Kurzeme atšķiras no pārējās Latvijas 0
Tie, kas uzticīgi sekojuši “Lata romānu” sērijai ilgāku laiku, atcerēsies romānus, kuros jau sastapušies ar izmeklētāju Dāvi Štegmani, spītīgo jūrmalciemieti Hariju Tidaru un viņa mīļo audžumeitu Kristu. Tiesa gan, kopš pirmās grāmatas “Mazā ciema ledainais pavasaris” jau pagājuši apaļi 18 gadi, kopš turpinājuma “Ceļojums ar “Cerību vēju”” – teju pieci. Protams, varoņu dzīve kopš tā laika gājusi uz priekšu, un raugi – Krista ir precējusies ar Tidara dēlu Āri, pārcēlusies uz Rīgu, un audžutēvs ar viņiem atsakās sazināties. Taču tad spītīgais jūrmalnieks izlasa avīzē īsu kriminālziņu, kura vēsta – kādā šautuvē Rīgā nošāvusies jauna sieviete ar vārda pirmo burtu K. Bailēs, ka tā varētu būt audžumeita, ar kuru tad nebūs izdevies pat salabt, Harijs Tidars vēršas pie Štegmaņa. Un, kad Krista laimīgā kārtā izrādās dzīva, trijotne uz savu roku uzsāk izmeklēšanu, jo Krista mirušo sievieti ir pazinusi un netic, ka viņa izdarījusi pašnāvību. Savukārt policija netic slepkavības versijai. Bet, vai nu Kristīnes nāve būtu bijusi pašnāvība vai slepkavība, trim izmeklētājiem – un arī cilvēkiem, kurus viņi iztaujā, – tomēr draud nopietnas briesmas…
Pirms romāna publicēšanas – pavisam īsa saruna ar autoru. Jāpiemin gan – Ričards Plūcis ir pseidonīms, savu identitāti autors dažādu apsvērumu dēļ nevēlas atklāt.
Vai atceraties, kā jums radās interese par literatūru un savukārt kas radīja pirmo impulsu mēģināt sarakstīt savu pirmo romānu?
Ričards Plūcis: Vienmēr esmu daudz lasījis un arī pa druskai kaut ko rakstījis pats. “Mazā ciema ledainajam pavasarim” iedvesmu laikam deva jezga ap 2000. gada gaidīšanu – piepeši jutu vēlmi uzrakstīt kriminālromānu, gandrīz vai redzēju acu priekšā darbības vietu, tēlus, notikumus… Tad es tam ļāvos un ķēros pie darba.
Kas saista detektīvromāna/kriminālromāna žanrā, kurus autorus labprāt lasāt un kādēļ?
Man patīk psiholoģiskais detektīvs, kurā izgaismojas cietušo, liecinieku, reizēm arī izmeklētāja tēls. Arī pats vislabprātāk lasu darbus, kuros ir interesantas attiecības starp tēliem un kuri piedzīvo dažādus notikumus. Visvairāk man patīk Andris Kolbergs. Lasu arī klasiku – Agatu Kristi un Žoržu Simenonu, zviedru detektīvromānus. Pēdējā laikā meklēju jaunus autorus.
Vai kādreiz, iespējams, bijusi doma arī strādāt par izmeklētāju?
Par izmeklētāju gan nekad neesmu gribējis kļūt, bet tas aspekts viņu darbā – rakņāties un meklēt, līdz atrod – man ir tuvs.
Vai jūsu romānu galvenajiem tēliem ir kādi konkrēti prototipi vai tie drīzāk ir sintētiski, veidoti no dažādu reālu un, iespējams, fantāzijā sastaptu cilvēku iezīmēm?
Viss sākās ar Hariju Tidaru – tikko šis tēls bija parādījies, tā sāku rakstīt. Kad pēc pirmā romāna iznākšanas vienam paziņam izteicos, ka Harijs ir norakstīts no viņa, sekoja atbilde – nē, es tāds ne tuvu neesmu! Tādēļ varam palikt pie tā, ka tēli ir manā fantāzijā radušies – ar nelielu reālās dzīves piešprici.
Ļoti dabiska un ticama ir piejūras ciemata vide. Vai nākat no Kurzemes piekrastes?
Kurzemes piekraste nav mana dzimtā puse, bet pazīstu to pietiekami labi. Mēdz teikt, ka no malas viss labāk redzams.
Mēdz teikt, ka dažādu novadu iedzīvotāji ļoti atšķiras, savukārt citi uzskata, ka līdzīgāki ir tie, kas dzīvo līdzīgā vidē – sacīsim, kalnos vai pie jūras –, nevis noteikti vienā reģionā vai valstī. Kā jums šķiet: vai ir kādas kopējas kurzemnieku īpašības, vai, iespējams, piejūras kurzemnieki patiesi drīzāk līdzinās piejūras vidzemniekiem?
Piekrītu, ka līdzīgās vidēs dzīvojoši cilvēki ir līdzīgi, bet Kurzeme atšķiras no pārējās Latvijas ar to, ka tai nav robežu ar citām valstīm, tikai ar jūru. Tāpēc piejūras kurzemnieki, iespējams, nelīdzinās citiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņu uzticēšanos izpelnīties ir grūti, bet, kad tas izdodas, tad esi pa īstam savējais. Tad tev kāds var pat sirdi izkratīt! Un, ja tu proti klusēt un glabāt noslēpumus, var gadīties, ka tev uzticēsies atkal.
Kādas grāmatas šobrīd ir jūsu “lasīšanas sarakstā”, kāds bijis pēdējā laika lielākais literārais piedzīvojums?
Gribējās kaut ko pamainīt kriminālliteratūras plauktiņā, tāpēc iegādājos dažus Jū Nesbē romānus. Esmu dzirdējis labas atsauksmes par tiem. Īstens literārs piedzīvojums ir latviešu rakstnieku darbi XX gs. romānu sērijā. Esmu izlasījis Laimas Kotas “Istabu” un Arno Jundzes “Sarkano dzīvsudrabu”, un man tie tiešām patika. Ļoti spilgti un dzīvi darbi!
