Foto – Timurs Subhankulovs

Voldemārs Krustiņš: Kursa maiņa. Uz kuru ostu?
 33

Pirms tālredzīgais Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzklausīja Krimas krievu lūgumus šo “krievu zemi” ar visiem tās iedzīvotājiem atkalpievienot vēsturiskajai Krievijai, viņš, kā pēc tam atzinās, bijis uzdevis saviem cilvēkiem pārliecināties, vai Krimas iedzīvotāji atkalapvienotājus patiešām gaida. Vairākums atbildējis, ka, jā, gaida ar nepacietību. Par pašnoteikšanos dēvētie nemieri vēršas plašumā, “protestētāji” un “separātisti” sagrābj varu un pat Ukrainas vara atzīstas, ka nepārvalda visu valsts teritoriju.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Tuvīno valstu iedzīvotāji, kuru valstis kādu simts gadu pagātnē vēl bija Krievijas impērijas iekarojums, Ukrainas notikumus vērojot, pilnīgi saprotami ir nobažījušies par savu drošību. Pazīstamais rakstnieks un satīriķis Zadornovs vienam latviešu publicistam gan, it kā to iedrošinot, ir skaidrojis, ka atkalapvienotā Krima esot sena krievu zeme! Šķiet, ka tāpat spriež, Krimas pievienošanu atbalstot, arī “LA” līdzstrādnieku aptaujāto Latvijas krievu ievērojama, ja ne lielākā daļa. Te nu tagad no vēstures dzīlēm iznirst “nolādētais” jautājums, vai Latvijai nav jāgatavojas 1940. gada, tas ir, okupācijas draudiem. Īpaši, ievērojot padomju pārvaldības atstātās sekas, sevišķi izjaukto Latvijas iedzīvotāju tautību īpatsvaru un pārkrievošanas tendences. Atmetot dažādus politiskus manevrus un spēles, pēc Krimas notikumiem par asāko jautājumu, manuprāt, ir kļuvis, vai un cik Latvijā ir tādu Krimas tipa separātistu, kas gaida Krievijas varas atgriešanos Latvijā un tajā piedalītos.

Sabiedrības sašķeltību un integrācijas trūkumu, par kuru tik daudz liekulīgi spriedelē, joprojām uztur Krievijas un vietējo “spēku” atklātā nevēlēšanās ne vien atzīt Latvijas faktisku okupāciju 1940. gadā, ne vien mežonīgo represiju noliegšana un attaisnošana, bet pat Latvijas valstiskās neatkarības noliegšana, klaigājot, ka V. Uļjanovs-Ļeņins un boļševiki “nelikumīgi” izlaiduši Baltiju no Krievijas impērijas sastāva. Kā to, piemēram, pauž Kremļa aprindām tuvā mūsdienu Krievijas vēsturniece un politiķe N. Naročņicka un viņas “skola”. Lūk, ko N. Naročņicka stāsta pagājušā gadā izdotajā “Krievu attīstības kodā”: “Tagad viņi priecājas, ka atkal pēc 200 gadiem Baltija iegājusi Rietumu orbītā. Tiem vēl sapnis – atgūt Kaļiņingradas apgabalu. Tā ir galvenā, negatīvā, nopietnā izmaiņa Eiropā. Tam, ko tur Polija un Rumānija dara, godīgi atzīstot, nekāda sevišķa nozīme nav. Bet, lūk, Baltija – tas ir stratēģisks reģions, kuru pārveidoja Pēteris Pirmais, kad nonāca pie Baltijas. Tas padarīja Krieviju par lielvalsti…”

CITI ŠOBRĪD LASA

Patlaban, laikā, kad no Straujumas valdības sabiedrība gaida rīcību, iekšējās drošības analīzi, skaidru stāstu par iedzīvotāju un armijas drošību, par to, cik šeit gaida Krievijas ienākšanu, neparādās pat drošības iestāžu ziņojumi, kādi publicēti kaimiņu valstīs. Pa to laiku kādas citādas “kolonnas” rīkojas. Sola arī Latvijā sarīkot maidanus. Labi, ka Rīgas dome mēģinājumu neatļāva.

Ilggadējā, pieredzējusī un kvalificētā kaitniece Tatjana Ždanokas k-dze, kas prot novērtēt arī starptautiskos apstākļus, saka, vajagot “iziet no tā, ka krievi savas intereses varot nodrošināt pastāvošās Latvijas valsts ietvaros”. “Patlaban, kad Eiropas skats piesaistīts Baltijas krieviem, kad daudzi šeit baidās no Krimas [notikumu] atkārtošanās, mums parādījās iespēja šeit izlemt krievu problēmas,” secina T. Ždanoka. Valdība rīkojoties iebaidīti, tramīgi (“Vesti segodņa” 30. aprīlī).

Jāatzīst, ka gan T. Ždanoka, gan citi Latvijas pārkrievotāji prot apstākļus izmantot savās interesēs. Šķiet (lai nebūtu jāsaka, ka apzināti, ar nolūku), to nevēlas vai neprot “latviešu partiju” politiskā elite un varasiestādes, vispirmām kārtām pašreizējā valdība. Nav nekādu pazīmju, ka jel kaut kas tiek darīts iekšējās drošības un stabilitātes (fakti, pierādījumi) labā. Ja nepamanām, ka valdība no neparedzētiem tēriņiem pāri par 600 000 eiro atdevusi ziņu lasīšanai krievu valodā.

No pašreizējās valdības puses būtu sagaidāms, ka tā sekmētu lojālu, Latvijai uzticamu krievu aprindu konsolidāciju, to atbalstīšanu lietās, kas ir nacionālas valsts interesēs. Tikpat loģiski būtu, ja valsts vara izbeigtu auklēšanos ar nevalstiski/pretvalstiskajām izdarībām. Kaut vai ar paralēlas varas konstruēšanu un tās izpausmēm, ko Straujumas kabinets vēro ar apbrīnojamu pacietību. Vai kā ždanokieši kvalificē – ar bezspēcību. Jau runā, ka Drošības policijai pietrūkstot spēku. Varbūt jāsūta palīgā Juta Strīķes kundze?