Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Kurina, lai neiet postā


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Piebaldzēni Leimaņu ģimene “Latvijas Avīzi” kopā ar žurnāliem “Mājas Viesis” un “Praktiskais Latvietis” arvien pasūta uzreiz visam gadam. Kopš janvāra sākuši iekrāt naudu, domājot jau par nākamo abonēšanas reizi.

 

“Ja pietrūkst kādai neatliekamai vajadzībai, tad paņemam no iekrātā un vēlāk atliekam atpakaļ,” stāsta Ozoliņu māju saimnieks Vasilijs.

Ik dienu pirmajai “Latvijas Avīze” tiek Vasilija sievasmātei Veltai, kurai 4. aprīlī apritēja 91 gads. Velta joprojām ir liela lasītāja. Lasa arī grāmatas, ko no bibliotēkas paņēmusi kaimiņiene Sarmīte. Diemžēl tuvākā grāmatnīca šogad tikusi slēgta. Tajā parasti ģimene iegādājusies ”Lata” romānus, tāpēc Vasilija sievai Guntai īpašs ”saldais ēdiens” avīzē ir romāna turpinājumi. Priecējot tas, ka visos romānos ir spraigi, aizraujoši sižeti.

Vasilijs avīzi sāk iepazīt no pēdējās lappuses, jo visvairāk piesaistot “Lasītāju balsu” sleja. Pēc tam apskata, kas vēstīts par notikumiem sportā, par vēsturi un tad visus pārējos rakstus. Vēlāk dzīvesbiedrei Guntai piekodina, kura publikācija noteikti jāizlasa. Ģimenē, pārspiežot politiskos notikumus, radies jautājums par novadu reformu. ”Kāpēc jātaisa reformas pašu reformu dēļ? Tā ir tāda spēlēšanās un visu nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana,” spriež Gunta.

Abiem ar vīru sāp sirds, ka laukos cilvēku paliek arvien mazāk. Arī viņu dēls Māris savulaik strādājis ārzemēs – Norvēģijā, Zviedrijā, Īrijā, bet viņa ģimene nolēmusi atgriezties, lai dēls Kristers varētu skoloties Latvijā.

Vasilija un Guntas dzīve Piebalgā joprojām saistīta ar agrāko Piebalgas pamatskolu, kur Gunta bijusi direktore. Pēc tam kad astoņus gadus bijušajā skolas ēkā darbojās sociālās rehabilitācijas centrs “Dzīves enerģija” ar atkarībām sirgstošiem bērniem un pusaudžiem, gan Gunta, gan dzīvesbiedrs strādāja tur. Taču kopš pagājušā gada sākuma rehabilitācijas centrs ir tukšs, jo dažādu iemeslu dēļ Labklājības ministrija līgumu ar “Dzīves enerģiju” neslēdza. Abi Leimaņi ik dienu dodas ēku kurināt. Namu, kur tik ilgi strādāts, nevarot pakļaut postam, jācer taču, ka rosība kādreiz atgriezīsies, teic Gunta. Martā viņa nosvinēja 60 gadu jubileju un var sākt saņemt priekšlaicīgo pensiju.

Kad Vasilijam bija pēdējā darba diena pirms aiziešanas pensijā, rehabilitācijas centra ”Dzīves enerģija” audzēkņi atvadu vēstulītē uzrakstījuši: “Vasik, mēs tevi vienkārši mīlam! Tu esi foršs, sirsnīgs cilvēks!” Centrā atradās mazie pīpētāji, līmes ostītāji, klaiņotāji… bet citādi – bērni kā jau bērni, atklāti, sirsnīgi, pēc mīlestības alkstoši. Bērni gan no bērnunamiem, gan arī no pārticīgām ģimenēm, kurās izpildītas visas bērna iegribas.

Gunta atminas, kā vienam deviņgadīgam puikam reiz prasījusi, kā viņš ticis pie alkohola. Zeperis atbildējis, ka pircis par bērnunamā izsniegto kabatas naudu, ko iedevis ”onkuļiem, kuri nopirka šņabi, un kopā dzērām. Bet to vienu reizi iedzēru par daudz. Paliku grāvmalā guļot”.

Veicot rehabilitācijas centrā monitoringu, rezultāti rādīja – puse no centra bērniem tikuši vaļā no atkarībām.

Kamēr darbojās Piebalgas pamatskola un vēlāk rehabilitācijas centrs “Dzīves enerģija”, Leimaņi bērniem palīdzējuši arī tādējādi, ka apmēram tonnu pašu audzēto kartupeļu ik gadu atdeva ēdnīcai bez maksas. Pērn kartupeļu pārpalikums tika medniekiem dzīvnieku barošanai.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+