Kokteilis
Baudi

Kurš režisē tikšanās, kurās svešums izzūd? Juris Ulmanis Preiļos ar Grenlandi mugursomā 1

Foto – no privātā arhīva

Braucu uz Latgali, uz Preiļiem. Šķērsojot Rīgas robežu pamanīju plakātu “Kur zvanīt steidzamos gadījumos? 02”, apdomāju, ka tā īsti nemaz nezinu, kas tad man būtu jādara, ja ko tādu redzētu.

Man dažkārt pārmet, ka rakstos atklāju, ka daudz ko nezinu.

To gribu atspēkot ar Džohari loga (Johari Window) koncepciju, ko mēdzu stāstīt saviem studentiem. Džohari loga 1955. gadā formulēja divi amerikāņu psihologi – Džozefs Lufts un Haringtons Inghams. No vārdiem Džo un Harijs radies tās nosaukums . Tā ļauj ceļot starp ziņu un neziņu, atgādinot, ka mūsu skatīšanās var būt gan iekšup sevī, gan uz āru – uz citiem vērsta. Mums katram ir sava “slēgtā teritorija” – tā ko par sevi zinām, bet neizpaužam.  Katrā no mums ir lietas, kas citiem ir tik acīmredzamas par mums, bet paši mēs tās neredzam, šis tā sauktais “aklais lauks” ir tas ko citi zina par mums, bet mēs paši par sevi ne, tas ir potenciāls, kuru iepazīt varam tikai dialogā ar citiem. Visbiežāk gan dzīvojam balstot sevi “atvērtajā laukā”, jo tas ir drošs- tas, ko es zinu par sevi un citi arī zina. Ceturtais ir noslēpumus glabājošais “tumšais lauks” – tas, ko nezinu par sevi – un – ko citi nezina par mani. Te var slēpties gan bailes, gan lieli talanti un piedzīvojumi.

Tā arī šoreiz – mani klausītāji nezina kalnus, bet es tos diezgan labi eamu iepazinis. Savukārt, grāmatas, kuras šie bērni lasa, nezinu es.  Aizdomājos par sniegu un ledu toreiz Grenlandē. Sniegs ir skaists. Auksts. Forma un krāsa tam mainās. To piedzīvot bija vērts. Vienmēr ir vērts aiziet kalnos vai sniegā, bet aiziet. Dodoties nezināmajā var iegūt zinību par sevi. Par to sevī, kas spēj un var īstenot neiespējamo.

Galerijas nosaukums

Preiļu bibliotēka bija patīkams pārsteigums – tā ir ļoti skaista, par Eiropas Savienības līdzekļiem remontēta, tā ir tiešām jauka. Un visiem zināmā režisora Jāņa Streiča stūrītis ar viņa dāvinātajām tiešām labajām grāmatām, bija izpētīšanas vērts.

Mani sagaidīja un ļoti sirsnīgi uzņēma Velta Popa. Iepazināmies Facebook, kur viņa atzina manu rakstu par Latgali par labu esam. Sākām sarakastīties un izrādījās, ka varam savsatrpēji bagātināties organizējot Preiļu Galvenajā bibliotekā tikšanos ar kādu, kurš pārslēpojis Grenlandi. Pašsaprotami likās, ka to jādara ziemā. Tā nu divas dienas robežā starp janvārim pārejot februārim es pavadīju Preiļos. Tās izvērtās par piedzīvojumu. Nodomāts bija prezentēt stāstu un pieredzi par Grenlandes šķērsošanu ar slēpēm. Taču mani gaidīja vēl citu nosacītu ledus zonu šķērsošana. Šoreiz iekšēju.

Pirmajā dienā bija plānota tikšanās ar bērniem. Es biju paredzēts kā savdabīgs dāvana bērniem, kuri bija izlasījuši visvairāk grāmatas. Pasākums bija garš, biju tāds kā saldais ēdiens vai kulminācija ar stāstu par Grenlandi.


