Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. februāris, 2012
Drukāt

Kursītis: Esam pamatnācija, nevis kopiena

kursitis1_km_6

Pēdējos mēnešus valsts valodas jautājums tiek cilāts visaugstākajā politiskajā līmenī. Taču cilvēki, kuri rūpējas par Valsts valodas likuma ievērošanu, arvien biežāk saskaras ar dažādiem pārkāpumiem. Nav arī zināms, kas konkrēti tiks darīts valsts valodas stiprināšanai.

 

Ar Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītāju ANTONU KURSĪTI sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

 

– Referenduma priekšvakarā daudzi mūsu politiķi pēkšņi kļuvuši ļoti nacionāli – slavē latvisko, stingri saka, ka valsts valoda var būt tikai latviešu valoda. Vai jūs kaut ko no šī noskaņojuma jūtat arī savā ikdienas darbā?

– Ja godīgi, tad nekādas īpašas pārmaiņas nejūtam, un nedomāju arī, ka pēc referenduma kas būtiski mainīsies. Varbūt politiķi augšējos stāvos jūt kādas pārmaiņas, bet mums uz ielas situācija ir tāda pati kā parasti. Pirms pāris dienām stāstīju par mūsu darbu “Associated Press” žurnālistam Gerijam Pīčam. Abi kopā pastaigājām pa Rīgas centru, un rādīju viņam, kādi pārkāpumi visbiežāk sastopami. Arī viņš bija pārsteigts par reālo situāciju, ka pamatnācija daudzviet Latvijā ir minoritāte. Trīs stundu pastaigas laikā atradām 6 – 7 pārkāpumus, kur informācija izvietota tikai krievu vai tikai angļu valodā. Tostarp plakāts dzelzceļa stacijā, reklāma apģērbu veikalā, informācija par rindām bankas filiālē, kafejnīcas ēdienkarte.

– Un tad visus tos atrastos pārkāpējus jūs uzreiz arī sodāt?

– Patiesībā bieži vien cilvēki ir saprotoši un labo savas kļūdas. Piemēram, izliek informāciju arī latviešu valodā. Ja tas nav iespējams uzreiz, tad noņem svešvalodā.

Mēs nevēlamies būt represīva iestāde. Katru gadu kopā ar Tieslietu ministriju realizējam pozitīvisma kampaņu, lai pateiktu paldies tiem uzņēmumiem un iestādēm, kas ievēro Valsts valodas likuma prasības.

 

Diemžēl gadījumi ir dažādi, un pat valsts uzņēmumos ir pārkāpumi. Piemēram, pašlaik mēs diskutējam ar “Lattelecom”, kas savos veikalos izvieto informāciju patērētājiem latviešu, krievu un angļu valodā. Kā valsts uzņēmums viņi drīkstētu informāciju svešvalodās sniegt tikai pēc pieprasījuma. Nesen nācās sodīt Jūrmalas domi, kas bija pieļāvusi publiskās informācijas izvietošanu tikai angļu valodā.

 

– Mūsu lasītāji ir rosinājuši tādu domu – varbūt valsts valodas aizstāvēšana veiktos labāk, ja būtu kāda titulēta persona, kaut kas līdzīgs tiesībsargam, bet valodas jautājumos. Kā jūs uz tādu rosinājumu skatāties?

– Tikai pozitīvi! Pašreizējā situācijā mani bažīgu dara Valsts valodas centra politiskā atkarība. Iedomāsimies, ja par tieslietu ministru kļūst “Saskaņas centra” pārstāvis. Saprotams, ka sekotu liels spiediens nesodīt to un to, droši vien sekotu finansējuma apgriešana un tamlīdzīgi. Būtu daudz labāk, ja mēs būtu tikpat neatkarīgi kā tiesībsargs vai Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

– Kā jums šobrīd ir ar tehnisko nodrošinājumu un inspektoru skaitu?

