Latvijā
Vēsture

Kurš teicis, ka latvieši nemāk tirgoties? 8. marta tulpju tirgotāju piedzīvojumi0


Kurš teicis, ka latvieši nemāk tirgoties? Par sapelnīto 8. marta tulpju naudu latvietis varēja nopirkt auto, uzbūvēt māju, vārdu sakot, justies vismaz materiāli brīvāks, dzīvojot aiz Padomju Savienības dzelžu sētas.
Kurš teicis, ka latvieši nemāk tirgoties? Par sapelnīto 8. marta tulpju naudu latvietis varēja nopirkt auto, uzbūvēt māju, vārdu sakot, justies vismaz materiāli brīvāks, dzīvojot aiz Padomju Savienības dzelžu sētas.
Foto: Shutterstock

Par sapelnīto tulpju naudu latvietis varēja nopirkt auto, uzbūvēt māju, vārdu sakot, justies vismaz materiāli brīvāks, dzīvojot aiz Padomju Savienības dzelžu sētas. Vai ar sieviešu dienas puķu biznesu bija iespējams kļūt par miljonāru?

 

Uz Starptautisko sieviešu dienu vismaz vienu puķi celofānā gribēja nopirkt vai katrs vīrietis. Padomju laikā, kad milzumdaudz preču bija deficīts, arī tas nenācās viegli. Sociālistiskās ekonomikas caurumus ziedu tirgū ņēmās aizpildīt uzņēmīgi un apsviedīgi ļaudis, cik nu komunistu iekārta viņiem to ļāva.

Latvijā, kur brīvvalsts puķkopības tradīcijas un prasmes okupācijas vara vēl nebija iznīcinājusi, sazēla tulpju audzētāji.

Pašā ziemas spelgonī savos dzīvokļos, privātmāju pagrabos un verandās viņi uzziedināja tūkstošiem ziedu un dažas dienas pirms 8. marta veda tirgot pie kaimiņiem, lielākoties uz tādām Krievijas pilsētām kā Ļeņingrada, Maskava, Murmanska. Pasākums nebija bez riska – ja nedevi kukuļa tiesu miličiem, sīkiem ierēdņiem un bandītiem, varēji apdraudēt ne tikai savus plānotos ienākumus, bet arī dzīvību.

“Mājas Viesis” sarunājas ar bijušajiem tulpju audzētājiem un pārdevējiem, viņu vidū arī kādreizējo Rīgas rajona dārzkopības biedrības vadītāju Andri Ārgali un uzņēmēju Jūliju Krūmiņu, kurš atzīst, ka ar puķu tirdzniecību apguvis pirmos biznesa pamatus.

 

Par puķu naudu – kaut piecus žiguļus

Andris Ārgalis ir sarūgtināts, ka puķkopība Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas panīka, jo jaunā vara nozari nenosargāja no lētās kaimiņvalstu produkcijas.
Foto: Lita Krone/LETA

“Minimālā programma uz sieviešu dienu bija desmit tūkstoši tulpju, ziedināju tās gan Siguldas mājā, gan Rīgas dzīvoklī, bērni gluži vai starp puķu kastēm gulēja,” savu tulpju biznesa laiku atceras Andris Ārgalis, kurš neatkarīgās Latvijas laikā vairāk pazīstams kā politiķis, gadu arī Rīgas mērs. Kā diplomētam jaunākajam inženierim ar Lauksaimniecības akadēmijas pārtikas tehnologa diplomu kabatā no algas tikko pieticis izdzīvošanai, tāpēc gudrojis, kā papildināt ģimenes budžetu, un pievērsies puķkopībai.

1973. gadā iegādājies stādmateriālu, nākamajā gadā jau nopelnījis pirmos tūkstoš rubļus.

Ārgalis atzīst, ka ar puķēm kļuvis turīgs. Par viena gada ienākumiem no sieviešu dienas ziedu tirdzniecības varējis kaut piecus žiguļus nopirkt. Uzbūvējis Siguldā māju, krājkases kontā naudas summa pieaugusi, dārzs pildījies puķēm – abi ar sievu audzējuši arī narcises, lilijas un gladiolas. Tomēr padomju varas greizie spoguļi palaikam nolikuši pie vietas.

