Rubeņa fonda vadītājs un leitnanta Roberta Rubeņa muzeja Ugālē, kā arī Nacionālās pretošanās kustības muzeja Rendā izveidotājs Andrejs Ķeizars teic, ka kopš izveides muzeju Ugālē apciemojuši apmēram 13 tūkstoši interesentu.
Rubeņa fonda vadītājs un leitnanta Roberta Rubeņa muzeja Ugālē, kā arī Nacionālās pretošanās kustības muzeja Rendā izveidotājs Andrejs Ķeizars teic, ka kopš izveides muzeju Ugālē apciemojuši apmēram 13 tūkstoši interesentu.
Foto – Viesturs Sprūde

Kurelieši pelnījuši tikt “celti saulītē” 14

Kureliešu leitnanta Roberta Rubeņa muzeja Ugālē uzturētājs Andrejs Ķeizars par godu Roberta Rubeņa (1917 – 1944) simtgadei muzejā sagādājis gan jaunu uzlabotu ekspozīciju, gan labiekārtojis iekštelpas. Iepazīstinot ar tām, 14. novembrī tika sarīkota vēsturnieku diskusija un piemiņas brīdis pie nesen atjaunotā leitnanta Rubeņa bataljona 2. rotas bunkura Ilziķu ezera apkārtnē. Kureliešu kustībai veltītajā diskusijā tika atzīts, ka kureliešus kā cīnītājus par Latvijas neatkarības atjaunošanu pienāktos vairāk “celt saulītē” nekā līdz šim. Zināmā mērā viņi pelnījuši pat lielāku godu nekā leģionāri.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Kad 2009. gadā iegājām šajās telpās, te nebija nekā īpaša – tikai leitnanta Rubeņa bilde un pāris dzelzs gabali no bataljona apmetnes vietas,” stāsta Andrejs Ķeizars, izrādot par ES projekta naudu sarūpētās izgaismotās stikla vitrīnas un stendus. Ekspozīcijas saturs, noformējums paša un ģimenes spēkiem veidots. Tas ir stāsts par ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas tapšanu 1944. gada vasarā, par saistību ar Latvijas Centrālo padomi (LCP), par vācu centieniem iznīcināt šo grupu, kam vajadzēja būt atjaunotās Latvijas armijas kodolam. Goda vietā, protams, vēstījums par leitnantu Rubeni un viņa bataljona cīņām pret vācu soda vienībām 1944. gada novembrī/decembrī. Toreiz kaujās Zlēku un Rendas apkaimē cīņās pret pārspēku krita ap 50 rubeniešu, arī pats leitnants, kā arī aptuveni 250 pretinieku. Leitnanta Rubeņa bataljona gaitas 1944. gada nogalē Kurzemē tiek uzskatītas par simbolu Latvijas tautas neatkarības centieniem un pretestību okupācijas varām. Simboliski ir arī tas, ka Roberta Rubeņa kapavieta, lai arī toreiz un pirmajos pēckara gados iezīmēta, mūsdienās vairs nav atrodama. Mežmalā Ugāles pagasta “Grenču” māju apkaimē, kur viņu reiz apglabāja, vēlākajos gadu desmitos veikta meliorācija un mežs izcirsts. Piemiņas akmens leitnantam uzstādīts Dzelzkalnu brāļu kapos.

