Kusturicas mīlas un kara stāsts filmā “Satikšanās uz piena ceļa” 2
Kannu kinofestivālā divkārt godalgotais serbu režisors Emīrs Kusturica zina, ka viņa skatītājs priecājas par tiem pašiem pārspēlējumiem, par ko priecājas viņš pats, un piever acis uz viņa koķetēšanu ar Putina valdīšanas stilu. Režisora jaunākā filma “Satikšanās uz piena ceļa” ir mīlas stāsts uz Balkānu kara fona, kuram paša Kusturicas un Monikas Belluči atveidotie varoņi piešauj gan krietnu devu ironijas, gan maģisko reālismu, kas mūsdienu kinematogrāfā ir ļoti reta parādība.
Kaut visapkārt spindz lodes, Kosta, uzrāpies ēzelīša mugurā, dodas uz frontes līniju, lai karavīriem piegādātu svaigu pienu. Viņa mīļotā meitene, pateicoties bruņotajam konfliktam, drīz kļūs stāvus bagāta un abi varēs dzert kāzas, tāpēc vīrieša, kura galvā, kā runā, dzīvojot daži putni, dzīve šķiet rimta un piepildīta. Viņa pieradinātais piekūns regulāri tup uz saimnieka pleca, ceļā sastaptā čūska lok uz zemes bedrē izlijušo pienu, tālskatis ļauj paredzēt pavisam tuvas nākotnes notikumus, bet lietussargs aizsargā no saules. Taču, kā jau noprotams, Kusturica pie rimtas dzīves atspoguļošanas vēl negrasās ķerties klāt, un Kostas pasaule apgriežas kājām gaisā, kad mazajā ciematiņā uzrodas skaistule, kura, kā runā, esot bijusi ietekmīga mafijas bosa mīļotā un tiesā tik plaši un pārliecinoši liecinājusi, ka ne vien noziedznieks aiz restēm iespundēts, bet nu arī pašai draud gals, jo atriebība, kā zināms, ir salda.
Taču Kostas līgava Milēna šo skaistulīti noskatījusi par līgavu pašas brālim, kurš kuru katru brīdi atgriezīsies mājās no kara Afganistānā, un tad četrotne varēs dzert kāzas, par kādām vēl ilgi runās. Taču – ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem, un no pašas Londonas uzrodas īpaši nežēlīgi, apmācīti un instruēti vīri, kurus pats mafijas boss sūtījis uz Balkāniem, lai uz visiem laikiem izrēķinātos ar balamutīgo mīļāko, kuras šā brīža attiecības ar Amoru viņam ir pilnīgi vienaldzīgas. Šķīst, deg un sprāgst viss, ko vien Emīrs Kusturica ir ar mieru ziedot vizuāli izteiksmīgai epizodei, kurai seko vēl daudzas, jo, protams, viņa un Beluči varoņiem neticamā kārtā izdodas paglābties no drošas nāves, lai turpmākajā ceļā piedzīvotu vēl neskaitāmus piedzīvojumus, ko režisors pārspīlējis līdz neiedomājamam līmenim.
Filmas “Satikšanās uz piena ceļa” pirmizrāde notika pagājušā gada rudenī Venēcijas kinofestivālā – pirmoreiz Kusturicas filmu tajā demonstrēja pirms gandrīz 30 gadiem –, tā bija iekļauta konkursa programmā, kandidējot uz “Zelta lauvu”, un ir režisora atgriešanās pēc vairākiem klusuma gadiem pilnmetrāžas kino, kura iepriekšējais ieraksts viņa radošajā CV ir drāma “Apsoli man to” (2007). Taču stāstā par vienkāršu provinces vīru, kurš nav bez jokainībām, un itāliešu femme-fatale ir arī (apzināti) neaizpildītie laukumi, kurus Kusturica atstāj piekrāsot skatītājiem un nenieka nebēdā par trakulīgajām un drīzāk jau mēmā kino piederīgām ampelēšanās epizodēm, kas itin labi piestāvētu gan Čārlijam Čaplinam, gan Basteram Kītonam, gan nevaldāmajam tandēmam Stenam Oliveram un Oliveram Hārdijam.
Kusturicas kinovide ir fantastisku elementu pilna, un tas nekas, ka dažu būtņu radīšanai šajā lentē izmantots dators, jo tās apzināti taisītas kā pretmets skarbajai Balkānu ainavai, kas, saulē izkaltusi un kara novārdzināta, varētu kalpot arī par dekorācijām kādam klasiskam amerikāņu vesternam, kura darbība norisinās 19. gadsimtā. Un arī tādam mūziku varētu sacerēt Kusturicas dēls Stribors, kura darbs filmā “Satikšanās uz piena ceļa” bija izaicinājumu pilns – gan attaisnot tēva cerības, gan bez sentimenta uzburt skanisko fonu notikumiem Balkānu kara laikā. Tāpat kā Emīrs Kusturica viņš spēlējas, kopā jaucot visu iespējamo, arī apzinātu bravūru, melanholiju un sirreālismu, lai atbilstu notikumu vizuālajam izklāstam, kas palienējis tik daudz pasaku nosacītības, ka taisni jābrīnās, vai Kusturicas un Belluči varoņi ir veidoti no piena un asinīm.
Kusturica sev par attaisnojumu jau filmas sākuma titros raksta, ka šī kinostāsta pamatā ir divi patiesi notikumi un daudzas fantāzijas, šo to viņš aizņēmies gan no Vinnija Pūka, gan dzīvnieku tiesību nīdēju ļaunākajiem murgiem, uzrīkojot iespaidīgu aitu slaktiņu un nupat kā nogalētas cūkas asiņu pilnā vannā ļaujot plunčāties zosīm, tā velkot paralēles ar to asinspirti, kas samala Dienvidslāviju. Karu Kusturica piemin vien garāmejot, priekšplānā izceldams absurdo un teju nevainojamo, un tāda ir Belluči atveidotā bezvārda līgava – i viņa govis māk slaukt, i lodes norautu ausi ar parasto spolīšdiegu uz akas vāka Kusturicas Kostam piešūt, i kārdināt, tērpta baltā pavisam īsi pirms kāzām ar Afganistānas kara veterānu. Kusturica māk no komisma pārslēgties uz traģismu un otrādi, un viņa filmu cienītāji režisoru mīl par anarhiju, ko viņš jau gadiem piedāvā uz lielā ekrāna.
“Satikšanās uz piena ceļa”/”On the Milky Road”
Serbija, ASV, Lielbritānija, 2016.
Režisors: Emīrs Kusturica
Galvenajās lomās – Emīrs Kusturica un Monika Belluči
No 7. aprīļa “Kino Citadele”, “K Suns”, “Splendid Palace”, “Cinamon”