Jutos gaidīts un pagodināts. Plakāti par tikšanos bija ļoti glīti un rūpīgi nostrādāti, bija pat izgatavotas nelielas kartītes interesentu līdzņemšanai. Pirmās dienas vakarā satiku Gunāru, aktīvu bibliotēkas apmeklētāju. Pazīstams ar to, ka ir ļoti brīvs cilvēks, atļaujas citādi domāt un citādi runāt. Viņš bija vienīgais pieaugušais, kurš nebija skolotājs vai bibliotekārs, bērniem domātajā tikšanās reizē.  Biju bērniem sagatvojis kalna ekipējumu, ko parādīt, un Gunārs arī grib to ekipējumu pamēģināt un pufaiku uzvilkt un pat nedomā dot priekšroku bērniņiem. Iesaistīties gribošs, visu apčamdīt, visu laiku jautā, skrien stāstam pa priekšu: “ā, tā ir Grenlandes karte, un cik ilgi tas gāja, cik auksts bija?”, un tā bez gala. Ātri, ātri un daudz. Pēc tam, kad ar bērniem ēdām kūciņas, lai atzīmētu viņu svētku dienu un lasīšanas veiksmes, Gunārs gaidīja mani,lai aprunātos vienatnē. Un man bija klikšķa moments. Kā jau ierasts mans ego gudroja – ko viņam no manis vajag, droši vien gribēs kaut ko lūgt. Savtīgi un auksti aprēķināju un gudroju, cik ilgi tas turpināsies un kā lai “atšujas”. Jutu, ka arī citiem neērti par šo situāciju.

Viņš sāka runāt par savu dzīvi, vēl iekšēji rūcu – kāpēc man tas jāklausās, bet viņš stāsta par īpašumu, ko viņam atņēma, par savām darba vietām. Redzu, ka viņš ir godīgs, sāku klausīties viņa garīgās pārdomas. Klik! Atlaid ego un pretestību! Signāls ļauties lika iedziļināties. Arī viņam kļuva vieglāk, vairs nebija neērti. Gunārs jautā man, kā ir Amērikā, es viņam – kā ir Latgalē? Kā uztver Krievijas agresiju? Viņš saka, ka nav agresijas, kaut TV par to informē. Arī viņš zinot, ka vajag klausīties CNN un BBC, bet nav tik labas angļu valodas zināšanas. Parādīja man vēstuli par īpašuma atgūšanu, ko parakstīja manā klātbūtnē. Vai man tagad bija jāzvana 02? Vēstulē ir aprakstītas manipulācijas ar ierakstiem Zemesgrāmatā! Tikām jūtot, ka esam ļoti ilgi, kāda bibliotekāre nāk mani “glābt”, sakot, ka ir jāiet. Bet mums abiem bija labi. Gunārs man saka: Juri, Tu esi pasaules gudrs, ko Tu man iesaki? Padomājis atteicu – Tu visu dari pareizi, esi jauks, gudrs un sirsnīgs. – Bet ko man darīt?, tā Gunārs. – Iemācies angļu valodu! Tu nāc uz bibliotēku, tu to izdarīsi ātri, Tev izdosies!

Pirmās dienas vakarā pēc Gunāra bija intervija ar “Vietējā Latgales Avīze”. Mani intervēja Lidija Kirillova. Viņas klātbūtnē biju ļoti brīvs un runāju ļoti daudz. Viņa prata mani atvērt. Intervijā ielika pat manu pirmo teikumu, ka mani sauc Juris Ulmanis. Rādīju savas bildes no ceļojuma pa Latgali. Viņa pacietīgi skatījās. Nebija vajadzības apdomāt katru vārdu, jutos ļoti brīvs, ļoti viegli. Viņa uzmanīgi ieklausījās manā stāstā par Latgali – ka Latgale ir kā dimanta gabaliņš. Viņa ir tiešām profesionāla žurnāliste. Stāstīju par visu ko, bet to visu salikt kopā, tas ir profesionālisms. Viņa iekļuva arī manā dienasgrāmatā.