Reiz kā ilggadējs sabiedriskās ēdināšanas darbinieks iesniedzis ministram lūgumu atļaut iegādāties jaunu vieglo automobili (padomju laikā pie jauna braucamā par valsts noteikto cenu varēja tikt rindas kārtībā ar darbavietu starpniecību, ļoti daudzi savu kārtu gaidīja gadiem. – I. P.), taču lūgts pirkumu noformēt uz radinieka vai drauga vārda, lai nemestu ēnu uz sistēmu, kurā strādājošiem ir tik mazas algas, ka par mašīnu nav ko sapņot!

Bijušais puķkopis varot teikt, ka latviešiem tulpju audzēšana un tirdzniecība gājusi no rokas – ļoti daudzas privātmājas Berģos, Ulbrokā un citur Rīgas apkārtnē, arī Teikas rajonā, Tukumā, uzbūvētas par ziedu naudu. Puķes ziedinājuši arī Lietuvā un Igaunijā, taču mazākos apmēros. Lietuvieši vairāk nodarbojušies ar kažokzvēru audzēšanu, kas bijis ienesīgāks pasākums, bet igauņiem populārāks bija kāpostu un gurķu bizness, spriež Ārgalis.

Latvijā puķkopība kā ienesīgs bizness vērsusies plašumā – viņa vadītajā Rīgas rajona dārzkopības biedrībā vien darbojās ap simts tūkstošu biedru, lielākoties latvieši.

Spēcīgāko puķu tirgotāju virsotnē Ārgalis min Jūliju Krūmiņu, kurš rīkojies ar vērienu un pratis likumu apiet ar līkumu.

Viņa gada ienākumi ziedu biznesā sasnieguši 100 tūkstošus rubļu. Tiesa, liela nauda ienāca arī par uzpotētajiem rožu stādiem – vēl viena ļoti ienesīga puķkopju peļņas avota. Katru gadu Krūmiņš pircis jaunu žiguli, par ziedu naudu uzcēlis pirmo māju savā Balt­ezera ēku kompleksā. “Jau 80. gadu sākumā zem ēkas izbūvēju ne tikai pagrabu tulpju ziedināšanai, bet arī pirti un baseinu, kur rīkoju sanākšanas.

Varēju dzīvoties pa restorānu “Jūras pērle”, viesnīcu “Latvija”, liela daļa nopelnītā arī tur aizgāja,” atceras uzņēmējs, taču piebilst, ka par miljonāru gan ar tulpēm nevarēja kļūt.

Viedokli no kādreizējā tulpju audzētāja Andra Šķēles, par kuru klīst runas, ka ar ziediem viņš nopelnījis miljonu, uzzināt neizdevās. Uz lūgumu dalīties savā pieredzē atsūtīja īsziņu, ka par pagātni nolēmis daudz nedomāt, jo to izmainīt nevar.

 

Ja tulpju pietrūka, draudēja piekaut

Jūlijs Krūmiņš
Foto: Edijs Pālens/LETA

Jūlijs Krūmiņš ar puķu audzēšanu pats nenodarbojās, sīpolus par mazāku naudu iepirka Ukrainā un Moldāvijā – Latvijā tie maksāja no 0,80 līdz 1,40 rubļiem, bet dienvidu zemēs – par 0,50 līdz 0,60 rbļ. gabalā. Bija noorganizējis radu, draugu un paziņu brigādes, kas strādāja dārzā, ziedināja tulpes un devās tās tirgot uz dažādām Krievijas pilsētām.

“Izaudzējām desmit tūkstošus, pats vēl apbraukāju un iepirku ap divdesmit tūkstošiem no ārstiem, prokuroriem, kas ar savām puķēm uz tirgu braukt negribēja vai nevarēja,” stāsta Krūmiņš. Iesākumā ar ziediem ceļojuši uz Ļeņingradu, taču, kad tur saradies pārāk daudz citu latviešu ar puķēm, maršruti aizveduši uz attālākām vietām – Novorosijsku, Nahodku, Murmansku, kur cena par ziedu sasniedza četrus rubļus, taču ļaudis tāpat pēc tulpēm stāvējuši rindā. “Kad puķes gāja uz beigām, pircēji sauca, lai dod tikai pa vienai, galu galā tirgotāji laidās projām, lai saniknotais pūlis viņus nepiekauj,” padomju “pārticīgās” dzīves ainiņu apraksta Krūmiņš.

