Liāna Langa
Liāna Langa
Foto: Timurs Subhankulovs

Liāna Langa: Mūsu popdziedoņi varbūt ir kā mazi bērni, kas neko nelasa un nezina 34

2001. gadā uz ekrāniem parādījās ungāru kinorežisora Ištvana Sabo filma “Taking Sides”, ko varētu tulkot kā “Nostāšanās”.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Rīdzinieks nepatīkami pārsteigts, kā izskatās vietā, kur noslīka Roberts: “Tur viss ir sabrucis… Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!” 62
Lasīt citas ziņas

Tajā attēlota patiesos notikumos bal­stīta epizode no denacifikācijas perioda Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Hārvija Keitela spēlētais amerikāņu virsnieks izmeklē tā laika vācu izcilā diriģenta Vilhelma Furtvenglera lietu. Viņš bija Hitlera atzīts galvenais diriģents Trešajā reihā un vadīja orķestri arī fīrera jubilejās. Neraugoties uz to, palīdzējis orķestra muzikantiem ebrejiem. Filmas gaitā, sekojot izmeklētāja un diriģenta sarunai, iespējams domāt arī par savu rīcību vēsturiskās kataklizmās vai ikdienas situācijās, kad jāveic cilvēciskā izvēle par to, kurā pusē nostāties. Jo tas ir jautājums par cilvēka brīvību un nozīmīgu tās daļu – izvēles brīvību izšķirties par savā ētikā un morālē balstītu pozīciju.
[wrapintext][/wrapintext]
Sabo režisējis arī Padomju Latvijā rādīto filmu “Mefisto” (1981), Klausa Manna romāna “Mefisto: kādas karjeras vēsture” ekranizāciju. Sižeta pamatā ir rakstnieka jaunības laika drauga, vācu aktiera Gustava Grjūdgensa morālā degradācija, sadarbojoties ar nacistu varu un darbojoties Berlīnes Valsts teātra direktora amatā. Viņu vada neizmērojama godkāre un slavas alkas, tās dēļ viņš kā sātanam pārdod savu dvēseli pastāvošajai varai. Vācijas rakstniecības kameras vadītājs un nacistu kultūras funkcionārs, SS grupenfīrers Hanss Josts savā lugā ievietoja pazīstamo tekstu: “Kad vien es dzirdu par kultūru, es atbloķēju savu brauningu.” Arī Heidelbergas universitātē grādu filozofijā ieguvušajam nacistu propagandas ministram Jozefam Gēbelsam mākslinieki bija nepieciešami varas reklāmai un tās legalizēšanai. Viņi izmantoja māksliniekus, bet tos uzskatīja par nožēlojamiem klauniem, kuriem jāielāgo sava vieta. Notikumu gaitā “Mefisto” varonim nākas pārliecināties, ka māksla nestāv pāri politikai un ka viņam atvēlēta vien āksta loma. Ievērojami rakstnieki un mākslinieki, kuri nevēlējās sadarboties ar nacistiem, pameta Vāciju – Marlēna Dītriha, Vasīlijs Kandinskis, Tomass Manns, Bertolds Brehts un daudzi citi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Piecdesmit gadus ilgušajā padomju okupācijas periodā reti kuram bija iespēja izsprukt no impērijas nagiem un patverties Rietumos. Tikai 25 gadus pēc režīma sabrukuma pie mums aizsākusies saruna par kolaborāciju. Padomju varas pieradinātu, ar apbalvojumiem sildītu mākslinieku vārdi zināmi. Savukārt tos, kuri izvēlējās savas brīvības pusi, iepazīstam pamazām – Visvaldis Ziediņš, Melānija Vanaga, Eižens Valpēters, Zenta Logina, Juris Tīfentāls, Zenta Dzividzinska, Juris Pudāns, Broņislava Martuževa. Ar laiku noteikti uzzināsim arī citu latviešu vārdus.

Ņemot vērā jaunāko laiku vēsturē apgūto sāpīgo, katru domājošu indivīdu ar savu “es” konfrontējošo pieredzi, jo dīvaināka šķiet it kā no nulles aizsākusies diskusija, vai mūsu māksliniekiem šodien jādodas peļņā uz Krievijas skatuvēm. Tikko ar attaisnojošu spriedumu noslēgusies Daiņa Rūtenberga “salauztā slotaskāta” politiskā prāva, kurai viena sabiedrības daļa rūpīgi sekoja līdzi. Debašu daļā advokāti Mārtiņš Kvēps un Aldis Alliks, kuri Rūtenbergu, demonstrējot cienījamu pilsonisku stāju, aizstāvēja nesavtīgi, uzstājās ar spožām runām. Allika runu iespējams izlasīt “Latvijas Avīzes” vietnē tīmeklī. Viņš uzsvēra – “.. ir būtiski konstatēt, ka Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. Okupējot un anektējot Krimu, Krievija ir pārkāpusi vienu no svarīgākajiem starptautisko tiesību principiem – agresijas aizliegumu.”

Dziedātāja Valērija, kas līdz ar Josifu Kobzonu un Oļegu Gazmanovu ir iekļauta Latvijas “melnajā sarak­stā”, uzstājās koncertā Krimā tūlīt pēc tās aneksijas un okupācijas. Par Krievijas īstenoto agresiju un kara upuriem Austrumukrainā presē lasām gandrīz katru dienu. Mūsu popdziedoņi varbūt ir kā mazi bērni, kas neko nelasa un nezina. Tomēr infantila izlikšanās diez vai ir attaisnojums sadarbībai ar režīmu, pret kuru Rietumu valstis vērsušas sankcijas, jo tā īsteno atsevišķas hibrīdkara stratēģijas arī pret Latviju.