un tālāk par sava traktējuma ilustrēšanu iestudējumā netiek. Rakstnieces rūpīgi izstrādāto tēlu iekšējā dzīve romānā ir saspringta un sarežģīta, bet rīcība, vienlaikus pakļaujoties un protestējot pret sava laika uzvedības normām un uzskatiem, ir pretrunīga un impulsīva. Bez psiholoģijas šeit neiztikt un modernais teātris šodien atļauj to iekodēt tēlos arī caur nosacītu lomas zīmējumu, taču veids, kā to izdarīt uz skatuves, ir jāatrod režisoram. Reiņa Suhanova izvēlētie aktiereksistences nosacījumi varoņu iekšējās dzīves procesus atklāt neļauj, bet bīdīt aktieru figūras pa spēles laukumu tā, lai skatītājs tomēr sajustu, kas notiek Džeinas un Edvarda dvēselēs, režisoram pagaidām neizdodas. Ar aktieru “sastindzināšanu” pozās, kas labi iekļaujas un smuki izskatās romantisma klišeju vizuālajos citātos, diemžēl nepietiek un izrāde kopumā vairāk līdzinās neveiklam mēģinājumam izzināt cilvēku pēc kontūras aprisēm vispārīgas ainavas gleznojumā.

Pilnīgi pieļauju, ka režisoram pašam tas viss varētu likties interesanti un atklāti proponētā eksperimentā arī neraisītu īpašas iebildes. Taču nopietni pieteiktā valmieriešu izrādes forma ar pretenziju uz novitāti gandrīz vai Eiropas labāko paraugu līmenī vairāk gan šoreiz atgādina tīksmināšanos par savu uzdrīkstēšanos un neko jaunu nepasaka par Džeinas Eiras “mīlestību un bailēm”.

UZZIŅA

Šarlote Brontē, “Džeina Eira”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors: Reinis Suhanovs, scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, komponists Jēkabs Nīmanis.

Lomās: Inga Apine, Ivo Martinsons, Rūta Dišlere, Januss Johansons, Agris Māsēns, Māra Mennika, Kārlis Neimanis, Skaidrīte Putniņa u. c.

Nākamās izrādes: 13., 14. janvārī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Tauriņa: “Ļoti patika! Izrāde ir kā glezna. Banālais, labi zināmais stāsts tiek pastāstīts jaunā veidā. Sižeta zinātājiem – saistoši. Jūtams gan, ka izrāde nav līdz galam iespēlēta. Man radās sajūta, ka režisors varētu būt iedvesmojies no Nastavševa “Asins kāzām”. Var vilkt kaut kādas stilistiskas paralēles. Negaidiet tradicionālo, bet man bija ļoti interesanti. Patika arī lēnais ritējums.”

Armands Kalniņš: “Fantastiska izrāde un apbrīnojama aktieru meistarība, sevi parādot neierastā, bet tik ļoti nepieciešama stila izrādē. Valmierā ir divi apbrīnas vērti režisori – Deičs ar savu pietāti pret klasiku un Suhanovs – ar uzdrīkstēšanos un “ārpus rāmja” pieeju. Izrāde bija labāka par gaidīto un Rūtas klavierspēle un vokāls ļauj gan baudīt J. Nīmaņa burvīgo mūziku, gan apdomāt tikko notikušo. Visu cieņu Martinsonam un Apinei!”

Inga: “Briesmīgi! Vienīgais izteiksmes līdzeklis – visu tēlu rāpošana pāri kaut kādai neizteiksmīgai melnai čupai, nabaga bērnu ieskaitot. Gari, ne visai skaidri un neizteiksmīgi monologi. Kāpēc tāda interpretācija?”

vdt.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Samocīti. “Džeina” talantīga, bet izrāde kopumā tāda nepabeigta. Noslēgumā prieka asaru izsita “mācītāja” zieda atdāvināšana mazajai Adelei :).

  2. Nevajag cūkot klasikas darbus, tāpat ir ar Čehova ,,Ķiršu dārzu,,. Riebjas skatīties , narkomānu murgi.
    Es vairs uz teātriem neeju. Žēl iztērētā laika.Aktieri uz skatuves lamājas, sit tā ka asinis šķīst, vem , spļauj, staigā puskaili un tā ir kultūra.

  3. Šausmas Gobu ielā. Vāji režisēts mēsls.

Ar "Kazanovu" Leļļu teātrī atgriezīsies izrādes pieaugušajiemCeturtdien, 27. aprīlī, Latvijas Leļļu teātris prezentēja teātra radošo stratēģiju turpmākajām sezonām, kurā kā būtiskākais jaunums sagaidāma pieaugušajiem domātas repertuāra sadaļas veidošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+