Kultūra
Mūzika

Kurzemes vēstījums “Latvijas gredzena” ciklā 16


Koncertuzvedumā varēja priecāties par Latvijas Radio kora un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieku priekšnesuma bagātīgo un niansēto skaņu diriģenta Māra Sirmā vadībā.
Koncertuzvedumā varēja priecāties par Latvijas Radio kora un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieku priekšnesuma bagātīgo un niansēto skaņu diriģenta Māra Sirmā vadībā.
Publicitātes foto

Līdz Latvijas valsts simtajai jubilejai vēl atlicis gads, un Latvijas Radio kora iniciētais koncertuzvedumu cikls “Latvijas gredzens” patlaban sasniedzis pusceļu, nonākot līdz Kurzemei. Ar “Latgales gredzenu” jeb koncertizrādi “Rakstiem un skaņai” publika iepazinās pavasarī Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs un Jelgavā, un tagad tāds pats ceļojums gaidāms ar “Kurzemes gredzena” pieteikumu īstenotajam lielkoncertam “Pūt, vējiņi!”, kas pirmo, visautentiskāko, versiju piedzīvoja Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 2017. gada 16. novembrī. “Latgales gredzens” klausītāju un mūziķu vidū izraisīja dalītas jūtas, un šķiet, ka tāpat noticis arī ar “Kurzemes gredzenu”.

Tādēļ jau pašā sākumā jāraksta, ka par jaunā koncertuzveduma veiksmēm un neveiksmēm katram vislabāk pārliecināties pašam – ja ne kādā no trijiem drīzumā gaidāmajiem koncertiem, tad ierakstā –, jo Liepājas koncertzālē dzirdētais un redzētais ne tikai atstāja iespaidu par neapšaubāmām vērtībām, bet arī lika domāt par to, kādēļ vairākas labi iecerētas idejas tajā pašā laikā radīja gluži pretēju efektu.

“Latgales gredzena” koncepcijai un vēstījumam par labu katrā ziņā nāca viengabalaina mākslinieciskā dramaturģija, tādēļ biju iedomājies, ka šis princips “Latvijas gredzena” ciklā tiks ievērots arī turpmāk. Tomēr nē – “Kurzemes gredzena” diriģents un koncerta mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais kopā ar režisoru Reini Suhanovu uzvedumu bija veidojis kā divdaļīgu programmu. Un te nu jāteic, ka “Pūt, vējiņi!” tēmā balstītā koncepcija vislielāko spēku un piepildījumu sasniedza pirmās daļas vienlaidu plūdumā, otrajai daļai, kas tāpat pretendēja uz emocionālu saviļņojumu, nākot kā neobligātam turpinājumam. Viena no lielākajām “Kurzemes gredzena” vērtībām – folkloristiska pasaules skatījuma un akadēmiskās mākslas pretstats un savijums – spilgtu un pārdomātu iedzīvinājumu guva jau pirms tam, pārliecinot ar nopietnu iedziļināšanos nacionālajā identitātē un tās muzikālo atspoguļojumu krāšņā, kontrastainā un dzīvīgā veidolā.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Varēja priecāties par to, cik vitāli un kolorīti “Liepājas dzintara” akustikā skan ansambļu “Suitu sievas” un “Saucējas” dziedājums, tieši tāpat varēja priecāties arī par Latvijas Radio kora un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieku priekšnesuma bagātīgo un niansēto skaņu, vienlaikus novērtējot, cik veiksmīgi visa uzveduma kopainā iekļaujas ansambļa “Dūdinieki” spēle, Laimas Jansones kokle un vargāns, Oskara Patjanko balss un ermoņikas. Starp citu, arī Kaspara Znotiņa balss un ermoņikas, Jaunā Rīgas teātra aktierim iejūtoties ne tikai Raiņa “Pūt, vējiņi!” lasījuma svinīgākajās intonācijās vien. Šeit latviešu (un lībiešu) tautasdziesmas brīvi un loģiski pārgāja Ērika Ešenvalda jaundarbā “Tā dzied mana pastarīte”, kas saistīja gan ar vismaz vokāli instrumentālā salikuma ziņā komplicētās ieceres profesionālu realizāciju, gan ar tematisma un tajā izteikto emociju dzidrumu un valdzinājumu. Sekoja trīs atšķirīgas “Pūt, vējiņi!” motīva interpretācijas – pianista un komponista Vestarda Šimkus fantāzija, Imanta Kalniņa komponētā tēma no mūzikas kinofilmai un Kārļa Lāča mūzikla fināldziesma, atgādinot, ka mūzikls “Pūt, vējiņi!” pieder pie Kārļa Lāča labākajiem darbiem, un radot pārliecību, ka arī abu pārējo autoru veikums šajā kontekstā ir īstajā vietā.

Diemžēl koncertuzveduma otrajā daļā ar šādu pārliecību bija stipri šaubīgāk. Sākumā – Imanta Ramiņa apdare “Pūt, vējiņi!”, beigās – Raimonda Tigula dziesma “Lec, saulīte”, bet pa vidu – Pētera Butāna vokāli simfoniskā kolāža “Pūt, vējiņi!”, un šāda izvēle radīja virkni jautājumu. Vispirms jau jāsecina, ka Ramiņa un Tigula darbi vislabāk iederas Dziesmu svētku repertuārā, turpretī “Kurzemes gredzena” programmā tie vairs nepauda neko principiāli jaunu, vien variēja jau esošo. Tomēr visbēdīgāk bija ar Butāna vokāli simfonisko kolāžu, kas pati par sevi ir mākslinieciskās idejas, vēstījuma, orķestrācijas ziņā vecišķa un neiedvesmojoša, “Liepājas dzintarā” spējot uzmundrināt vienīgi ar Riharda Mačanovska baritona solo. Un visa šī kompilācija, kurā līdzās oriģināltematismam skanēja no konteksta izrautas Jāņa Mediņa, Lūcijas Garūtas, Pētera Čaikovska, Dmitrija Šostakoviča un pat Rodiona Ščedrina mūzikas lappuses, par pamatu darba iecerei ņemot Ojāra Vācieša dzejoli, galvenokārt lika jautāt – vai patiešām “Kurzemes gredzena” uzvedums valsts svētku priekšvakarā būtu īstais brīdis, kad kārtējo reizi apcerēt Latvijas un visas Eiropas 20. gadsimta traģisko vēsturi seklā un mazohistiskā veidā? Turklāt spilgtā atmiņā vēl bija palikusi “Dirty Deal Teatro” izrāde “Andrievs Niedra” iepriekšējā vakarā – kā piemērs tam, ka šādas tēmas iespējams risināt vienlīdz nopietni un ironiski, vienlīdz filosofiski un rotaļīgi. Tam pretstatā “Kurzemes gredzena” otrajā daļā cilvēcisko izjūtu gaišākā un aizrautīgākā spektra trūka vispār. Taču, kā zināms, kur humora izjūtas nav nemaz, tur vietā stājas drūms, liekulīgs melīgums. Lai nu kā – šie secinājumi netraucē gaidīt “Vidzemes gredzenu” un “Zemgales gredzenu” ar aizvien pieaugošu interesi.

LA.lv