Vēl lielākus apgriezienus viņa tulpju bizness uzņēmis, kad kādas filmēšanas laikā nonācis Maskavas pulksteņu rūpnīcā “Pobeda”.

Tolaik Krūmiņš strādāja “Mosfiļm” kinostudijā. “Kad redzēju, cik daudz sieviešu nodarbina rūpnīcā, ierosināju direktoram, ka uz 8. martu varētu atsūtīt puķes. Sākumā viņš atteica, lai pašas pērkot, taču, kad no katras tulpes piedāvāju vadītājam desmit kapeikas, izdevās vienoties,” darījumu ar smaidu atceras uzņēmējs. Uz Maskavu lielā “fūrē”, kuru Krūmiņš noīrēja no kolhoza “9. maijs”, aizceļoja ap 20 līdz 30 tūkstošiem ziedu. Nopelnīja gan Krūmiņš, gan direktors, jo puķes rūpnīcas vadība iepirka par 1,80 līdz 2,60 rubļiem gabalā.

 

Kā dabūt labu vietu tirgū

Krievzemes tirgos Latvijas tulpes negaidīja atplestām rokām, jo daudzviet priekšā jau bija gruzīni ar neļķēm vai mimozām, kuri nevēlējās zaudēt savas pozīcijas.

Apkārt riņķoja reketieri, bet ar tiem bieži vien sadarbojās vietējā milicija.

Krūmiņš atradis veidu, kā nodrošināties ar labu tirdzniecības vietu un izvairīties no izspiedējiem – tirgus administrācijai un milicijai uzrādījis Rīgas rajona dārzkopības biedrības vadītāja Andra Ārgaļa parakstītu izziņu, ka ziedus atgādājusi biedrība un pilnvaro Krūmiņu tos pārdot, un piedevām vēl uzdāvinājis 30 tulpju buķeti.

Paņēmiens izrādījies drošs – tirgotājiem allaž atradusies laba vieta un reketieri nav tuvojušies, atlicis tikai nopelnītos tūkstošus atvest uz Latviju. Sapirkuši meiteņu “kalgotkas” (zeķ­bikses – tulkojumā no krievu valodas. – I. P.), sapakojuši banknotes zeķēs un zem mēteļa apsējuši tās sev ap vidu. Šodien Krūmiņam nedaudz žēl, ka nav nofotografējis skaitīšanas norisi, kad visa tirgotāju brigāde sasēdusi ap galdu pie milzīgas naudas kaudzes un visu nakti to šķirojusi.

Sarežģītāk bijis atdabūt naudu par pulksteņu rūpnīcai “Pobeda” piegādātajām tulpēm, kura pārskaitīta uz jau pieminētās biedrības rēķina. Katram šīs organizācijas biedram tolaik bija atļauts izaudzēt lauksaimniecības produkciju ne vairāk kā trīsarpus tūkstošu rubļu vērtībā, kas nozīmēja, ka dārzkopības biedrība arī uz Jūlija Krūmiņa rēķina drīkstēja pārskaitīt tikai šādu summu. Kā tikt pie pārējās naudas, kas mērāma vairākos desmitos tūkstošu?

Arī šeit atradās līkums, kā apiet likumu, – uz citas personas vārda atvēra krājkasē rēķinu, kurā biedrība ieskaitīja atļautos trīs tūkstošus, bet Krūmiņš par pakalpojumu starpniekam samaksāja 100 rubļus. Darījumi krājkasē notika saziņā ar darbiniecēm, kuras par pakalpojumu saņēma pateicības dāvanu. “Gluži likumīgi jau nerīkojāmies, bet cita ceļa nebija, lai dabūtu naudu,” nosaka uzņēmējs. Iespēja dabūt starpniecības maksu cilvēkus kārdinājusi vairāk nekā bailes tikt pieķertam, un tikai retu reizi kāds no turpmākas sadarbības atteicies.

Savu aizmuguri Krūmiņš bija nodrošinājis, uzturot labas attiecības ar milicijas un prokuratūras priekšniekiem.

Padomju laikā tādi darījumi parasti notika pirtīs. Ap 1988. gadu uzņēmēju puķes pārstājušas interesēt un viņš pārmeties uz vēl ienesīgāko kokmateriālu tirdzniecību.

