Guntis Ščerbinskis
Guntis Ščerbinskis
Foto – Timurs Subhankulovs

Guntis Ščerbinskis par sabiedriskās domas aptauju: Kurina asinspirti 5

Pētījumu centrs SKDS jau vairākus gadus saviem respondentiem piedāvā aukstasinīgu iespēju apšaut līdzcilvēkus. Izrēķināšanās šajā brutālajā scenārijā nav atļauta ar kuru katru, pie sienas liekami vien “visi tie, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā patlaban ir”. Tātad iespējas, ko ņemt uz grauda, gana plašas atkarībā no katra izpratnes un fantāzijas, sākot no neciešamas sievasmātes un beidzot ar kaitinošu sociologu.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Nule SKDS nācis klajā ar jaunāko pētījumu, kurā viens no jautājumiem skan: “Cik bieži jums ir šādas sajūtas?/Vēlme apšaut visus tos, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā patlaban ir”. Vispirms asinspirts kā visu problēmu risinājums 21. gadsimta Eiropas valstī tiek uztiepts sabiedriskās domas pētnieku izvēlētiem respondentiem, pēcāk – pārējai Latvijas sabiedrībai, publiskojot aptaujā iegūtos rezultātus. Saprotams, ziņas par latviešu gatavību apšaut līdzpilsoņus aplido arī pasauli, jo tajā ietvertais vēstījums izlaužas ārpus mūsdienu civilizācijas rāmjiem, tāpēc piesaista uzmanību.

Cik noprotu, SKDS pētnieku mērķis ir izmērīt Latvijas sabiedrības agresivitātes pakāpi. Tomēr uzskatu, ka pārspīlēti provocējošs jautājums šajā gadījumā ir klupšanas akmens un aptaujā iegūtie dati ne tuvu neuzrāda kaut cik vērā ņemamu ainu. Ikviena vesela sabiedrības locekļa reakcija uz piedāvāto masu slaktiņu kā problēmu risināšanas veidu būtu no “nevēlos atbildēt uz tik stulbu jautājumu” līdz “vai jums pašiem, cienījamie pētnieki, visi ir mājās”. Vēl visu šo, protams, var uztvert kā melno humoru, bet tad jārēķinās arī ar nenopietnām atbildēm. Baidos, ka gadījumos, kad sociologu konstruētais vardarbības ceļš uztverts kā nopietna izvēle, runa jau ir par sociāli bīstamu diagnozi. Līdz ar to, tā kā es ticu mūsu sabiedrības veselajam saprātam, man nav ne mazākā pamata ticēt šīs aptaujas rezultātiem, kur nu vēl tos tiražēt vai apspriest.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nav grūti iedomāties, kāda būtu Vācijas sabiedrības reakcija, ja sociologi vāciešus iztaujātu par viņu vēlmi “pie visa vainīgos” ieslodzīt koncentrācijas nometnēs vai dažkārt pat smacēt gāzes kamerās. Un kā Amerikas sabiedrība uztvertu pētnieku interesi, piemēram, par ASV pilsoņu vēlmi veikt atentātu pret savu prezidentu? Visticamāk, ļaudis nodomātu, ka tiek filmēti ar slēpto kameru pārraidei, kurā izjoko cilvēkus. Tas – labākajā gadījumā, sliktākajā – pētniekiem būtu darīšana ar attiecīgo valstu drošības dienestiem.

Pieņemu, ka šāda veida provokācijas dažos gadījumos ir rezultatīvas konfidenciālā ārsta un pacienta sarunā psihiatra kabinetā. Taču izvirzīt klaju vardarbību kā uzvedības modeli sabiedriskai apspriešanai ir noziedzīga bezatbildība. Tas ir nekas cits kā vardarbības kultivēšana. Kad cilvēks uz ielas vicinās ar stroķi un mērķē uz cilvēkiem, viņu kā bīstamu elementu savāc policija. Vai tikpat bīstami nav centieni cilvēku prātos sēt domu par asiņainu izrēķināšanos kā iespējamo sabiedrības attīstības ceļu? Un tas tiešām ir iespējams šodienas Eiropā, kur cilvēki dzīvo terorisma draudu ēnā un ik pa laikam piedzīvo šaušalīgus slaktiņus!

Pirms neilga laika mūsu militārpersonas un daudzus citus pilsoņus aizvainoja bēdīgi slavenā sociālā kampaņa “Es darītu tāpat”, kas netieši mudināja krīzes situācijā bēgt no savas valsts. Vai jautājums par vēlmi apšaut līdzpilsoņus nav tikpat aizvainojošs, ja to uzdod, piemēram, karavīram, policistam vai medniekam? Neatkarīgi no saņemtajām atbildēm šī iedzīvotāju aptauja darbojas kā sava veida sociālā kampaņa, nesot vienu vienīgu vēsti: “Es šautu.” Lielākajai daļai – nolieguma, kādam – jautājuma, citam – apgalvojuma formā.

Sabiedriskās domas pētniekiem tāpat kā medijiem vai sociālo kampaņu rīkotājiem ir jābūt atbildīgiem par to paustajām idejām. Ja šīs atbildības nav, tā jāpieprasa. Arī šajā gadījumā.