Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. jūlijs, 2016
Drukāt

Kurš ir gatavs sevi ziedot? Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi un scenogrāfu Kristianu Brekti

Foto-Dainis BušmanisFoto-Dainis Bušmanis

“Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams” – lai nu ko, bet šīs rindas no Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” zina katrs. Bet kāpēc šis darbs izvēlēts Valmieras vasaras teātra festivālam, turklāt šogad – simt gadus pēc lugas publicēšanas? Kas tajā ir tik svarīgs?

– Kāpēc Rainis, kāpēc “Spēlēju, dancoju”?

M. Eihe: – Šajā gadījumā ir divi svarīgi komponenti – ne tikai Rainis, bet arī “Iļģi” ar savu mūziku, kas dod jaudīgu papildu enerģiju un spēku. Jauniem cilvēkiem ļoti patīk “Spēlēju, dancoju”, un es vēl jūtos ­jauns. 2001. gadā biju klāt, kad tapa “Iļģu” “Spēlēju, dancoju” iestudējums Daugavgrīvas cietoksnī. Kopš tā laika ik Jāņos, kad visi aiziet gulēt – ap astoņiem, deviņiem no rīta –, uzlieku “Iļģu” disku “Spēlēju, dancoju” un klausos.

Pateikšu saviem vārdiem Raiņa pētnieka Gunāra Bībera domu – šī ir Raiņa vienkāršākā luga, kur viņš vairs neko nenormāli nesludina, viņš izrunā visas savas bēdas ārā. Mūsu izvēlētais ceļš uzvedumā – ejam uz rituālu, uz saprašanu par sevis ziedošanu kādu mērķu labā. Man šķiet, ka tas ir jautājums, par ko mūsu sabiedrībā vispār nedomājam. Mēs neviens neesam gatavs ziedot sevi kādu mērķu vārdā, vienalga, kādi tie būtu. Nu, kaut vai mūsu izglītības sistēma, tā bļauj pret jebkādām pārmaiņām viena iemesla pēc. Tāpēc, ka tās var skart veselu virkni cilvēku un viņi nav gatavi ziedot savas pozīcijas vai atalgojumu, lai mainītos visa izglītības sistēma. Tas attiecas uz jebkuru jomu.

– Lūk, lasot lugu, tieši par to domāju – vai es varētu kā Tots ziedoties… Šķiet, ka ne. Bet jūs?

– Ko mēs uztveram kā ziedošanos? Es esmu atdevis ļoti daudz no sava komforta, lai būtu mākslinieks. Es strādāju teātrī tāpēc, ka man tas patīk un šķiet svarīgi runāt par lietām un taisīt izrādes, lai arī tās nerāda lielajā zālē un nevar tik labi pārdot.

– Atšķirībā no Tota jūs savas ziedošanās jēgu un augļus redzat šajā dzīvē – vairākkārt esat saņēmis Latvijas Teātra balvu, šajā sezonā par izrādi “Smaržo sēnes” esat nominēts “Spēlmaņu nakts” gada balvai… Bet Tots nepaguva skatīt sava upura jēgu, devās nāvē…

– Tots mainās. Es jau arī mainos. Kādreiz skraidīju treniņbiksēs, noskūtu galvu, braucu ar BMW un man bija viss vienalga. Nav jau jānomirst, lai tu varētu mainīties. Tas ir mākslas uzdevums – saasināt, lai mēs spētu vēstījumu ieraudzīt un uztvert. Tādus cilvēkus, kas sevi upurē, varam redzēt arī šodienas dzīvē. Piemēram, Valdis Zatlers, kuru par Valsts prezidentu izvirzīja zoodārzā, bet kurš izdarīja vienu lietu – atlaida Saeimu. Tas, ka mēs neizmantojām šo iespēju, lai mainītos, tā ir mūsu problēma. Bet viņš sevi reāli ziedoja.

– Par Totu skaidrs. Kungs Raiņa lugā ir tautas kalpinātājs, bet kas mūsdienās ir Kungs, kas mūs izsūc?

– Atšķirībā no tiem laikiem mums ir izvēle – ļaut sevi izsūkt vai neļaut. Es uzskatu, ka Kungs – tie esam mēs paši, kas nespējam pieņemt lēmumus, mainīties, izdarīt, cits citu pazemojam utt. Mēs nevaram norādīt ar pirkstu uz Saeimu un teikt – lūk, tie ir tie ļaunie! Nē, mēs paši esam viņus ievēlējuši. Patiešām paši.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+