 

Pazuda mašīna un cilvēki

Jānis Dukaļskis šodien audzē un arī selekcionē puķes, savu māju par tulpju naudu gan viņam nav izdevies uzbūvēt.
Foto: Ilze Pētersone

Ziedu bizness varēja beigties arī traģiski. Viens no kādreizējiem tulpju biznesmeņiem, šodien plašāk pazīstams kā sīpolpuķu un peoniju audzētājs un selekcionārs Jānis Dukaļskis atceras gadījumu, ka no kārtējās tirgošanās tūres Krievijā neatgriezās trīs cilvēku komanda. “Man liekas, viņi ar mašīnu brauca no Maskavas uz Ļeņingradu, pa visiem kopā bija nopelnījuši iespaidīgu summu – ap 90 tūkstošiem rubļu –, taču laikam kādam reketierim nebija samaksājuši, tie padeva tālāk ziņu citiem bandītiem, un palika mūsu tautieši kaut kur Volhovas purvos.”

Dukaļskis tulpes sācis uzziedināt un tirgot ap 1983. gadu.

Tagad varot atzīties, ka pirmo vairsīpoliņu kilogramu nopelnījis kā kukuli, kad mērnieka amatā kādā privātmājā pievēris acis uz nelikumīgi uzbūvētu šķūnīti.

“Tajā laikā bija liels sarkano tulpju uzplaukums un vairsīpoliņi bija dārgi – ap 10 rubļiem –, bet mana alga bija tikai 95 rubļi.” Sajēgas par puķkopību nekādas, toties darbavietā – Jūrmalas tehniskās inventarizācijas birojā – daudzi kolēģi jau nodarbojās ar tulpju biznesu un neskopojās ar padomiem. Kad pirmā raža izdevusies labu labā, nospriedis, ka ir vērts turpināt. Audzējis un uzziedinājis tulpes pie savas mammas Latgalē, vedis tās sapakotas kartona kastēs ar vilcienu līdz Rīgai un tad kopā ar draugu Juri Bāzi (mūsdienās nodarbojas ar puķkopību un selekciju) braukuši tirgot uz Tapas pilsētu Igaunijā, kur pats savulaik dienējis armijā, iepazinies ar vietējiem un varējis sarunāt drošu naktsvietu.

Lai būtu jūtams ienākums, katrs līdzi ņēma ne mazāk kā div­arpus tūkstošu puķu.

Ja pietrūcis, nopirkuši Jūrmalā, kur daudzi nodarbojās tikai ar uzziedināšanu. “Tapa bija neliela igauņu pilsētiņa ar milzīgu puķu noietu, jo tajā bija izvietots aptuveni desmit tūkstošus cilvēku liels padomju armijas kontingents, algas militāristiem bija pieklājīgas, un gandrīz katrs gribēja pazīmēties – ja viens savai civilsievai nopērk trīs tulpes, otram vajag vairāk,” atceras Dukaļskis.

Puķu tirgotāju vidū vairākumā bija igauņi, kuri noteica ziedu cenu. Labus ziedus tirgojuši par 2 līdz 2,50 rubļiem, zemākā cena bijusi ap 1,80 rubļiem; ja kāds no tirgotājiem mēģinājis dempingot jeb krietni samazināt cenu, viņu ar vietējo tirgotāju ziņu ātri vien savākusi milicija. Tā gadījies Dukaļska ceļabiedram, kurš pamēģinājis savas tulpes pārdot lētāk Tallinā.

“Nepagāja ne pusstunda, kad “draugi” uzplečos viņu aicināja uz iecirkni parunāties un čemodānu ar tulpēm nolika pie radiatoriem. Pēc pāris stundām palaida vaļā, bet visas tulpes no karstuma – pagalam. Kā vēlāk izrādījies, ar sarunām Igaunijas miličiem bijis par maz, viņi lūguši Latvijas kolēģus, lai pārbauda, vai izziņā norādītā informācija par zemes gabalu, kurā audzē puķes, ir patiesa. Likuma sargi ieradušies drauga mājā un pat saskaitījuši, cik tulpju izaudzēts.”

