×
Mobilā versija
Brīdinājums +9.8°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
23. janvāris, 2018
Drukāt

Kustīguma rekordi aug uz labākiem ceļiem (1)

Foto - Atis JansonsFoto - Atis Jansons

Ziemā ceļus nebūvē. Ja nu vienīgi cenšas novērst aktuālākās avārijas situācijas. Ziemā par ceļiem spriež un lemj. Pareizos virzienus ceļu industrijā meklē.

Pagājušajā nedēļā savā tradicionālajā gada sākuma preses konferencē par to stāstīja VAS “Latvijas valsts ceļi”. Šodien notiek ikgadējā nozares “domnīca” – konference par veiktajiem pētījumiem un iecerēm. Abu sanāksmju tematu klāsts pārāk plašs avīzes lapām, tādēļ mēģinu atlasīt dažus, manuprāt, interesantākos un būtiskākos.

Ceļi ir dārgi. Asfalta kilometrs – ap miljonu eiro. Grants ceļa sakārtošana – ap 100 tūkstošiem. Nav jēgas šādus milzu līdzekļus šķiest, ja tie netiek izmantoti. Ja nav augošas (vai vismaz pastāvīgas un pietiekamas) kustības. Tādēļ LVC savu prezentāciju loģiski sāka ar vēsturisku satiksmes intensitātes grafiku.

Kustīgumu esam saglabājuši. Nedaudz pat audzējuši, “trekno gadu” līmeni atkal sasniedzot. Labs secinājums. Bet, manuprāt, pārāk vispārīgs. Tāds kā bēdīgi slavenā vidējā temperatūra lielas slimnīcas daudzajās palātās. Vidējo skaitli, kā skaidro LVC, veido 110 uzskaites punktu dati. No šiem punktiem tikai ap 30 ir ar pastāvīgu lokāciju (galvenie, daži reģionālie ceļi). Pārējie tiek pārvietoti laikā un telpā, cenšoties paveikt nepaveicamo, kaut epizodiski iezīmēt uz mazākām takām notiekošo, un vidējo rādītāju ietekmē daudz mazāk.

 

Galvenie ceļi

Tā pati LVC datubāze dod iespēju mazliet citādai analīzei. Ņemu no viņu tabulām 20 pastāvīgus un nemainīgus galveno ceļu uzskaites punktus. Un redzu, lūk, ko. Kustības intensitāte maģistrālēs, kuru sakārtošanā pēdējos gados ieguldīti Eiropas fondu dotie 640 miljoni eiro, aug straujāk nekā “vidējā”. Un – interesantākais – dažādās trasēs ļoti atšķirīgi.

Praktiski nemainīgs paliek austrumu virziens. Interese par Krieviju un Baltkrieviju saglabājas, tomēr neaug. Bet kustībā uz Lietuvu un Eiropu tendences citas. Auto skaits (vidēji diennaktī) Grenctālē pēdējos divos gados no pieciem tūkstošiem audzis līdz sešiem. Tie ir nevis vidējie 10 procenti, bet gandrīz 20. Puse no plūsmas – kravas transports.

Rietumeiropa vilina un sola stabilu peļņu. Tas skaidrs. Bet neliels pārsteigums ir līdzīga ziemeļu virziena izaugsme. Arī Salacgrīvā tālu pārsniegts “trekno gadu” auto plūsmas blīvums. Un arī šeit pieaugumu neveido ekskursanti (Skandināvijas prāmji taču atiet arī no Rīgas) vai lēta alkohola pārvadātāji – puse no uzskaitītajiem ir kravenieki.

Kā pašu mājās? Neliels intensitātes pieaugums A2 tālajā galā aiz Smiltenes. Daugavpils ceļā (A6) būtiskākā izmaiņa ir vērā ņemams trases vidusdaļas (no Ikšķiles līdz Koknesei) atslogojums – izdevies tranzīta plūsmu novirzīt uz jauno P80 (Tīnūži–Koknese), kurā intensitāte trijos gados trīskāršojusies.

Ventspils trasē bez izaugsmes. Drīzāk otrādi. Ne Pūrē, ne Ugālē ziedu laiku 6000 auto dienā vairs netiek saskaitīti. Kritums ap tiem pašiem 20 procentiem 10 gadu laikā. Pēdējos trijos gan mazāks. Bet bez izaugsmes pazīmēm. Liepājas šosejā skats krietni labāks. 2008. gada skaitļi vairs nav rekords ne Blīdenē, ne Skrundā. Izaugsme lēna, bet stabila. Vienīgais ceļš, kuru liepājnieki lieto aizvien mazāk, ir A13 – uz Lietuvu. Tajā kustīgums sadilis teju uz pusi.

Bet augstākais plūsmas blīvums saglabājas (un stabili aug) ap galvaspilsētu. Rekordi (gan absolūtos skaitļos, gan izaugsmē – pat plus 25% ar 2007. gadu salīdzinot) pieder Jūrmalas šosejai, Pleskavas un Daugavpils šoseju sākuma posmiem. Tātad pamatoti un izaugsmi veicinoši bijuši ieguldījumi maģistrālēs, kuri pēdējo gadu laikā ļāvuši galveno ceļu kvalitāti būtiski paaugstināt. Un vajadzīgs ir to turpinājums, kurš paredzēts šogad.