– Pašlaik mums ir 17 inspektori. Diemžēl divi ir aizgājuši no darba – viena inspektore devās strādāt uz Angliju, otra – pārgāja uz citu valsts iestādi, kur ir krietni lielāka alga. Neko pārmest šiem cilvēkiem nevaru, jo alga mums ir 400 lati pirms nodokļu nomaksas, bet tiem, kas strādājuši ilgstoši, kaut vai 20 gadus, – 450 lati pirms nodokļiem. Bez kādām piemaksām.

Būtībā cilvēku mums trūkst. Varbūt pat pietiktu ar 17 inspektoriem, ja būtu vairāk tehnisko darbinieku, jo lietvedība ļoti pieaug un pašlaik uz inspektoru pleciem ir arī diezgan daudz organizatorisku darbu, papīru kārtošanas un tamlīdzīgi, kas atņem laiku viņa tiešajiem pienākumiem. Līdzīgas funkcijas veic arī Valsts darba inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests, bet tur darbinieku skaits ir daudz lielāks.

 

Ar katru gadu pieaug arī pārsūdzību skaits tiesā, uzņēmumi algo juristus un pārsūdz mūsu uzliktos sodus. Taču mums nav cilvēka, kas nodarbotos ar tieslietām, – jāiet man pašam vai direktora vietniekam.

 

Vēl viena problēma ir transports. Dienesta auto mūsu centram vispār nav, tādēļ lielākoties darba darīšanās inspektori pārvietojas ar sabiedrisko transportu vai arī ar saviem personīgajiem auto. Arī šeit ir noteikts limits – braucieniem drīkst tērēt ne vairāk kā 45 latus mēnesī. Šī summa ir nemainīga jau daudzus gadus, bet degvielas un biļešu cenas šajā laikā ir ļoti kāpušas. Diemžēl tādēļ bieži vien nevaram operatīvi reaģēt uz saņemtajām sūdzībām, jo mēneša limits jau ir iztērēts.

Arī kopējais Valsts valodas centra budžets krīzes laikā saruka. 2009. gadā to samazināja no 733 tūkstošiem līdz 532 tūkstošiem latu, bet 2010. gadā – līdz 456 tūkstošiem. Pēdējos gados tas vairs īpaši nav mainījies.

– Vai inspektora darbā gadās arī bīstamas situācijas?

– Savā ziņā jā, jo draudus mēs saņemam diezgan regulāri. Turklāt vērstus ne tikai pret sevi, bet arī pret mūsu ģimenes locekļiem. Decembrī mēs sodījām kādas biedrības vadītāju Rēzeknē, kas bija sarīkojusi bērniem Ziemassvētku pasākumu pilsētas centrā, bet tas noritēja tikai krieviski. Ne tikai Salatēvs, bet Rēzeknes mērs tur uzstājās un runāja tikai krieviski. Tā kā tas nav slēgts pasākums, bet gan publisks, organizatoru pienākums bija nodrošināt tulkojumu. Nu kā lai jūtas latviešu bērni, kuri atvesti uz šo pasākumu un neko nesaprot?

 

Diemžēl krievu medijos tas tika pagriezts tā, ka ļaunie valodas kontrolieri sodījuši krievu Salaveci. Pēc šīs publikācijas interneta komentāros caur puķēm tika izteikti draudi nolaupīt manu meitu. Par tiem mēs jau esam vērsušies gan Valsts policijā, gan Drošības policijā, bet man nav zināms, vai mēneša laikā šajā lietā notikusi kāda virzība.

 

Tas tikai viens tāds piemērs. Ar mutiskiem draudiem vai žults izgāšanu no pārkāpēju puses sastopamies regulāri. Un pēdējā laikā – arvien biežāk. Parasti policiju par šīm lietām pat neinformējam, jo tikpat kā neiespējami pierādīt notikušo.

– Saeima pašlaik diskutē par labojumiem Darba likumā, kas liegs darba devējiem nepamatoti pieprasīt svešvalodu zināšanas no saviem darbiniekiem. Ja to pieņems, tad darba apjoms jums vēl palielināsies.