Par miljonu, kas nopelnīts ar tulpēm, Dukaļskis saka – tas ir iespējams, tikai ne pie mums, bet – Holandē.

 

Ko darīt, kad uzrodas “kriša”

Tulpju ziedināšana notika dzīvokļos, privātmāju verandās un pagrabos. Attēlā: Gunta Jēkabsone ar mazdēlu savā tulpju pagrabā 90. gadu sākumā.
Foto no Guntas Jēkabsones krājuma

Arī Gunta Jēkabsone par tulpju miljonu tikai pasmejas – nu kādas muļķības! Viņu ģimene otrajā gadā tikusi pie lietota septītā žiguļa, kas līdz tam, knapi savelkot galus no algas līdz algai, šķitis kā tāls un nepiepildāms sapnis. Beidzoties sieviešu dienas tulpju biznesam, viņai līdzīgi kā Dukaļskim puķkopība kļuvusi par pastāvīgu nodarbošanos – savā Pūres privātmājas dārzā iekopta īrisu un dāliju kolekcija, kā Latvijas Gladiolu un īrisu biedrības aktīviste esot atbildīga par gumu tirdzniecību un organizē izstādes.

8. marta tulpju tūri aizsācis vīrs Jānis kopā ar draugiem, pēc pāris gadiem arī viņa pievienojusies, un vairākus gadus trīs ģimeņu kompānijā braukuši tirgot tulpes uz Ivanovu, kas atrodas trīssimt kilometru aiz Maskavas. Vietā, kas bagāta ar tekstilrūpniecības uzņēmumiem un tautā saukta par līgavu pilsētu, puķes uz sieviešu dienu bija pieprasīta manta. Tirgojuši dažādās vietās – nelielā mikrorajona tirdziņā, pie frizētavas, autoostā.

Aukstumā ziedi varēja apsalt, tāpēc tos turēja speciāli izgatavotā caurspīdīgā kastē, kurā bija ievietota svece, lai nodrošinātu nepieciešamo temperatūru.

Puķes savām meitām uz svētkiem pirkušas arī sievietes, taču vēl šodien Jēkabsonei atmiņā milzīga auguma vīrs pelēkā vatenī, kas lūkojies drūmu seju un norūcis, ka vajagot trīs tulpītes, samaksājis, izņēmis no kabatas sauju ar semočkām (saulespuķu sēklas – tulkojumā no krievu val. – I. P.) un pateicies. “Daudz konkurentu Ivanovā nebija, toties pēdējā reizē, kad pamēģinājām puķes tirgot pie autoostas, piemetās “kriša” jeb reketieris jauna puiša personā, kas sasveicinājās un teica, ka mani sargās un par to jāmaksā.”

Summa nebija iespaidīga, tāpēc mīļā miera labad piekrituši. Pēc brīža gluži kā no senas kinofilmas parādījusies pīrādziņu tirgotāja ar kaklā iesietu paplāti un uzvaicājusi puisim: “Kak u tebja segodņja, Serjožeņka?” (Kā tev šodien veicas, Serjožeņka? – tulkojumā no krievu val. – I. P.). Vakarpusē “kriša” pieklājīgi palūdzis tulpju pušķīti un devies mājās.

“Tāpat kā daudzi padomju laikā knapi iztikām no algas līdz algai, tulpju nauda ļāva materiāli justies brīvākiem,” stāsta Gunta Jēkabsone. Arī viņai puķkopība kļuvusi par ikdienas nodarbošanos.
Foto: Ilze Pētersone

Lielākais risks bijis pats brauciens uz Ivanovu pa slidenajiem un nenormāli bedrainajiem Krievijas ceļiem, jo varēja ieslīdēt grāvī vai nolauzt riteni. “Katru reizi kaut kas atgadījās – bedre bija tik pamatīga, ka palikām bez spoguļa, citkārt pārplīsa riepa, samaitājās kāda detaļa, un vīram jālien zem auto, lai salabotu, bet vējš elpu sit ciet, ledus tāds, ka nenostāvēt.” Apņēmušies vairs nebraukt, taču pavasarī dārzā saziedējušas tulpes un prāts atkal nesies uz līgavu pilsētu.