 

Reģionālie ceļi

Reģionālo ceļu noslodze pētīta galvenokārt ar pārvietojamiem uzskaites punktiem. Epizodiski, jo šādu ceļu mums vairāk nekā simts. Un iegūtā tabula ar gandrīz 400 rindām grūti pārskatāma un vērtējama. Krietnā daļā no tiem kustības intensitāte neatpaliek no galvenajiem ceļiem, ir tātad vajadzīga un pieprasīta.

Bez tendences kristies – cik nu paspēju saskatīt, pasekojot dažu man tuvāku un zināmāku Kurzemes ceļu kontrolskaitļiem. Talsi–Dundaga, piemēram. Gandrīz 4000 auto dienā. Tikpat, cik pirms 10 gadiem. Nav tomēr visi uz Britu salām aizlaidušies… Talsi–Stende–Kuldīga. Būtisks intensitātes pieaugums. Ventspils–Kuldīga – tāpat.

Tādēļ ļoti labi, ka Eiropas palīdzības cikla pēdējos gados beidzot ir izdevies daļu no šī finansējuma (skat. uzziņu) novirzīt arī ar burtiņu “P” marķētajām trasēm. Sarežģītākā šajā jomā ir pareiza objektu izvēle, investēšana tur, kur saimnieciskas aktivitātes saknes jau ir. Pretēji optimistiski gājieni (uzbūvēsim ceļu, tad tik te viss zels un plauks) ar devīgās Eiropas svētību ir izmēģināti un nez vai par veiksmīgiem uzskatāmi. Neaug nu nekādi tagad viscaur noasfaltētā P121 (Tukums–Kuldīga) noslogojums. Tikai dažos tā posmos dienā aizbrauc vairāk nekā 1000 auto. Nerentabls izrādījies projekts. Tāpat kā iecerētā atpūtnieku paradīze no Ventspils līdz Kolkai, kur jaunā asfalta miljonus izmanto vien kādi 400 auto dienā.

 

Vietējie un grants ceļi

Turpinoties šādām klimata pārmaiņu tendencēm, ap tiem jandāliņš ir un būs vislielākais. Tie, gadu desmitiem nekopti, pavisam noteikti šķīdīs, bruks, pārplūdīs utt. Un neko daudz šeit nespēs glābt visai skaļi pasniegtais (un tiešām slavējamais) agrāk nebijuša apjoma (35 miljoni) valsts 2018. gada budžeta ieguldījums. Tas sakārtos 300 kilometrus. No esošajiem 10 000… (vairāk nekā puse ļoti sliktā stāvoklī).

Satiksmes intensitāte uz valsts vietējiem ceļiem ir viszemākā. Daudzviet tā pat netuvojas robežai 300 auto dienā, kuru par uzturēšanas rentabilitātes robežu atzīst pat ļoti bagātas valstis. Tādēļ pagājušajā gadā VAS “Latvijas Valsts ceļi” Satiksmes ministrijas uzdevumā veica autoceļu tīkla izvērtējumu un inventarizāciju. Tās rezultātā identificēti apmēram 4000 km vietējo ceļu, kuriem pašlaik nav lietderīgi atrasties valsts pārraudzībā. Tie pārsvarā atrodas vienas pašvaldības teritorijā, neved uz skolām vai kādām citām sabiedriski nozīmīgām vietām. Un ne Eiropas Savienības, ne Latvijas valsts finansētus labotājus laikam jau nesagaidīs.

 

 

Lielākie būvniecības objekti 2018. gadā

A12 Jēkabpils–Rēzekne–Ludza–Krievijas robeža (Terehova), 54,60–72,78 km (KF*), pārejošais objekts no 2017. gada;

A11 Liepāja–Lietuvas robeža (Rucava), 50,547–58,997 km (KF), pārejošais objekts no 2017. gada;

A2 Rīga–Sigulda–Igaunijas robeža (Veclaicene), 88,10–95,20 km (KF);

P30 Cēsis–Vecpiebalga–Madona, 2,147– 8,02 km (ERAF*), pārejošais objekts no 2017. gada;

P62 Krāslava–Preiļi–Madona posmā Kastīre–Preiļi, 44,15–57,54 km (ERAF), pārejošais objekts no 2017. gada;

P32 Augšlīgatne–Skrīveri, 47,20–60,29 km (ERAF), pārejošais objekts no 2017. gada;

P32 Augšlīgatne–Skrīveri, 61,27–72,27 km (ERAF);

P111 Ventspils (Leči)–Grobiņa posmā Labraks–Vērgale, 43,20–63 km (ERAF);

P20 Valmiera–Cēsis–Drabeši, 29,63–39,73 km (VB*), pārejošais objekts no 2017. gada;

P49 Kārsava–Ludza–Ezernieki, 16,79–25,29 km (VB).

 

* Finansējuma avoti; KF – Eiropas Kohēzijas fonds; ERAF – Eiropas Reģionālās attīstības fonds; VB – valsts budžets

 

20180123204715_9894

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Dundagas pusē ir tā- jo lielāka satiksme, jo sliktāks ceļš! Kolka- Ventspls ar pāris autņiem dienā ideālā stāvoklī, Dundaga- Ventspils, kur cauru gadu kursē kūdras un koku transporti par asfaltu var necerēt, Dundaga-Talsi, kur, pateicoties jaunajai LVM ēkai satikme manāmi pieaugusi, asfalta stāvoklis atgādina cara laika akmens bruģi (līdzenuma ziņā), bet, lai arī plānos bija līdz 2020 gadam veikt rekonstrukciju, par to pat sapņos neviens nedomā.

Draugiem Facebook Twitter Google+