Otrās dienas rītā devos pastaigā pa pilsētu. Plakātus par tikšanos redzēju pat pie Baznīcas. Biju ļoti pārsteigts ieraugot savu vārdu starp afišām par koncertiem, tos uzlūkojot pie sevis nosmējos, sak – vai es te varētu būt?, un biju ar’. Tapu priecīgs.

Tirgū pafotografēju. Kāds jocīgs, bārdains tipiņš, kuru nofotografēju, man pienāca klāt, lai palīdzu ar 1 eiro. Nu, labi.

Tā staigājot,ievēroju divus, kas pārvietojās visai dīvaini. Nevarēju saprast, kurš kuram palīdz, kurš kuru balsta, lai noturētu līdzsvaru. Ko darīt? Varbūt vienkārši sadzērušies? Bet viens tiešām mokās, iet salīcis, ne tāpēc, ka sadzēries, bet tāpēc, ka sāp. Iet vai neiet klāt? Iesaistīties vai ne? Galvaspilsētas pieredze saka, ka piesardzība būtu pašā laikā.Vienā brīdī sajutu, ka ir jāiet. Izrādījās, ka tiešām bija jāiet. Tas, kuram slikti, grib iet prom, bet tas otrs cenšas noturēt. Nelaiž, jo tad nebūs droši pieskatīts, nav droši kādas būs sekas. Tas pirmais saka, ka ir izsaucis policiju un ātros, tas otrs tikām joprojām grib aizmukt.

Jutu, ka to pirmo jāatbalsta, jo viņš tāpat ir vienkārši gājis garām un kā samarietis iežēlojies. Cilvēki jau parasti iet garām. Valodu īsti labi nesapratu – latgaliešu, latviešu, krievu? Jēgu tomēr apjautu. Tas, kuram slikti, runāja krieviski, to nu es nesapratu. Kā prazdami, sākām runāt, jutu, ka kopā tiksim galā. Ainārs, vēlāk uzzināju, kā viņu sauc, teica, ka jāzvana vēlreiz policijai. Tā, tā, es bezmaz priecīgs vaicāju: uz 02? Nu ja, ka uz 02! Zvanu, man atbild sieviete, un ņemas izvaicāt, kur mēs esam. Nu, uz Rēzeknes un kaut kādas ielas stūra! Kamēr runāju ar šo 02 dāmu, piebrauca iepriekš izsauktā policija un ņēma visu savās rokās. Kad vīrs, kuram sāpēja, bija aizvests, Ainārs sniedza man roku un stādījās priekšā, uz ko es atbildēju tāpat: mani sauc Juris. Teicu viņam: Jūs esat ļoti labs cilvēks, jo viņš bija labs. Viņš arī esot domājis – iesaistīties vai ne, jo tas ir mans laiks utt.

Neviļus atcerējos kādu Rīgas stāstu. Gāju pa Barona ielu gar “Krišnām”, tur kāds vecītis, sēdēdams uz trepītēm par katru cenu lūkoja piecelties, un ikreiz sāpīgi krita atpakaļ. Atkārtoti mēģinājumi rezultātus nedeva. Man jau arī bija jāsteidzas, tomēr pavaicāju, kurp viņš tā steidzas. Iepazināmies – mani sauc Juris, – mani arī sauc Juris. Tā un tā, viņš steidzoties pie sievietes. Viņam jātiek pie sievietes. Kā lai nepalīdz? Tā mēs labu laiku vazājāmies pa Rīgas ielām, man jau sāka likties, ka viņš vispār nezina, kur ir jāiet, tomēr beidzot pie kāda nama viņš braši nospieda durvju kodu. Ak, nelaime, tā viņa sirdspuķīte dzīvoja trešajā vai ceturtajā stāvā. Uzdabūju viņu tur augšā, zvanu pie durvīm. Aiz tām kareivīgi paziņoja, ka ne par kādiem Juriem viņa vis negribot zināt. Jauki gan. Nelaimīgo mīlētāju atstāju turpat un neticami, ka tieši pēc nedēļas atkal satiku viņu uz ielas. Kā veci paziņas viens otram apvaicājāmies – kā iet? Kurš režisē šīs tikšanās, kurās svešums izzūd?