Stāsts par kureliešu cīņām gadu gaitā veidojies no laikabiedru un aculiecinieku atmiņu druskām, konfrontējot tās ar zināmajiem arhīvu dokumentiem. Kopainas veidošana turpinās, atklājas jauni, agrāk nezināmi materiāli, vēstules, liecības. Kā atzina Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs, agrāk izdarītie secinājumi izrādās nepareizi. Labs piemērs ir trimdas teologa un vēsturnieka Haralda Biezā grāmata “Kurelieši” (1991), kuru pieņemts uzlūkot kā pamatīgāko darbu par attiecīgo tematu. Vēsturnieki gan uzskata, ka jārada jauna, pilnīgāka ģenerāļa Kureļa grupas vēsture, jo Biezā darbā iekļuvuši arī mīti. Piemēram, ka kurelieši sadarbojušies ar padomju partizānu vienību “Sarkanā bulta” un 1944. gada decembra sākumā kopīgi cīnījušies pret vāciešiem pie Zlēkām. Tā ir tikai leģenda, kas balstīta Rubeņa bataljona kaprāļa Kārļa Vīnakmens izdomātā un trimdas presē pārstāstītā vēstījumā. “Okupācijas muzejā glabājas 1946. gadā Detmoldā dibinātās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības arhīvs, kurā ir Kārļa Vīnakmens gan personas anketa, gan darbības apraksts un liecība par piedalīšanos pretestības kustībā ģenerāļa Kureļa grupā. Viņš tur pašrocīgi apliecina, ka pirms kaujām izprasījis no vienības vadības atļauju doties pie savas ģimenes uz Valdemārpili. Vienībā pēc tam nav atgriezies, kas nozīmē, ka pašās kaujās viņš nemaz nepiedalījās… Tāpēc man tas drīzāk izskatās pēc kādas trimdas avīzes redaktora radīta mīta, informācijas trūkuma apstākļos vēloties dramatizēt situāciju,” uzsvēra Neiburgs. Diemžēl aplamais stāsts par kureliešu kopīgajām cīņām ar “sarkanbultiešiem” no Biezā grāmatas plaši pārceļojis citos vēsturei veltītos apcerējumos, kaut ar “Sarkanās bultas” darbību saistītajos dokumentos skaidri parādās, ka 1944. gada decembrī sarkanie partizāni uzturējušies 15 kilometru attālumā no cīņas vietas un kaujās pret vāciešiem nepiedalījās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cits izplatīts pieņēmums ir, ka kureliešu rindas gandrīz pilnībā sastāvējušas no latviešu leģiona dezertieriem. Rubeņa bataljona pētniecības entuziasts Andrejs Ķeizars aizrāda, ka, pētot čekā rosinātās 314 kureliešu krimināllietas (kopējais kureliešu skaits bija ap 3000), var gūt pietiekami reprezentatīvu socioloģisko ieskatu, kas bija šie ļaudis. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem nemaz nebija iesaucamajā vecumā. “Vai tas, kurš aiziet no svešas armijas pie savējās, vispār ir dezertieris?” retoriski jautāja Ķeizars. Diskusijā vairākkārt atskanēja atzinums, ka stāsts par vāciešiem nepakļāvīgajiem kureliešiem un leitnanta Rubeņa bataljonu būtu daudz piemērotāks nepakļaušanās simbols nekā, teiksim, leģions. Tam piekrita arī Sociālās atmiņas pētniecības centra līdzpriekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns, tomēr atgādinot: “Objektīvā situācija, ar kuru jāsaskaras, ir, ka patlaban Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā leģiona un leģionāru tēls ir galvenais, kas pārņēmis visu to nozīmju lauku, kas attiecās uz pretošanos un nepakļaušanos Otrajā pasaules karā. Viss pārējais ir it kā pakārtots leģionāriem.”

Ko ar to domāja Ziedonis?

Vairākus “Latvijas Avīzes” lasītājus satraucis jautājums par dzejnieka Imanta Ziedoņa (1933 – 2013) kureliešiem adresētajiem izteikumiem Noras Ikstenas grāmatā “Nenoteiktā bija”. Proti, ka tie bijuši “bandīti”, kas “šausmīgi dzēra un šausmīgi rija” un “droši vien” šāvuši cilvēkus. Dzejnieks tādus iespaidus it kā guvis kā puika, vadot kara laiku Engurē. Jāsaka, ka kureliešu Engurē nemaz nav bijis. “Gan starp kureliešiem, gan citiem, kas “iegāja mežos”, varēja būt gan godīgi, patriotiski noskaņoti cilvēki, gan arī tādi, kas vienkārši gribēja pārdzīvot kara beigas, palikt dzīvi, dzert šņabi un iet meitās. Tas ir jautājums, kādus cilvēkus redzēja Imants Ziedonis,” sprieda Uldis Neiburgs. Diemžēl jāņem vērā, ka grāmatas “Nenoteiktā bija” tapšanas laikā mūža novakarē tautas cienītais dzejnieks jau daudz ko nesaprata un jauca. “Es tieši nesen pārrunāju šo epizodi ar fonda “Viegli” padomes priekšsēdētāju Žaneti Grendi. Viņas komentārs bija īss: kad Nora Ikstena runāja ar Imantu Ziedoni, Imants Ziedonis vairs nerunāja. Viņam tika uzdoti jautājumi, uz kuriem viņš atbildēja apmēram ar “jā” vai “nē”, pamājot ar galvu. Līdz ar to tur varēja būt visdažādākās improvizācijas. Ziedonis redzēja konkrētus indivīdus, kas darīja to, ko viņš atcerējās. Vai tie bija kurelieši vai vienkārši kaut kādi cilvēki, kas darbojās Kurzemē, tā jau ir improvizācija,” piebilda vēsturnieks.