Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. maijs, 2013
Drukāt

Kuri saldie ķirši izturīgāki?

Foto - Aija Geida un Valdis SemjonovsFoto - Aija Geida un Valdis Semjonovs

“Kuras saldo ķiršu šķirnes ir izturīgākās pret slimībām? Dažus ķiršu kokus esmu jau iestādījis. Kā tie jākopj?” 
A. Vonda Ludzas novadā

 

Daudzas saldo ķiršu šķirnes nav pietiekami ziemcietīgas, lai stādītu Latgalē. Izturīgākās ir ‘Brjanskaja Rozovaja’ un ‘Severnaja’ (abas ar gaišiem augļiem), ‘Meelika’, ‘Sjubarovskaja’ un ‘Tjutčevka’ (ar tumši sarkaniem).

Ziemas salā ķiršiem visbiežāk cieš stumbrs – plaisā miza, sevišķi dienvidrietumu pusē. Tāpēc ķiršus nevajadzētu stādīt dienvidu un rietumu nogāzēs, ko apspīd vakara saule. Lai novērstu plaisāšanu, stumbrus jau rudenī ieteicams nokaļķot.

Ja plaisājums laikus pamanīts, mizu pietin pie stumbra, izmantojot gaisa caurlaidīgu saiti (nevis plēvi!). Vaļējas brūces apziež ar lerānu.

Saldajiem ķiršiem piemērotas mēreni mitras, auglīgas, labi drenētas smilšmāla augsnes. Gruntsūdens nedrīkst būt tuvāk par 1 metru. Saldos ķiršus stāda agri pavasarī, rudenī stādītie ziemā var apsalt. Lai pasargātu saknes no iekalšanas un kociņi labi ieaugtos, svarīgi tos kārtīgi aplaistīt.

Pirmajā gadā stādus apgriež 1 – 1,5 m augstumā, lai veidotos labi sānzari. Dažas šķirnes mēdz veidot stāvu vainagu, zari no stumbra atiet šaurā leņķī (mazākā par 45°). Jūnija beigās, jūlijā, kad jaunie sānzari izauguši 15 – 20 cm gari, zarus atliec nedaudz platāk, iestiprinot žāklēs knaģus, ko pēc divām nedēļām izņem. Šādi veidoti saldie ķirši neizaugs tik lieli un stāvi un ātrāk sāks ražot. Platākas zaru žākles ir arī izturīgākas pret salu un sveķošanu.

Saldā ķirša vainagu jau pirmajos gados ieteicams pazemināt, izgriežot stāvo galotni virs spēcīgi augoša sānzara. Vēlāk to izdarīt būs grūti, turklāt veidosies liela brūce. Vainagu pazemina vasarā, atstājot pagaru celmiņu. Līdz 10 – 20 cm saīsina arī jauno kociņu augšējos sānzarus, lai tie nenomāktu apakšējos. 
saldiekirsi_blieziens_VS

Saldie ķirši nav jāapgriež katru gadu, izgriež tikai traucējošos (ja tie pārlieku noēno zemākos zarus), kā arī pārāk stāvos zarus. Tā veidojas zemāka auguma koks, ko vieglāk apkopt, arī ražu ērtāk novākt. Vainagu veido vasarā – reizē ar ražas vākšanu vai pēc tam, vēlams, sausā laikā. Zarus griežot, ķiršiem vienmēr atstāj celmiņu, kas divas trīs reizes garāks par nogrieztā zara diametru. Tas pasargā kokus no sveķošanas un sēņu infekcijas.

Šķirnēm ar stingriem augļiem tie lietainā laikā plaisā un pūst, tāpēc jānovāc pēc iespējas agrāk. Labāk izvēlēties šķirnes ar mīkstākiem augļiem (piemēram, ‘Meelika’, ‘Severnaja’), kas mazāk plaisā. Bīstamākie kaitēkļi ķiršiem ir laputis, tās noteikti jāapkaro, citādi veidosies kropli zari un sīkas ogas.

Lielas problēmas sagādā putni. Mazāk tie pamana dzeltenos un rozā augļus, bet sarkanos noēdīs pa tīro. Tā kā saldos ķiršus ir grūti apklāt ar tīkliem, nepieciešams kāds putnu atbaidītājs. Labi palīdz šāvienu troksnis, taču to var izmantot nomaļās viensētās vai arī tad, ja kaimiņi neiebilst pret šādu blīk­šķi­nāšanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+