×
Mobilā versija
+8.1°C
Līksma, Bārbala
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
27. marts, 2018
Drukāt

Kustības un metaforas latviešu jaundarbos

Publicitātes (Mārča Gaujenieša) fotoPublicitātes (Mārča Gaujenieša) foto

Komponisti var droši paļauties uz vijolnieku Juriju Savkinu un flautisti Nadīni Zapacku, bet čellista Ivara Bezprozvanova spēli varēja uztvert kā skaistu vērtību pašu par sevi.

Festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” 2018. gada sezona tuvojas beigām. No sešām koncertprogrammām piecas jau aizvadītas, vēl gaidāms noslēguma koncerts ar trio “Art-i-shock” uzstāšanos, bet 25. martā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēja otrā programma ar nosaukumu “Autors. Skaņa. Perspektīva”.

 

Instrumentārijs līdzīgs 8. marta koncertam – arī šajos kamermūzikas lasījumos piedalās čells, klavieres, klarnete, vijole, atklājies arī, ka nepagurstošs latviešu mūzikas interprets joprojām ir čellists Ivars Bezprozvanovs; komponisti gan pavisam citi. Pirmajā programmā “Autors. Skaņa. Perspektīva” skaņdarbu mākslinieciskais līmenis bija ļoti dažāds – no pārsteidzoši veiksmīgām atklāsmēm līdz stipri amatieriskām kompozīcijām –, bet šoreiz tas atstāja izlīdzinātāku iespaidu. Par klajām radošām neveiksmēm runāt visdrīzāk būtu pārsteidzīgi, nosaukt kādu skaņdarbu par šedevru arī būtu pārlieku drosmīgs solis, un jāsecina, ka programmā iekļautie opusi labāk uzlūkojami no kāda cita skatpunkta. Šī izlase vēstīja, ka komponistiem te bijušas svarīgas vai nu muzikālas kustības – ne tikai ritma aktivitātes, bet arī intonatīvās virzības, formas telpiskuma, tematiskā materiāla attīstības izpratnē, vai arī skaniskas metaforas, mūzikā atbalsojoties šifrētam, simboliskam vēstījumam un zemstrāvām. Vairākos gadījumos abi parametri sakrita, un tad arī konkrētie skaņdarbi uzrunāja visdziļāk, citkārt autori koncentrējās uz kaut ko vienu – un arī tas nemaz nebija tik slikti.

Uzreiz jāteic, ka pie programmas vērtīgākās daļas ierindotu divus skaņdarbus, kas jau bija iepazīti agrāk, – Andra Dzenīša “Quidditas” un Jāņa Petraškeviča “Mūziku četrās stadijās”. Šo partitūru iedzīvinājums gan bija jāgaida līdz koncerta beigām, taču tieši tāpat iepriecināja pats programmas sākums – Anitras Tumševicas trešais un ceturtais madrigāls no sonātes “Opera diviem”. Šo darbu raksturoja metaforiska izteiksme, daudznozīmīgs saturs, trāpīgas un nenodeldētas intonācijas un teicami būvēta dramaturģiskā arhitektonika ar vijoles un klavieru partiju prasmīgu diferenciāciju – īsi sakot, cienījams komponistes veikums, ko derētu atskaņot pilnībā. Mazāk saistīja pirmatskaņojums Anitas Miezes opusam “Aiz loga” flautai, vijolei un čellam, kur avangarda mūzikas valodas rakursi kopumā pārliecināja, taču pārsteiguma brīžu pietrūka, turpretī trešajā priekšnesumā – Sabīnes Ķezberes “Kalnu meditācijas” pirmatskaņojumā – kontemplācijas jau bija par daudz. Tiesa, katrs skaņdarbs atsevišķi radīts gana profesionāli, un ar mērķtiecīgi realizētām idejām varēja sastapties arī klavierēm rakstītā Lauras Gustovskas opusa “Silk” kontrastainajā skaņu audumā. Tas zināmā mērā sasaucās ar Lindas Leimanes partitūras “Les Flexibles” klavieru faktūrām un harmonijām, kas aicināja ieklausīties mūzikas daudzslāņainībā un vispārinājumā – un Linda Leimane, tāpat kā Anitra Tumševica, nelika vilties arī šoreiz.

Jāpiebilst, ka Rīgas Latviešu biedrības Zelta zāles akustikā tieši pianistei bija dots visnepateicīgākais uzdevums, un arī ne gluži visas virtuozās virāžas viņai padevās vienlīdz spoži, taču Roksanas Tarvides muzikālā izpratne un sagatavotība šeit izpaudās nepārprotami. Koncerta gaita apliecināja, ka komponisti var droši paļauties arī uz vijolnieku Juriju Savkinu un flautisti Nadīni Zapacku, bet čellista Ivara Bezprozvanova un klarnetista Gunta Kuzmas spēli bija iespējams uztvert kā skaistu, izkoptu vērtību pašu par sevi.

Šādām interpretācijas kvalitātēm koncerta otrajā daļā gan ne vienmēr atbilda komponistu radītā skaņuraksta piepildījums. Tā, piemēram, Alekseja Peguševa “Bevegelser” klarnetei tīri veiksmīgi atspoguļoja iepriekšminēto skanējuma kustību amplitūdu, otrajā plānā paliekot satura novitātēm, bet vēl lielākas šaubas raisīja flautai un klarnetei rakstītā Ievas Klingenbergas jaundarba “Teici, teici, valodiņa” vokāli instrumentālais teātris, liekot izteikt versiju, ka šī opusa saistība ar valodas filosofijas problēmu risinājumiem tomēr būs lielā mērā spekulatīva. Pienākot Andra Dzenīša “Quidditas” kārtai, turpretī varēja secināt, ka šī partitūra čellam otrreizēju atskaņojumu sagaidījusi pelnīti – skaņdarbā ietvertais metafiziskais koncepts te guva daudzveidīgu un profesionāli noslīpētu iedzīvinājumu, bet Rutas Paideres “Ornamente” jaunā versija čellam un klavesīnam pievērsa uzmanību ar saistošu un kolorītu ideju klātbūtni.

Pēc pirmatskaņojuma aizvadītās vasaras festivālā “Sansusī” 25. marta koncerta noslēgumā uz skatuves atgriezās arī Jāņa Petraškeviča “Mūzika četrās stadijās” flautistes Nadīnes Zapackas, čellista Ērika Kiršfelda, klavesīnistes Enes Naeles un perkusionista Guntara Freiberga priekšnesumā. Un diriģenta Gunta Kuzmas vadībā pavisam citos akustiskajos apstākļos Petraškeviča partitūras intelektuālās kompleksitātes iemirdzējās košākās krāsās, priecējot mūziķu ansambļa niansēti atklātajiem izjūtu viļņojumiem un dramaturģisko struktūru izgaismojumiem. Protams, turpmākus atskaņojumus pelnījuši ne tikai Dzenīša un Petraškeviča opusi, bet arī citi šajā programmā iekļautie darbi – vai šis brīdis pienāks, atkarīgs no interpretu redzesloka un iedvesmas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+