Foto-LETA/AFP

Ints Cālītis: Bēgļi jāsamīļo tiem, kas ieguva Lībijas nacionālās bagātības 7

No rakstu sērijas dažādos preses izdevumos par nepieciešamo palīdzību afrikāņu bēgļiem izceļas neveiklais raksts “Mēs un viņi” (Anna Žīgure, “LA” 17.06.2015.). Godājamā autore šoreiz salīdzinājusi nesalīdzināmas norises. Divas trešdaļas raksta aizņem stāstījums par laivu bēgļiem uz Zviedriju kara beigās. Stāsts ir patiess atgādinājums par mūsu tautas traģēdiju. Riskējot ar dzīvības zaudēšanu jūrā, viņi glābās no mokpilnas nāves Sibīrijā. Bet tam nav nekāda sakara ar mūsdienu nelegālajiem imigrantiem, kuri ilgojas pēc Eiropas pārtikušās dzīves. Saprotams un atbalstāms ir autores humānisms – neļausim taču cilvēkiem iet bojā! Ievietosim viņus tukšajās lauku skolās, apjozīsim tās ar sētu un ierīkosim apsardzi. Pieņemsim darbā virējus un apkopējus. Iespējams, ka kādi no bēgļiem pārtikā nelieto piena produktus. Kādi no viņiem varētu būt veģetārieši, citi atteiktos no cūkgaļas. Pieņemsim darbā latviešu valodas skolotājus. Pilsonības un imigrācijas dienestam atliktu noskaidrot viņu izcelsmes valsti un emigrācijas iemeslus. Iespējams, dažus, pamatojoties uz Latvijas likumiem, nāksies izraidīt uz izcelsmes valsti. Diez vai visam tam pietiktu ar ES piesolītajiem 6000 eiro pirmajā gadā. Daļa no mūsu apmīļotajiem bēgļiem pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas un pirmās naudiņas nopelnīšanas nopirktu biļeti uz Parīzi vai Frankfurti.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19
Lasīt citas ziņas

Par neapturamo nelegālo imigrantu straumes ieplūšanu Eiropā atbildība jāuzņemas ASV, Lielbritānijai un Francijai. Šo valstu bruņoto spēku lietošana un ieroču piegāde arābu “pavasara” realizētājiem palīdzēja neatgriezeniski iznīcināt plaukstošu valsti – Lībijas Tautas Sociālistisko Džamahīriju. No Lībijas valsts ir palikušas vairs tikai robežu līnijas kartēs un atlantos. Starp Tunisiju un Ēģipti ir atvērtas durvis uz Eiropu. Pa šīm durvīm, protams, vispirms uz Eiropu dodas lībieši, jo viņi ir zaudējuši iespēju bez maksas izglītot bērnus, ārstēt slimos. Tā vietā bezdarbs, produktu un dzeramā ūdens trūkums, karadarbības rezultātā sagrauti mājokļi. Lībijā joprojām šaudās dažādi nemiernieku grupējumi. Atvērtās durvis izmanto arī citu Āfrikas valstu iedzīvotāji. Melnajā Āfrikā nebeidzamas bruņotas savstarpējas sadursmes reliģisku un etnisku iemeslu dēļ.

Līdz Lībijas valsts sagraušanai bija palikuši daži mēneši, kad starptautiskās “maitu lijas” jau saoda laupījumu. 2011. gada septembra sākumā Parīzē ieradās “vairāk nekā pussimts valstu un starptautisko organizāciju, kas sevi nosauca par Lībijas draugiem, līderi, to skaitā ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone un ANO ģenerālsekretārs Pans Kimuns. Viņu mērķis bija atgādināt Lībijas Nacionālās pārejas padomei neaizmirst ar saviem sabiedrotajiem noslēgt izdevīgus naftas līgumus.” (“LA” 02.09.2011.) Vislielākie ieguvumi bija Francijai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lūk, Lībijas nacionālās bagātības ieguvēji arī ir tie, kam visvairāk ir jāsamīļo Lībijas ekonomiskie bēgļi.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.