 

Atgriezties mājās ar varoņa sajūtu

“Tirgojot tulpes ārā mīnus grādos, viens puķu pušķis paraugam bija jāglabā azotē, saprotams, ne jau tik kupls kā šis, un uz Krieviju vedām tikai sarkanas krāsas ziedus,” skaidro Gatis Poišs, kurš uz Murmansku un Ļeņingradu veda pārdot tēva Gunāra audzētās tulpes.
Foto: Ilze Pētersone

“Ja darba cēliens vainagojies ar uzvaru un kabatā čaukst žiguļa vērtības naudas žūksnītis, jūties, gluži kā paveicis varoņdarbu,” sajūtas, atgriežoties mājās pēc tirgošanas tūrēm, atceras uzņēmējs Gatis Poišs, kura bizness vairs nav saistīts puķēm, bet gan eļļas spiešanu un pārdošanu. Pārrobežu tirdzniecības ideja ar ziediem viņam dzimusi studiju brīvlaikā, kad ar Lauksaimniecības akadēmijas ekonomistu–organizatoru kursa biedriem aizbraukuši paslēpot uz Mončegorsku. Bija 8. marts, bet visā pilsētā ne miņas no dzīvajiem ziediem, tāpēc ar draugu nosprieduši pēc gada tur atgriezties ar tulpēm.

Jaunos biznesmeņus, kas pēc gada 5. martā ar diviem puķu koferiem parādījās Murmanskas lidostā, no trases tūlīt nocēla milicija un visu dienu noturēja iecirknī.

“Miliči mums “skaloja” smadzenes, ka jaunatnei ar ko tādu nepiedien nodarboties, gan blefoja par lidmašīnu no Azerbaidžānas, kura atvedīs neļķu kravu, un tulpju tirdzniecība izčibēs. “Varbūt viņi gaidīja kukuli, taču uz ko tādu nebijām noskaņoti,” stāsta Poišs. Pret vakarpusi izlaisti brīvībā, mudīgi ar vilcienu devušies uz ceļamērķi Mončegorsku. Kad bez īpašas piepūles, ja neskaita pāris konkurējošās večiņas ar mimozu “veņņikiem” (domātas kaltētas mimozas. – I. P.) un vienu kriminālās autoritātes apciemojumu, kas aprobežojusies ar tulpju pušķi, līdz 7. marta pusdienlaikam izdevies pārdot visas tulpes, pieņemts lēmums atkal pēc gada ierasties šajā pilsētā ar vēl lielāku puķu daudzumu.

Lai ceļā vēlreiz negadītos kāds pārsteigums, izmantota asprātīga maskēšanās – tulpju iesaiņojums noformēts kā skaņas aparatūras skandas, ietērpjot tās melnos drēbes pārvalkos ar firmas “Dynacord” logo uz sāniem. Viss gājis kā smērēts – miliči kastēm, kurās bija iepakoti 14 tūkstoši ziedu, uzmanību nepievērsa, arī vilciena pavadoņiem aizdomas par mānīšanos neradās, ja vien kāds no tirgotāju grupas pēdējā ceļojuma posmā nebūtu izpļāpājies par iepakojuma patieso saturu.

“To uzzinot, pavadonis balsī vaimanāja, ka palaidis garām iespēju izspiest kādu labumu. Vai mums žēl – iedevām viņam tulpju pušķi, lai nešņukst,” nosmej G. Poišs, kurš ceļojuma vadības grožus turēja savās rokās. Atceļā veiksmīgo biznesa braucienu ar vērienu nosvinējuši Murmanskas lidostas restorānā, taču šampanietis tā sagrozījis vīru prātus, ka sadomājuši ar lielo naudu kabatā lidot uz Sočiem. Grupas vadītājam izdevies ceļabiedrus atvēsināt, visi tomēr atgriezušies Latvijā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tulpju tirdzniecība pamazām apsīka.

An­d­ris Ārgalis uzskata, ka puķu biznesu būtu iespējams veiksmīgi turpināt, ja vien pašu robežsardze nelaistu iekšā daudz lētāko puķu kravas no Polijas, vēlāk arī Holandes un Izraēlas. “Ja kādu tolaik interesētu saglabāt Latvijā puķkopību kā tautsaimniecības nozari, kas var dot valstij nozīmīgus ienākumus, vietējie audzētāji ar ievestajiem ziediem netiktu nogremdēti.”

LA.lv