Devos bibliotēkas virzienā, kur jau 13.30 bija sanākušas dāmas, lai gan sākums nolikts uz plkst. 14.00. Bija sanākuši kādi cilvēki 10, tostarp arī bibliotekāres vīrs – distanču slēpošanas treneris bērniem. Bija arī mans Gunārs, vareni priecīgs, jo daudz zināja, bet viņam bija vēl jautājumi, atkal viņš mani pārtrauca, ko varonīgi centos pārvarēt.

Ļoti priecīgs biju par to, ka atnāca arī karavīrs no Zemessardzes 35. Nodrošinājuma bataljona. Izrādās viņš bija tētis puisītim, Kristeram, kurš pirmajā dienā man jautāja: – “Juri, Tu jocīgi runā. No kāda novada tu esi?” Es sāku smieties, un atbildēju: “No Bronksas.” Kristers atbildēja ar jautājumu: “Kur tas ir, Kurzemē?”

Karavīram gan esot divi dēli, abi braši. Sieva tepat tūrisma centrā strādā, gatavojas izstādei Ķīpsalā. Seržants Valdis Šņepsts bija nopietns un skarbs. Sēdēja aizmugurē. Es mēģināju publiku iesaistīt, bet viņš nē. “Kāpēc jūs vispār esat zemessargs?”, strikti noprasīja un atbildi dabūjis noskaldīja: “Skaidrs!” Gribēju iepazīties ar viņu. Ir instruktors un bijis specvienībā “Vanags”. Tāds īsts vecis stājā un runā. Rokasspiediens īsts, spēcīgs un vīrišķīgs. Viņa sāpe ir, ka mēs viens otru nenovērtējam un par maz cienām, ka Latvijas aizsardzība ir mūsu visu atbildība un, ka karavīrus vajag cienīt. Jautāju – kā viņš tik labā formā turas? Viņš mācījies Norvēģijā slēpošanu Arktikas apstākļos, apguvis ziemas izdzīvošanu 3 nedēļu garumā, kas mani, protams, uzrunāja. Bijis Afganistānā. Un šitāds zelts ir Preiļos! Patriotisks, mīl Latviju, īsts karavīrs. Tāpēc man patīk bruņotajos spēkos. Tur nav filozofēšanas un tukšas runas. Vērtības ir – gods kalpot Latvijai. Te nav runātāji, bet ir darītāji. To jau arī varēju just, ka ir darītājs. Viņš saka:” Karavīra pienākums ir būt formā. Kā tad savādāk?” Ceru ka mūsu ceļi krustosies vēl.

Vēlāk tūrisma centrā cienājos ar kafiju. Tā bija patiesi melna un ļoti, ļoti garšīga.

Saistītie raksti

Visi šajās dienās satiktie cilvēki ir nokļuvuši manā dienasgrāmatā. Tajā atspoguļoju katras dienas labos notikumus. Palaikam ieraksti ir gari, bet dažreiz ļoti īsi. Labā īpatsvars mēdz būt dažāds.
Izbraucot no Preiļiem, mani sirsnīgi un jauki pavadīja Velta Popa. Parādīja, kur īsti laba desa un siers pērkami, jo Preiļos pirkts Preiļu siers garšo citādi. Velta man sarunāja arī medu. Viss tīrs “eko”. Un tiešām garšīgs.

Rīgā pārbaudīju. Mielojos ar desu, sieru.
Domās pāršķirstīju savu Preiļu dienasgrāmatu. Aizraujoša. Sirsnīga. Ar vēlreiz šķērsotu Grenlandi sevī.

LA.lv