– Es drīzāk esmu satraucies nevis par papildu darbu, bet par to, ka šie nepieciešamie grozījumi top tik lēnām. Burtiski – solis uz priekšu, divi atpakaļ. Man pašam personīgi sāp, ka pamatnācijas pārstāvji, kuri neprot krieviski, spiesti doties meklēt darbu citur Eiropā. Diemžēl ļoti daudzi latviskie politiķi to nespēj un negrib saprast, ka jāaizsargā šī krieviski nerunājošā pamatnācijas daļa, kas šobrīd tiek diskriminēta daudz vairāk nekā okupācijas gados. 
Kursitis2_KM_6

– Oponenti apgalvo, ka nepamatotā svešvalodu prasīšanas problēma esot pārspīlēta. Neesot nevienas sūdzības ne tiesās, ne pie tiesībsarga vai cilvēktiesību organizācijām.

– Diemžēl latvietim vieglāk ir aizbraukt strādāt uz Īriju nekā šeit tiesāties par savām tiesībām. Šeit es varētu uzdot pretjautājumu – cik daudz sūdzību ir no morāli un fiziski pazemotām sievietēm? Vai viņas sūdzas, zinot, ka ar to nekas nebeigsies? Šeit ir tas pats – morāli pazemotajiem krieviski nerunājošajiem ir kauns par šo lietu runāt. Un tiesāšanās jau neko nedos – pat ja uzvarēs tiesā, tad nez vai varēs pastrādāt šajā krieviski runājošajā kolektīvā.

Manuprāt, šādi grozījumi būtu lietderīgāki nekā miljonu latu iegrūšana dažādās mistiskās integrācijas programmās. Ja uzņēmumā strādās gan latvieši, gan krievi, arī darba sapulces vismaz daļēji notiks abās valodās. Pagaidām šādos uzņēmumos viss, izņemot lietvedību un dokumentus, notiek krievu valodā. No ārpuses nekāda integrācija nevar notikt, jo latviskā minoritāte ne Rīgā, ne Daugavpilī nevar integrēt krievisko majoritāti.

– Tas, par ko jūs runājat, spēs notikt tikai tad, ja šie latvieši pieprasīs, lai sapulces notiek latviski. Taču mēs jau esam slaveni ar savu, kā tagad moderni teikt, toleranci pret svešvalodām. Ticamāk, ka paši iemācīsies un pāries uz krievu valodu.

– Diemžēl šīs bažas nav bez pamata. Latvieši ir ļoti izcili kalpi un vagari jebkuru kungu priekšā, bet vāji saimnieki savā zemē. Mani ļoti aizskar arī apzīmējums “latviešu kopiena” Latvijā. Citās valstīs pamatnācijas būtu aizskartas, ka tās samazina līdz kopienas līmenim, bet Latvijā pret to iebilst tikai retais. Neesmu dzirdējis, ka mūsu augstākās amatpersonas uz šādu aizvainošanu reaģētu.

– Kā jūs kā politiski domājošs latvietis prognozējat notikumu attīstību pēc 18. februāra?

– Baidos, ka nekas labs nenotiks, jo abas puses būs vīlušās. Vieni nebūs dabūjuši krievu valodai valsts valodas statusu, otri – nebūs nostiprinājuši latviešu valodu kā vienīgo. Arī mēs pēc saņemtajām sūdzībām jūtam, ka sabiedrībā noskaņojums kļūst saspringtāks. Agrāk mums sūdzējās par situācijām, ka kāds pakalpojuma sniedzējs nemāk latviski, bet pēdējā laikā aizvien biežāk ir situācijas, kad pieprasa – govoritji na mojom, na russkom jazike (runājiet manā, krievu valodā. – Red.). Šie cilvēki acīmredzot uzskata, ka jau ir divas valsts valodas. Neatkarīgi no referenduma iznākuma pēc 18. februāra šādu gadījumu būs daudz vairāk. Un sekos jaunas parakstu vākšanas, piemēram, par pilsonības piešķiršanu visiem. Vienīgā izeja – strauji jāveic izmaiņas Satversmē, lai nepieļautu valsts pamatus graujošus referendumus. Šo parakstu vācēju mērķis nemaz nav aizstāvēt krievvalodīgos, bet sarīdīt vienu tautas daļu ar otru.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+