Kurš režisē tikšanās, kurās svešums izzūd? Juris Ulmanis Preiļos ar Grenlandi mugursomā 1
Braucu uz Latgali, uz Preiļiem. Šķērsojot Rīgas robežu pamanīju plakātu “Kur zvanīt steidzamos gadījumos? 02”, apdomāju, ka tā īsti nemaz nezinu, kas tad man būtu jādara, ja ko tādu redzētu.
Man dažkārt pārmet, ka rakstos atklāju, ka daudz ko nezinu.
To gribu atspēkot ar Džohari loga (Johari Window) koncepciju, ko mēdzu stāstīt saviem studentiem. Džohari loga 1955. gadā formulēja divi amerikāņu psihologi – Džozefs Lufts un Haringtons Inghams. No vārdiem Džo un Harijs radies tās nosaukums . Tā ļauj ceļot starp ziņu un neziņu, atgādinot, ka mūsu skatīšanās var būt gan iekšup sevī, gan uz āru – uz citiem vērsta. Mums katram ir sava “slēgtā teritorija” – tā ko par sevi zinām, bet neizpaužam. Katrā no mums ir lietas, kas citiem ir tik acīmredzamas par mums, bet paši mēs tās neredzam, šis tā sauktais “aklais lauks” ir tas ko citi zina par mums, bet mēs paši par sevi ne, tas ir potenciāls, kuru iepazīt varam tikai dialogā ar citiem. Visbiežāk gan dzīvojam balstot sevi “atvērtajā laukā”, jo tas ir drošs- tas, ko es zinu par sevi un citi arī zina. Ceturtais ir noslēpumus glabājošais “tumšais lauks” – tas, ko nezinu par sevi – un – ko citi nezina par mani. Te var slēpties gan bailes, gan lieli talanti un piedzīvojumi.
Tā arī šoreiz – mani klausītāji nezina kalnus, bet es tos diezgan labi eamu iepazinis. Savukārt, grāmatas, kuras šie bērni lasa, nezinu es. Aizdomājos par sniegu un ledu toreiz Grenlandē. Sniegs ir skaists. Auksts. Forma un krāsa tam mainās. To piedzīvot bija vērts. Vienmēr ir vērts aiziet kalnos vai sniegā, bet aiziet. Dodoties nezināmajā var iegūt zinību par sevi. Par to sevī, kas spēj un var īstenot neiespējamo.
Preiļu bibliotēka bija patīkams pārsteigums – tā ir ļoti skaista, par Eiropas Savienības līdzekļiem remontēta, tā ir tiešām jauka. Un visiem zināmā režisora Jāņa Streiča stūrītis ar viņa dāvinātajām tiešām labajām grāmatām, bija izpētīšanas vērts.
Mani sagaidīja un ļoti sirsnīgi uzņēma Velta Popa. Iepazināmies Facebook, kur viņa atzina manu rakstu par Latgali par labu esam. Sākām sarakastīties un izrādījās, ka varam savsatrpēji bagātināties organizējot Preiļu Galvenajā bibliotekā tikšanos ar kādu, kurš pārslēpojis Grenlandi. Pašsaprotami likās, ka to jādara ziemā. Tā nu divas dienas robežā starp janvārim pārejot februārim es pavadīju Preiļos. Tās izvērtās par piedzīvojumu. Nodomāts bija prezentēt stāstu un pieredzi par Grenlandes šķērsošanu ar slēpēm. Taču mani gaidīja vēl citu nosacītu ledus zonu šķērsošana. Šoreiz iekšēju.
Pirmajā dienā bija plānota tikšanās ar bērniem. Es biju paredzēts kā savdabīgs dāvana bērniem, kuri bija izlasījuši visvairāk grāmatas. Pasākums bija garš, biju tāds kā saldais ēdiens vai kulminācija ar stāstu par Grenlandi.
